SAB: Krievijas valsts pārvaldes modelis arvien vairāk līdzinās Padomju Savienībai

ĀRVALSTĪS I 23.03.2022
Sargs.lv/SAB diktatorsģeopolitikaKrievijasabiedrība
Krievijas režīms
Foto: Kolāža "Sargs.lv"

Aizvadītajā gadā diktatora Vladimira Putina režīma īstenotajā politikā valdīja bailes, kā arī cīņa pret reāliem un pašu izdomātiem apdraudējumiem. Tāpat pagājušā un arī aizpagājušā gada norises Krievijā spilgti apliecināja, ka režīma galvenais mērķis un vadmotīvs ir V. Putina varas saglabāšana, un tas arvien lielākā mērā ir atkarīgs no dažādu spēka metožu, represiju, ierobežojumu un manipulāciju pielietošanas, tā savā ikgadējā pārskatā par 2021. gadu norāda Satversmes aizsardzības birojs (SAB).

Kopumā V. Putina režīma īstenotās politikas rezultātā mūsdienu Krievija dažādos aspektos arvien vairāk atgādina savu priekšteci Padomju Savienību, kura, neskatoties uz atsevišķiem trūkumiem, ir Krievijas pašreizējās politiskās elites ideāls varas konsolidācijas, sabiedrības kontroles un ģeopolitiskās pozīcijas dēļ.



2021. un daļēji arī 2020. gads bija pagrieziena punkts sabiedriski politiskajā jomā Krievijā. Režīms arī agrāk īstenoja represijas pret oponentiem, tomēr tās lielākoties bija vērstas pret atsevišķiem indivīdiem un atšķīrās no gadījuma uz gadījumu. Lai arī ierobežotā apjomā, Krievijā varēja darboties neatkarīga opozīcija, tās pārstāvji

piedalījās valsts politiskajā dzīvē un pat ieguva atsevišķus vēlētus

amatus.

Turpretī šobrīd neatkarīga politiska un pilsoniska darbība pēc būtības ir kriminalizēta. Pēdējo gadu laikā režīms ir radījis tādu likumvidi, kas jebkuru oponentu ļauj pasludināt par ārēju spēku vai piedēvēt tam galējus uzskatus un rīcību (ekstrēmismu), leģitimizējot un attaisnojot vēršanos pret to. Pēc neveiksmīgā slepkavības mēģinājuma režīms ieslodzīja Alekseju Navaļniju – neatkarīgās opozīcijas līderi, aktīvāko un ietekmīgāko režīma un personīgi V. Putina kritiķi, vienu no populārākajiem politiķiem valstī. A. Navaļnija ieslodzīšanai sekoja faktiska neatkarīgās opozīcijas iznīcināšana. Liela daļa opozicionāru ir emigrējuši uz ārvalstīm, tajā skaitā Latviju, Krievijā palikušie tiek vajāti.

Līdzīgs pavērsiens notika arī attiecībā pret neatkarīgiem medijiem un brīvu informācijas apriti kopumā. Pēdējās desmitgades laikā Krievijā uzplauka neatkarīgu mediju darbība, kuri ne tikai sāka konkurēt ar režīma kontrolētajiem propagandas kanāliem, bet arī aktīvi izgaismoja Krievijas sociālās, ekonomiskās un politiskās problēmas un vērsās

pret pastāvošo varu.



2021. gadā Krievijas varasiestādes lielāko daļu neatkarīgo mediju pasludināja par ārvalstu aģentiem vai Krievijā nevēlamām organizācijām, būtiski apgrūtinot vai pat liedzot turpmāku darbību. Tāpat aizvadītajā gadā Krievijas varasiestādes sasniedza tādu tehnisko gatavību, kas ļāva vismaz daļēji ierobežot ārvalstu sociālo tīklu darbību Krievijā un, pretnostatot globālo spēlētāju plurālismu pret ekonomiskajām interesēm, panāca vismaz daļēju to pakļaušanos režīma cenzūras politikai. Tas viss kopumā režīmam ļāva efektīvāk kontrolēt nevēlamas informācijas izplatību internetā.

Pieaugošās represijas un centieni padarīt Krievijas sociāli politisko vidi sterilu ir saistīti ar V. Putina režīma pieaugošo apdraudējuma sajūtu. Pēdējo gadu plašie neapmierinātības uzplaiksnījumi Krievijas autoritārajās kaimiņvalstīs un arī pašā Krievijā ir pastiprinājuši V. Putina bažas par savu drošību un režīma ilgtermiņa perspektīvām. Režīms “zero sum” principu, kurš spilgti izpaužas Krievijas ārpolitikā, arvien vairāk attiecina arī uz iekšpolitiskajām norisēm. Rezultātā Krievijas varasiestādes neatlaidīgi vēršas pat pret marginālām opozicionārām vai varu diskreditējošām parādībām, piemēram, pašpasludināto šamani, kurš jau vairākkārt mēģinājis ar kājām doties no Jakutijas uz Maskavu, lai padzītu V. Putinu no Kremļa.

Režīma īstenotās plašās un sistemātiskās propagandas un līdz minimumam ierobežotās politiskās konkurences apstākļos V. Putins joprojām ir populārākais politiķis valstī. Tomēr ar autoritārā līdera nosacīto popularitāti vairs nepietiek. Krievijas iedzīvotāju, it īpaši jaunāko paaudžu, prioritāšu augšgalā ir sociāli ekonomiskās vajadzības un vēlme pēc stabila labklājības pieauguma, bet V. Putina režīms to nespēj sniegt.

Neskatoties uz politisko apātismu un konformismu, Krievijas sabiedrībā pieaug neapmierinātība un kaut vai tikai formālu pārmaiņu gaidas. Tās, piemēram, izpaudās plašajā atbalstā Krievijas Federācijas Komunistiskajai partijai aizvadītā gada parlamenta vēlēšanās. Ekspertu aprēķini liecina, ka komunisti saņēma aptuveni trešdaļas vēlētāju atbalstu, bet falsifikāciju un administratīvu viltību rezultātā tie ieņem tikai 12 % deputātu vietu. Režīms, sasniedzot jaunus vēlēšanu rezultātu viltošanas rekordus, varas partijai “Yedinaya Rossiya” kārtējo reizi nodrošināja konstitucionālo vairākumu. Situācijā, kad V. Putina varas leģitimitāte arvien vairāk balstās uz falsifikācijām un meliem, bet iekšpolitiskā stabilitāte uz pieaugošām represijām, režīms brīvu informācijas apriti uzskata par būtisku draudu tā pastāvēšanai.

Līdzīgi arī pieaugošo sociāli ekonomisko problēmu, salīdzinoši zemu reitingu un neseno protestu dēļ režīms arvien saasinātāk uztver tā nekontrolētu pilsonisku aktivitāti, tajā skaitā politisko darbību. Šo draudu mazināšana ir režīma prioritāte. Pašsaglabāšanās instinkts un labāko autoritārisma tradīciju ieviešana dzīvē nodrošina V. Putina režīma stabilitāti un pastāvēšanu ne tikai šobrīd, bet, ļoti iespējams, arī ilgtermiņā.

Līdzšinējais kurss liecina, ka Krievijas valsts pārvaldes modelis un reālijas tuvākās desmitgades laikā arvien vairāk līdzināsies tām, kādas tās bija Padomju Savienībā. Krievijā neformāli, bet mērķtiecīgi tiks kultivēta valsts ideoloģija, kurā savīts antirietumnieciskums, konservatīvisms, eirāzisms un pareizticība. Neatkarīgi no sabiedrības noskaņojuma un faktiskā balsojuma politikā dominēs viens politiskais spēks – “Yedinaya Rossiya”. Elites kodols novecos. Korupcijas, augstās valsts līdzdalības un sankciju dēļ valsts ekonomikas attīstība būs lēna vai stagnēs, pakāpeniski atpaliekot no pārējās pasaules.

Valsts attīstības plānošana nacionālo projektu un prezidenta solījumu un uzdevumu veidolā jau šobrīd atgādina piecgades plānus, kurus formāli izpilda, bet sabiedrības labklājību tāpat kā savulaik komunismu nesasniedz. Aizvadītajos gados Krievijā atgriezās arī sistemātiska cenu regulēšana. Turpmākas represijas pret opozīciju un neatkarīgiem medijiem veicinās disidentu emigrāciju un uz Krievijas sabiedrību orientētu mediju veidošanu rietumvalstīs, tajā skaitā Latvijā.