Putinam ir svarīgi uzturēt spriedzi Ukrainā, lai saglabātu autoritāro varu Krievijā

Pirmdien ASV valsts sekretāra vietniece Vendija Šērmena (Wendy Sherman) Ženēvā astoņas stundas tikās ar Krievijas ārlietu ministra vietnieku Sergeju Rjabkovu, taču bez panākumiem. Šodien Briselē notiek NATO un Krievijas padomes sanāksme, bet ceturtdien Vīnē notiks Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) atbalstītās daudzpusējās sarunas.

Pieaugot spriedzei, domnīca ”Atlantic Council” ir uzrunājusi ekspertus, kuri analizē detaļas, signālus un notikumu attīstību, lai noskaidrotu, ko šis brīdis nozīmē un var nozīmēt Eiropai.

Pieci politikas principi, kas jāievēro

Skovkroftas stratēģijas un aizsardzības centra (SCSS) direktors Berijs Pavels (Barry Pavel) skaidro, ka Putina vadītā Krievijas Federācija ir nonākusi uz plaša mēroga bruņoto spēku izmantošanas sliekšņa, lai veiktu pārrobežu agresiju pret suverēnu valsti. Iespējams, ka šī rīcība mainīs Eiropas drošības ainavu visnozīmīgākajā veidā kopš Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. Šeit ir pieci galvenie principi, kas palīdzēs vadīt ASV un NATO politiku.

Pirmkārt, tā ir dialoga veidošana un atturēšanas taktikas pielāgošana. ASV pamatstratēģija, kas paredz dialogu un atturēšanas taktiku, jo īpaši draudot ar skaidru atriebību un pastiprinātu militāro potenciālu tuvāk Krievijai, ir pareiza. Taču daudzas lietas būtu jādara ātrāk, lai atturētu Putinu no iebrukuma uzsākšanas.

Otrkārt, apdraudēt to, ko Putins vērtē visvairāk. Tā kā Putins cenšas nostiprināt savu mantojumu Krievijas vēsturē, viņam var daudz mazāk rūpēt soda ekonomiskās sankcijas un pat lielāka Rietumu militārā palīdzība Ukrainas spēkiem.

Ceturtkārt, jāmeklē iespējas. ASV un NATO rīkojas gudri, izslēdzot Krievijas prasības, vienlaikus meklējot iespējas stabilizēt transatlantisko drošību, piemēram, atjaunojot un pielāgojot priekšlikumus par ieroču kontroli attiecībā uz raķetēm (jo īpaši attiecībā uz Krievijas raķetēm Kaļiņingradā) un priekšlikumus ierobežot apjomīgas militārās mācības.

Runa nav tikai par hibrīddraudiem. Lai gan hibrīdie izaicinājumi (piemēram, dezinformācija, kibernoziegumi u. c.), ko Krievija nepārtraukti īsteno ASV un Eiropā, joprojām ir aktuāli, šī Krievijas krīze parāda, ka runa nav tikai par hibrīdkara veidiem. Tā ir klasiska konvencionālā militārā pastiprināšanās, kas draud ar potenciālu militārās varas izmantošanu. Šis ir atgādinājums, ka tas, ko pārāk daudzi novērotāji uzskata par pagājušā gadsimta draudu, proti, liela mēroga pārrobežu militāras invāzijas drīzumā nepazudīs. Amerikas Savienotajām Valstīm un to tuvajiem sabiedrotajiem Eiropā, kā arī Indijas un Klusā okeāna reģionā ir jāturpina stiprināt savas alianses šādiem neparedzētiem gadījumiem.

Visbeidzot, uzmanīgi sekojiet līdzi Ķīnai un Taivānai. Mans murgainais aizsardzības scenārijs jau vairākus gadus ir Krievijas vai Ķīnas pārrobežu agresija, un, kamēr ASV un sabiedroto spēki mēreni rīkojas, lai novērstu draudus, otrs pretinieks neparedzami un krasi rīkojas, lai draudētu ar vēl vienu iebrukumu. Pat ja Baidena administrācija un ASV sabiedrotie intensīvi pievēršas Krievijas draudiem, būtu prātīgi, ja ASV iesaistītos diplomātijā, kas skaidri parādītu, ka ASV un sabiedroto militārās spējas Indoklusā okeāna reģionā joprojām ir ļoti labi sagatavotas, lai risinātu jebkādas Ķīnas piespiedu darbības pret Taivānu, spriež B. Pavels.

Patiesības brīdis

Bijušais ASV Nacionālās drošības padomes direktors Daniels Frīds (Daniel Fried) un ”Weiser family” stipendiāts domnīcai “Atlantic Council” skaidro, ka Kremļa diplomātijas panākums ir tas, ka par galveno jautājumu ir kļuvusi NATO paplašināšanās, nevis Krievijas pašreizējais iebrukums Ukrainā un draudi izvērst karu šajā valstī. Kremlis, iespējams, atceras domstarpības NATO iekšienē par Ukrainas un Gruzijas pievienošanos, kas uzliesmoja 2008. gada Bukarestes NATO samitā un kopš tā laika ir apsīkušas.

Baidena administrācijai ir taisnība, ka NATO ir tiesības pašai pieņemt lēmumus par paplašināšanos. Kremļa sūdzības par NATO paplašināšanos ir liekulīgas, tā problēma nav potenciālie (un faktiski neesošie) draudi pašas Krievijas drošībai. Jau no paša sākuma ASV un NATO bija gatavas apspriest Krievijas militāro drošību, jo NATO pieņēma jaunas dalībvalstis un pat uzņēmās un pildīja saistības ierobežot savu militāro izvietojumu Eiropā. Kremļa patiesā problēma ir tā, ka tas nespēj samierināties ar to, ko NATO un Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās nozīmēja apvienotās Eiropas realizāciju, kurā simts miljoni eiropiešu, kas atrodas starp Vāciju un Krieviju, pēc gadu desmitiem ilgas Kremļa apspiešanas beidzot būtu brīvi un varētu pievienoties galvenajām Eiropas un transatlantiskajām institūcijām. Ukraiņi kopš 1989. gada ir redzējuši kaimiņu brīvības un labklājības pieaugumu un, saprotams, vēlas to arī paši.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs atklāja Kremļa domāšanu, nosaucot tautas, kas atbrīvojās pēc komunisma sabrukuma 1989. gadā un Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā, nevis par brīvām, ne suverēnām, ne atbrīvotām, bet gan par "teritorijām" (nevis valstīm), kas kļuva "bez īpašnieka". Lavrova piezīme ir apbrīnojami atklāta. Putins, kā Krievijas līderis ir skaidri norādījis, ka ļoti ilgojas pēc Padomju Savienības.

Ja ASV un Eiropa būs noturīgas un izteiks saprātīgus piedāvājumus, bet stingri noraidīs Kremļa ambīcijas, Putins var atrast veidu, kā atkāpties. Viņš kontrolē propagandas mašīnu un var atrast izeju no sava stūra. Taču iebiedēšana turpinās, un, iespējams, turpinās arī gatavošanās karam. Kā ziņots, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu ir devis rīkojumu apturēt visus Krievijas bruņoto spēku karavīru braucienus ārpus Krievijas (lai gan tā būtībā ir atbilde uz COVID-19 Omicron variantu). Daudz kas būs atkarīgs no NATO solidaritātes stipruma. Pagaidām pazīmes ir labas, taču ASV un to Eiropas draugiem un sabiedrotajiem būs jāsaskaras ar patiesības brīdi, lai stātos pretī Putina agresīvajiem plāniem.

Izmantot Putina jaunāko kļūdu

Džons R. Deni, kurš ir vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Transatlantiskās drošības iniciatīvā Skovkrofta Stratēģijas un drošības centrā un ASV Armijas kara koledžas Stratēģisko pētījumu institūta pētnieks uzskata, ka Vladimirs Putins atkal ir pieļāvis stratēģisku kļūdu, kas neatšķiras no viņa 2014. gada iebrukuma Ukrainā un Krimas nelikumīgās aneksijas.

Šodien Maskavas minētie iemesli, kāpēc tā masveidīgi koncentrē spēkus pie Ukrainas robežām, ir absurdi. Ne Vašingtonas, ne Briseles politikas veidotāji pēdējā laikā nav nopietni apsprieduši Ukrainas dalību NATO, kā arī nav plānojuši Ukrainā izvietot raķetes. NATO ierobežotā pretraķešu aizsardzības sistēma nav līdzvērtīga Krievijas arsenālam, un NATO mācības Austrumeiropā nobāl salīdzinājumā ar Krievijas arsenālu. Tāpēc Putina darbības, visticamāk, ir vērstas uz sava iekšējā stāvokļa uzlabošanu.

To pastiprināja pirmās pilnās sarunu dienas rezultāti Ženēvā. Lai gan ASV skaidri norādīja, ka vairums Krievijas prasību Rietumiem ir pilnīgi neiespējamas, Rjabkovs atstāja atvērtas durvis turpmākām sarunām. Tas dod Putinam maksimālu rīcības brīvību un ļauj viņam krievu acīs izskatīties labvēlīgam un spēcīgam.

Kā Rietumu diplomātija var turpināt un kā tai vajadzētu turpināt attīstīt savu darbību šonedēļ? Pirmkārt, Rietumiem būtu jāuzstāj, ka, ja Krievija vēlas runāt par raķetēm, tā var sākt, nekavējoties veikt pārbaudes Krievijas militārajos objektos Kaļiņingradā, kur tā ir izvietojusi raķetes SSC-8, kas pārkāpj Kodolieroču vidējā darbības rādiusa līgumu. Tāpat, ja Maskava vēlas ierobežot NATO militārās mācības, tā var sākt ar atgriešanos pie Vīnes dokumenta, kas tika izstrādāts, lai veicinātu militārās uzticības veicināšanu, un Līguma par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā ievērošanu. Šie līgumi piedāvā gatavus instrumentus, lai mazinātu spriedzi un stabilizētu drošību Eiropā.

Putina centieni uzturēt spriedzi

Džons E. Herbsts ir Eirāzijas centra vecākais direktors un bijušais ASV vēstnieks Ukrainā un Uzbekistānā. Viņš uzskata, ka pirmdien Ženēvā notikušajās sarunās starp ASV un Krieviju netika sperti nekādi soļi, lai mazinātu krīzi, ko izraisīja Putina lēmums masveidā izvietot karaspēku uz Ukrainas robežām un to tuvumā. Tas nav pārsteigums. Putins cenšas iebiedēt ASV, NATO, ES un Ukrainu, lai panāktu piekāpšanos, draudot ar plašu konvencionālu militāru ofensīvu Ukrainā. Taču tas, ko viņš pieprasa - garantija, ka netiks paplašināta NATO un NATO ieroči netiks izvietoti to NATO dalībvalstu teritorijā, kuras aliansei pievienojās pēc Padomju Savienības sabrukuma, ir nepieņemami gan ASV, gan NATO.