13. jūnijā Krievijas premjerministrs Mihails Mišustins apstiprināja Krievijas ogļu ieguves plānu periodam līdz 2035. gadam. Plāns sevī ietver pēdējo gadu tendences nozarē, taču, kā liecina domnīcas “Jamestown Foundation” pētījums, ieguldījumi Krievijas ogļu industrijā varētu arī nenest cerētos ieguvumus.
Pirmā fāze (2019.-2025. gadam) ir centrēta ap ogļu ieguves intensifikāciju un vairāku lielo infrastruktūras objektu – Baikāla-Amūras maģistrāles un Transsibīrijas dzelzceļa – modernizāciju. Otrā fāzē periodā no 2026. līdz 2030. gadam paredzēta ogļu ieguves industrijas strukturāla attīstība, veidojot jaunus ieguves centrus un integrējot jaunākos tehnikas un digitalizācijas sasniegumus jau eksistējošajā industrijā. Trešajā fāzē laikā no 2031. līdz 2035. gadam jāturpinās jaunu tehnoloģiju ieveiešanai, kā arī jāpalielina nozares efektivitāte.
Pašlaik Krievija gadā iegūst 439 miljonus tonnu ogļu. Paredzēts, ka nākotne šīs skaitlis varētu palielināties līdz 485 vai pat 668 miljoniem. Programmas īstenošanai nepieciešami 6 triljoni rubļu (83 miljardi ASV dolāru). M.Mišustins norādīja - ņemot vērā, ka ogļu eksports ir piektais lielākais ienākumu avots valsts budžetā, šādi ieguldījumi ir nepieciešami. Industrijas paplašināšanu Krievijas Enerģētikas ministrs Aleksandrs Novāks pamato ar paredzamo noieta palielinājumu Ķīnā, Dienvidkorejā, Indijā, Pakistānā un Japānā.
Līdzīgi procesi notiek arī Dienvidaustrumāzijā, uz ko Krievija liek lielas cerības: Japāna paziņojusi par plāniem līdz 2030. gadam likvidēt 90% ar oglēm darbināmās rūpniecības, laikā, kad Indija – vienīgā valsts reģionā, kas savu ogļu patēriņu palielina – daudz vieglāk var saņemt savus resursus no Indonēzijas un Austrālijas, no kurienes jau ir izveidotas stabilas un uzticamas piegādes līnijas.
Krievijas valdība jau ir paziņojusi par plāniem palielināt nodokļu ieņēmumus no dimantu un ogļu ieguves industrijas.
Šaubas par ogļu ieguves ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību redzamas gan Krievijas reģionos, gan ārpus tās. Pat Kemerovas apgabala, kas ir viens no nozīmīgākajiem ogļu ieguves reģioniem Dienvidsibīrijā, gubernators Sergejs Tsiviļevs paziņojis, ka par reģiona galveno attīstības virzienu nākotnē kļūs ar oglēm nesaistītas infrastruktūras attīstība. Ekonomisko konsultāciju grupas “KRK” Luksemburgas biroja vadītājs Ņikita Rjabins atzīmēja, ka Krievijas paļaušanās uz ogļu eksportu ne tikai neņem vērā ekonomiskās attīstības tendences, bet arī grauj ekoloģisko ilgtspēju ogļu ieguves reģionos.
1959. gadā Padomju Savienība mēģināja apsteigt ASV gaļas un piena ieguves apjomos un tika paziņots par trīskārtēju gaļas produkcijas pieauguma plānu Rjazaņas apgabalā. Tā rezultātā, pārkāpjot ikvienu makroekonomikas principu, viltojot rezultātus un iznīcinot lauksaimniecības bāzi, īstermiņā mērķis tika sasniegts, taču jau gadu vēlāk iegūtais lauksaimniecības produktu daudzums pat nesasniedza pusi no iegūtā vēl pirms lielā lēciena, rezultātā sešdesmito gadu sākumā reģions atradās uz bada sliekšņa.
Ieguldījumi Sibīrijas dzelzceļa ogļu pārvadājumu infrastruktūrā saskaras ar faktu, ka ogļu pārvadāšana pa dzelzceļu salīdzinājumā ar ūdenstransportu (Indonēzijas un Austrālijas piemērs) ir ekonomiski neizdevīga salīdzinot ar citu derīgo izrakteņu ieguvi.
