Krievijas specdienesti arvien vairāk iesaista kazakus situācijas destabilizēšanā Ukrainā

Konfliktu zonas
Sargs.lv/The Jamestown Foundation/Eurasia Daily Monitor/Richard Arnold
Image
kazaks
Foto: AFP/Scanpix

Kamēr Krievijas Federācijā visi oficiālie COVID-19 vīrusa gadījumi tiek pasniegti kā kontrolējami, Maskava izmanto globālo koronavīrusa pandēmiju, lai mēģinātu sasniegt dažādus savus ārpolitiskos mērķus. Šīs Krievijas aktivitātes, kas notiek paralēli tam, kad vairums valdību vadītāji ir nopietni norūpējušās par arvien pieaugošajiem koronavīrusa uzliesmojumiem savās teritorijās, raisa bažas, ka Krievija var mēģināt izmantot iespēju agresīvai rīcībai ar dažādām teritoriālajām pretenzijām ārpus savām robežām.

Iespējams, tādējādi tiek novērsta uzmanība no kritikas, kas valda pašas Krievijas iekšienē. Ņemot vērā Maskavas iepriekš izmantotos kazaku spēkus Donbasa konfliktā un Krimas aneksijā, jaunākās ziņas liecina par to, ka reģionos, kas robežojas ar Ukrainas Harkovas, Sumju un Čerņevas apgabaliem, tiek veidotas jaunas kazaku spēku struktūras, kas raisa saprotamu trauksmi.

Ir dažādi pierādījumi Krievijas speciālo dienestu saiknei ar šīm nesen izvietotajām kazaku grupām. Piemēram, Dmitrijs Prokopovs, kas 2018. gada augustā tika iecelts par Federālā Drošības dienesta vadītāju Belgorodas un Voroņežas apgabalos, tieši pirms likuma spēkā stāšanās spēkā, aicināja “brīvprātīgos”, kas palīdzētu policijai uz šo reģionu robežām ar Ukrainu. Proti, Prokopovam ar šādiem darbiem jau bija iepriekšēja pieredze, jo laika posmā līdz 2012. gadam, kad viņš vadīja Federālā drošības dienesta Krasta apsardzes Timoševska Melnās jūras – Azovas nodaļu, viņš pārraudzīja robežsardzes sadarbību ar Kubaņas kazaku karapulku. Turklāt 2019. gada beigās prezidents Vladimirs Putins parakstīja likumprojektu, kas vēl vairāk centralizē valsts atbalstīto (“reģistrēto”) Krievijas kazaku kustību un izveido Visas Krievijas kazaku biedrību, kas kalpo kā reģionālo kazaku organizāciju uzraugs. Šī pastiprinātā aktivitāte kazaku struktūrās Krievijas iekšienē ir ticams indikators Kremļa iespējamiem turpmākiem pasākumiem.

Kubaņas kazakiem ir nozīmīga loma Maskavas agresīvajās darbībās Ukrainas teritorijā, tāpat kazaki spēlē arī galveno lomu Krimas aneksijā. Krievija izmantoja Donas kazakus arī 2014. gadā, lai tie palīdzētu okupēt Doņecku un Luhansku. Lai arī daži avoti apgalvo, ka Luhanskas apgabala zemes iepriekš (līdz 1917. gadam) ietilpa Donas kazaku karaspēkā, ir maz ticams, ka tas būtu nopietns apgalvojums vai ideoloģisks pamatojums jebkāda veida rīcībai.

Kazaku vēsturiskās saites ar Krievijas Pareizticīgo baznīcu ir svarīgas Kremlim tā darbībās Ukrainas okupētajās teritorijās. Kazaku atbalsts tiešā veidā nāk no Krievijas Baznīcas daļēji autonomās filiāles Ukrainā - Ukrainas Pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta. Tajā ietilpst gan ikdienišķa loģistikas palīdzība, gan arī ideoloģisks atbalsts, piemēram, Krievijas kazaku organizāciju svētīšana.

Daži minētās Baznīcas priesteri un draudzes ir aktīvi vai pasīvi snieguši atbalstu Maskavas veicinātajiem separātistu centieniem Doņeckas un Luhanskas Donbasa teritorijās. Piemēram, Luhanskas diecēzē baznīcas kapelāns sadarbībā ar separātistiem svētīja karaspēku, iesvētīja pieminekļus, iesvētīja krustus “Ukrainas agresijas upuriem”, piedalījās zvērestos, kā arī sadarbībā ar varas iestādēm piedalījās publiskos pasākumos un citās darbībās.

Maskava ir saskatījusi Baznīcas izmantošanu arī kā veidu, lai rekrutētu prokremliskos spēkus. 2014. gada sākumā Igors “Strelkovs” Girkins kopā ar savu atbalstītāju, “pareizticīgo oligarhu” Konstantīnu Malofevu apmeklēja Austrumukrainu un Krimu. Girkins bija daļa no komandas, kura sagatavoja ideoloģiski uzticamus militārus kaujiniekus Ukrainā, kas tika organizēti baznīcas aizsegā. Šie kaujinieki bija jauni, šķietami dievbijīgi un labi izglītoti. Šie kaujinieki bija galvenie Krimas sagrābšanā, kuru skaitā bija Andrejs Saveļevs ( pazīstams ar segvārdu “Vandal”), Dmitrijs Žukovs (segvārds “Kadr”), Sergejs Žurikovs (“Romaška”) un Igors Druzs (“Buk”). Kopš šī laika Kremlis turpina izmantot Baznīcu kā instrumentu savām darbībām.

Ukrainas Zaporožijas apgabalā, kurā ir ievērojams skaits krieviski runājošo iedzīvotāju, daudzi diakoni atklāti pauž simpātijas separātistu “Jaunkrievijas” kustības vadītājiem okupētajā Donbasā un gandrīz katrā baznīcā ir izveidotas kazaku kaujas vienības. Kā apgalvots iepriekš, Baznīcas ietekme Ukrainas jautājumos veido Krievijas “hibrīda” karu pret Ukrainu. Sabiedrisko pasākumu rīkošana un prokrieviskā noskaņojuma stimulēšana ir neatņemama Maskavas darbības sastāvdaļa.

Politikas zinātnes profesors un Demokrātisko Iniciatīvu fonda direktors Aleksejs Garans norāda uz reliģisko gājienu, kuru 2016. gada jūlija sākumā organizēja Kijevas Baznīca. Tā mērķis bija radīt provokācijas un politiskas šķelšanās Ukrainas ticīgo starpā par karu Donbasā, tādējādi vēl vairāk “destabilizējot situāciju Ukrainas iekšienē”. Pašreizējās Covid-19 krīzes kontekstā ir svarīgi atcerēties, ka Krievijas ietekmes avoti Ukrainā ir ļoti plaši.

Tomēr ir būtiski uzsvērt, ka kazaku kopienā (neatkarīgi no tā, vai tā ir Krievija vai Ukraina) Krievijas politikai nav viennozīmīgs atbalsts – pat ne Donas kazaku pulka ietvaros, kurš ir sadalīts Kremļa atbalstītājos “reģistrētajos” kazakos un tradicionālajos gadsimtiem senu kazaku grupējumu pēctečos. Vienā intervijā ar Donas reģiona kazaku Sergeju Azhunovu, kurš meklēja politisko patvērumu Ukrainā, tiek uzsvērts, ka 2013./2014. gadā Azhunovs atbalstīja protestus pret toreizējo Ukrainas prezidentu Viktoru Janukoviču. Viņš publiski aicināja arī citus Donas kazakus neiejaukties karā Donbasā. Tomēr, šiem centieniem panākumi bija niecīgi. Intervijā Azhunovs izteicās, ka kazaku līderis Nikolajs Kozitsuns palīdzēja Krievijai rekrutēt vietējos brīvprātīgos Luhanskā un piegādāt viņiem ieročus.

Tomēr Krievijas īpašo spēku un kazaku aliansei ir savi izaicinājumi Maskavā. Kazaki Donbasā izrādīja, ka ir pārāk brīvprātīgi, lai paliktu pakļauti oficiālajām varas struktūrām. Par to liecina fakts, ka separātiskās Luhanskas Tautas Republikas vadītājam Igoram Plotņikovam 2014. gadā bija jāpiesaista Krievijas privātās militārās kompānijas, lai piespiedu kārtā ierobežotu kazakus.

Šī pieredze ilustrē, kāpēc Kremlis šobrīd ir tik ļoti koncentrējies uz mēģinājumiem vēl vairāk institucionalizēt un piespiest valsts kontrolei Krievijas kazaku kustību, taču tas var arī radīt potenciālu pretsparu gan pašā Krievijā, gan Ukrainā, kurā Krievija ir iebrukusi.

Dalies ar šo ziņu