Jaunie Zviedrijas un Norvēģijas aizsardzības rēķini palielinās to aizsardzības budžetus attiecīgi par 40% un 27%. Tikmēr Somija, iegādājoties jaunus iznīcinātājus un pilnveidojot, tuvākā gada laikā savus aizsardzības izdevumus palielinās pat vairāk nekā uz pusi. Tādā veidā Ziemeļvalstis aktīvi reaģē uz pieaugošajiem draudiem un Krievijas provokācijām Baltijas jūras reģionā, raksta domnīca “Warsaw Institute”.
Visas trīs Skandināvijas valstis oficiāli atzīst arvien pieaugošos draudus, ko Krievija ar provokatīvajām militārajām mācībām vai izlūkošanu arvien biežāk rada Baltijas reģionā. Šī gada sākumā vien Krievijas kuģi Baltijas ūdeņos pavadīja vairāk nekā 30 dienas, nemaz nerunājot par vērienīgajām mācību operācijām marta beigās. Aprīlī Krievijas reaktīvās lidmašīnas lidoja virs neitrālās Baltijas jūras teritorijas, liekot Somijai, Dānijai, Polijai un Zviedrijai tās pavadīt atpakaļ. Tikai dažas dienas pēc tam tika organizēti divi līdzīgi lidojumi, šoreiz robežu tuvumā provocējot Norvēģiju. Vēl augustā Krievijas flotes kuģi un lidmašīnas veica darbības pie Zviedrijas salas Gotlandes.
Līdz šim Zviedrijas aizsardzības izdevumi bija 1,1% no valsts IKP. Jaunais aizsardzības izdevumu likumprojekts papildu aizsardzības resoram novirza 3,1 miljardu ASV dolāru, ko plānots ieguldīt militārās un civilās aizsardzības spēju stiprināšanā. Tāpat paredzēts bruņotos spēkus papildināt ar personālu, iepirkt jaunu militāro tehniku un munīciju un vairāk resursu novirzīt ārvalstu izlūkdienestu darbam un kiberaizsardzībai.
Lai sasniegtu šos mērķus, Zviedrijas Aizsardzības ministrija plānojusi dubultot militāro pamatapmācību apjomu, katru gadu apmācot vismaz 8000 pilsoņu. Nesen Zviedrija arī veica retu armijas mobilizāciju un nosūtīja tankus un lidmašīnas Gotlandes salu tās galvenās ostas aizsardzībai. Zviedrijas aizsardzības ministrs Pēters Hultkvists (Peter Hultqvist) šos centienus raksturo kā lielāko aizsardzības spēju “ambīciju līmeņa” pieaugumu kopš 1950. gada. Viņš teica, ka šādi soļi tautai signalizē, ka valdība “ārkārtīgi nopietni uztver drošības situāciju”.
Lai arī Zviedrija nav NATO dalībvalsts, tā ir ļoti aktīva alianses partnervalsts un sniedz nozīmīgu ieguldījumu organizācijā. Kā norāda NATO, situācijā, kad Krievijas pastiprināto militāro aktivitāšu dēļ pieaug bažas par drošību, sadarbība ar Zviedriju un Somiju tiek ievērojami stiprināta.
Audzējot aizsardzības budžetu, tuvinot to NATO rekomendētajiem 2% no IKP, Zviedrija palēnām tuvinās NATO militārajai politikai. Ja valsts kādā brīdī tomēr izlems pievienosies aliansei, Somija, visticamāk, ņems piemēru, jo to ar Zviedriju saista ciešas saites, tai skaitā arī aizsardzības un drošības jomā.
Norvēģija apņēmusies arī stiprināt cīņu pret kiberdraudiem, dezinformāciju, valsts destabilizāciju un ārvalstu iejaukšanos vēlēšanās. Interesanti, ka Norvēģija atzīst klimata pārmaiņas kā faktoru, kas veicina Krievijas militārās aktivitātes pieauguma risku Ziemeļu polārajā lokā – NATO ziemeļu flangā. Šī iemesla dēļ tiek izstrādātas tālās darbības raķetes un mobilās pretgaisa aizsardzības sistēmas. Šī iemesla dēļ arī Somija sākusi modernizēt savu gaisa floti, lai labāk sagatavotos pastiprinātai militārajai aktivitātei arktiskajos apstākļos.
Šajā kontekstā jāapsver arī enerģijas piegāžu jautājums Centrālajā, Rietumu un Dienvideiropā. Tā kā “Gazprom” zaudē ietekmi, bet Turcija meklē dominējošo stāvokli dabasgāzes jomā un ASV sankcijas ietekmē “Nord Stream 2” būvniecību, Krievija varētu izrādīt agresiju NATO austrumu flangā.
Jau ziņots, ka šī gada septembrī trīs Skandināvijas valstis parakstīja trīspusēju nodomu protokolu, pastiprinot savu sadarbību aizsardzības jomā un izvirzot kopēju mērķi sasniegt “spējas un gatavību veikt kopīgas militāras operācijas”. Līgums papildina ne tikai plašāku Ziemeļvalstu sadarbību NORDEFCO ietvaros, bet arī Somijas un Zviedrijas, kā arī atsevišķi Somijas un Norvēģijas divpusējo sadarbību. Tādējādi Ziemeļvalstis pastiprina ne tikai sadarbību savā starpā, bet arī ar starptautiskām aizsardzības organizācijām Baltijas reģionā un ārpus tā.
Jau šobrīd Krievijas jūras flotes spēki un spējas Baltijas jūrā nav salīdzināmas ar NATO un tās partneru kopīgajiem spēkiem. Tāpēc Krievijas provokācijas, visticamāk, ir tikai V. Putina propagandas pasākums vai signāls NATO pārāk neiesaistīties viņa “biznesā”, arī attiecībā uz situāciju Baltkrievijā. Tagad rodas jautājums – vai Ziemeļvalstu bruņošanās būs pietiekami efektīvs atturēšanas signāls Kremlim, ka Krievijas pastiprinātās militārās aktivitātes uzturēšana reģionā nav vēlama?