Krievija – pasaulē vadošā nestabilitātes eksportētāja

Krievija pēdējo divu desmitgažu laikā kļuvusi par pārliecinošu pasaules vadošo nestabilitātes eksportētāju. Tikmēr tieši šī nestabilitāte tapusi par Krievijas prezidenta Vladimira Putina ārpolitikas centrālo balstu, ļaujot Maskavai iedragāt savus potenciālos pretiniekus no iekšpuses, vienlaikus sniedzot iespēju Kremļa triecieniem krietni pārspēt savu patieso ģeopolitisko ietekmi.

Krievija īpaši prasmīgi nestabilitātes izplatīšanā sevi pierādījusi visā postpadomju telpā. Šī nerimstošā Krievijas destabilizācija ir realitāte mūsdienu Ukrainā, Gruzijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Kazahstānā, Kirgizstānā un citur. Savukārt pašreizējā situācija Baltkrievijā sniedz ieskatu Krievijas oportūnismā, Maskavai izmantojot negaidīto nestabilitāti, ko izraisīja pagājušā gada demokrātijas atbalstītāju sacelšanās, lai pastiprinātu kontroli pār valsti.

Notikumi Baltkrievijā rada arvien pieaugošu spriedzi Ukrainā. Ja šobrīd amatpersonām Kijevā jāpatur prātā, ka valsts robeža ar Krieviju ir aptuveni 2000 kilometru gara, tad, ja Baltkrievija pilnībā zaudēs savu neatkarību, Ukraina varēs rēķināties, ka arī valsts ziemeļos aiz robežas aktīvi strādās Krievijas karaspēks. 

Lielos konflikta draudus, ar kuriem Ukraina saskārusies un joprojām saskaras, nav iespējams pārspēt. Teju pēdējo astoņu gadu laikā Krievija Ukrainā izvērsusi apjomīgu hibrīdkaru, kas ietver militārus uzbrukumus, kiberuzbrukumus, kā arī informatīvus un ekonomiskus uzbrukumu elementus.

Šajā karā nogalināti aptuveni 14 000 cilvēku, kamēr miljoniem ukraiņu spriesti doties bēgļu gaitās, pametot savas mājas. Ukraiņi ikdienu sadzīvo ar arvien pieaugošiem un jauniem draudiem, bet ar konflikta traumā cīnīsies vēl nākamajās paaudzēs. Tikmēr Krima un daļa Ukrainas austrumu joprojām ir Krievijas okupācijā.

Daudzi no Kremļa karā pret Ukrainu izstrādātajiem instrumentiem pēc tam ar lieliem panākumiem ir izmantoti arī pret citām Eiropas valstīm un ASV. J. Mendela gan atzīst – Krievija ir ļoti laba tajā, ko tā dara.

Turklāt dezinformācija ir tikai viena no daudzajām Kremļa destabilizācijas taktikām. Krievija arī izvērš kiberuzbrukumus, kontrolē energoapgādi, izvieto algotņus un, kur vien iespējams, veicina separātisma uzliesmojumus.

Nebūt arī nav pārsteidzoši, ka Maskava ar vienlīdz lielu entuziasmu atbalsta kā galēji labējās, tā arī galēji kreisās partijas visā Eiropā. Šajā sakarā ideoloģijai nav nekādas nozīmes, svarīgi ir izplatīt destabilizāciju,. Ir grūti secināt, ka tas, kas nāk par labu V. Putina režīmam, ir slikts plašāki pasaulei.

Krievija nepārprotami turpinās radīt nestabilitāti pasaulē, līdz tai izlēmīgi stāsies pretī. Pēdējo septiņu gadu laikā veiktie centieni apspriesties ar Krieviju vai pārtraukt konfrontāciju, ko izraisīja Krimas okupēšana 2014. gadā, ir tikai veicinājuši Kremļa turpmāku eskalāciju.

Turklāt Maskava ir izstrādājusi pārliecinošu stāstījumu par sapuvušajiem Rietumiem, un daudzi Krievijā joprojām ir pārliecināti, ka demokrātiskā pasaule galu galā ir bezzobaina. Vienlaikus gan, ņemot vērā Eiropas līderu nevēlēšanos stāties pretī V. Putinam un viņa izraisītajam karam Ukrainā, nav pārsteidzoši, ka krievi uzskata, ka viņiem nav no kā baidīties.

Tomēr Krievijas prezidents nekontrolē it visu. Ķīna un Turcija joprojām saglabā spēju piesaistīt Kremļa uzmanību, kamēr ASV turpina dominēt Krievijas ārpolitikas domāšanā. Tomēr daudz Maskavā uzskata, ka mūsdienu Amerika ir pārņemta ar iekšējām problēmām. Viņi sevi ir pārliecinājuši, ka vienīgā globālā lielvara uz pasaules skatuves sevi vairs nespēj aizstāvēt tā, kā to spēja kādreiz. Paredzams, ka nesenā sagrāve Afganistānā Krievijā tika atzinīgi novērtēta kā pierādījums ASV ietekmes mazināšanai.

Patiesībā Rietumi nav vāji. Gluži pretēji, tie ir pārliecinoši ekonomiski un militāri varenāki par Krieviju, vienlaikus esot gaismas gadus priekšā jebkurā godīgā ideju un tieksmju sacensībā. Galvenais iemesls, kāpēc Maskavas destabilizācijas taktika ir izrādījusies tik veiksmīga, ir tas, ka Rietumi atsakās atzīt naidīgās Krievijas realitāti.

Viens no priekšnoteikumiem cīņā pret Kremli ir izglītība. Ir nepieciešams būtiski pārdomāt pašreizējā pieeja, liekot daudz lielāku uzsvaru uz digitālo prasmju uzlabošanu. Krievija ir lieliski izmantojusi informācijas revolūcijas ievainojamības un veco mediju modeļu sabrukumu. Vienīgais veids, kā to risināt, ir izglītošanās inovācijās.

Ir nepieciešams iemācīties apvienoties. Atsevišķas valstis pēdējos gados ir tik ļoti aizņemtas ar iekšzemes jautājumiem, ka tās bieži nav pamanījušas pierādījumus par Krievijas lomu nestabilitātē, kas izplatās no valsts uz valsti visā pasaulē. Ir ļoti svarīgi pārorientēties uz starptautisko sabiedrību un atzīt kopīgās intereses, strādājot kopā, lai pārvarētu šos draudus.

Pasaule, kurā mēs dzīvojam, pašlaik mainās nepieredzētā ātrumā, taču ne visa destabilizācija, ar kuru sastopamies, ir dabiska vai neizbēgama. Mums ir jāpielāgo sava domāšana jaunajai videi, ja vēlamies nepieļaut, ka negodīgi dalībniekiem eksportēt nestabilitāti, lai veicinātu savu mērķu sasniegšanu.