Kamēr ASV valdība turpina meklēt iespējas vienoties ar Putinu, Maskavas izlūkdienestu vadība pievērš arvien lielāku uzmanību konfrontācijai ar diviem galvenajiem pretiniekiem Eiropā — Lielbritāniju un Franciju, tā vienā no pēdējiem rakstiem atklāj Eiropas Politikas analīzes centra (CEPA) eksperti. Tajā analizēts, kāpēc Krievijas izlūkdienesti jau vēsturiski un arī šodien izjūt dziļu paranoju un apsēstību ar Lielbritānijas un Francijas izlūkošanas spējām, kuru darbības atstājušas paliekošu iespaidu uz Kremļa domāšanu jau kopš 1917. gada revolūcijas.
Krievijas izlūkdienestu vadītāji vienmēr ir bijuši apsēsti ar britiem, uzskatot viņus par daudz pārākiem spiegošanas mākslā nekā amerikāņus. Aukstais karš šo viedokli būtiski nemainīja. Galu galā britu izlūkdienests ir vienīgais, kas apsūdzēts tiešā sazvērestībā, lai gāztu Maskavas režīmu. Kremļa paranojai maz nozīmē tas, ka šis mēģinājums notika pirms vairāk nekā simts gadiem, īsi pēc 1917. gada revolūcijas.
Britiem bija plaša izlūkošanas operācija pēcrevolūcijas Krievijā, sākotnēji, lai atbalstītu un novērotu kara sabiedroto, bet vēlāk, lai grautu boļševiku režīmu un tā aicinājumus uz pasaules revolūciju.
Lokhartu arestēja čeka, viņš tika apsūdzēts sazvērestībā, lai nogalinātu boļševiku līderus, un vēlāk apmainīts pret Maksimu Ļitvinovu, vienu no boļševiku partijas dibinātājiem. Railijs tika ievilināts atpakaļ Krievijā, sagūstīts un nošauts.
Kopš tā sauktās “Lokharta sazvērestības” Maskavas izlūkdienesti britu spiegu darbības uztver ar bailēm un apbrīnu. Izveidojās sava veida mīlestības–naida attiecības, kas pārsniedz tikai operatīvu loģiku.
1960. gados, kad Maskavas izlūki sāka aktīvi iesaistīties publiskajā propagandā un atbalstīja spiegu filmu uzņemšanu (piemēram, 1968. gada filmu “Mirušā sezona”), viņi tieši imitēja britu spiegu filmas un britus attēloja kā galvenos VDK pretiniekus.
Filma bija melnbalta, ar pelēku fonu, vīrieši pelēkos un melnos lietusmēteļos runāja klusinātās balsīs un darīja maz. Īstā darbība sākās tikai filmas beigās. Ienaidnieka tēls bija dziļi cinisks un bīstams, tajā tika izmantots nacistu noziedznieks, lai izstrādātu neiroķīmisko ieroci. Filmas galvenais konsultants bija Konons Molodijs (Konon Molody), VDK aģents, kurš darbojās Lielbritānijā kā kanādiešu uzņēmējs, līdz tika arestēts un vēlāk apmainīts.
Filma kļuva par sensāciju — to noskatījās 35 miljoni cilvēku Padomju savienībā, un tā būtiski ietekmēja VDK ierindas darbiniekus; arī Putins vēlāk atzina, ka filma iedvesmojusi viņu pievienoties drošības dienestam.
Arī Putina režīmā aizdomas par britu spējām tikai pieauga. Jau 2007. gadā Krievijas Pirmais kanāls publiskoja seriālu “Lielā spēle”, kurā briti tika attēloti kā mūžīgie sazvērnieki pret Krieviju. Seriālu atkārtoti rādīja 2008. gadā (pēc kara Gruzijā) un 2022. gada martā (pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā).
Francijas attiecības ar Krieviju ir sarežģījušās citādi. Kopš 2022. gada Maskava arvien vairāk tic, ka Francijai uzticēts vilināt krievu dezertierus uz Rietumiem. 2023. gada jūlijā Francijas Nacionālā patvēruma tiesa piešķīra patvērumu 19 krievu karavīriem.
Tāpat 2023. gada oktobrī seši krievu karavīri, kas dezertēja no Ukrainas frontes, ieradās Francijā no Kazahstānas bez dokumentiem un saņēma atļauju lūgt politisko patvērumu.
Līdz tam cilvēktiesību aktīvisti saskaitījuši vairāk nekā 2000 krievu karavīru, kas aizbēguši uz ārzemēm. Maskava arī kļuvusi aizdomīgāka par iespējamo tiešo Francijas militāro iesaisti karā. 2024. gada janvārī pēc raķešu uzbrukuma Harkivai Krievijas ziņu aģentūras apgalvoja, ka trieciens bijis vērsts pret franču algotņiem (Francija šo apgalvojumu noraidīja).
Šīs aizdomas tikai pastiprina pēdējie notikumi, kad Francija un Lielbritānija paziņojušas par vēlmi izveidot Eiropas vadītu militāru spēku Ukrainā kā daļu no pamiera vienošanās — perspektīvu, kas Kremli biedējusi jau sen.