Manuprāt, šādas partnerības veidošana ar ASV būtu labs īsa un vidēja termiņa risinājums, kas garantētu drošas enerģijas piegādes Eiropai. Turklāt, ja Eiropas energouzņēmumi iegādātos daļas ASV gāzes eksporta uzņēmumos, šo piegāžu cena būtu visai izdevīga.
Bet ko darīt ilgtermiņā – pārslēgties uz zaļo enerģiju? Zinu, ka tieši no šī scenārija visvairāk baidās Kremlī?
Jā un nē. Protams, ilgtermiņā ir jāmazina fosilo energoresursu izmantošana, taču ar to vien nebūs līdzēts. Piemēra pēc varu minēt Eiropas kopējo elektroenerģijas ražošanas jaudu 2019. gadā. Summāri tā bija 250 gigavati (gW), ietverot gan atjaunojamo resursu radīto elektroenerģiju, gan termoelektrostaciju un atomelektrostaciju saražoto. Tomēr problēma ir tā, ka šajos ciparos mēs redzam ražošanas jaudu. Savukārt, ja paskatāmies uz izmantošanu, tad no visa saražotā elektroenerģijas apjoma, ko aizvien nevaram uzkrāt, reāli izmantoti ir tikai 19%.
Jāatceras, ka par spīti visiem centieniem vairot zaļās enerģijas izmantošanu, tā nav pastāvīga, turklāt, lai to piegādātu patērētājiem, ir jābalansē pati tīkla darbība. Tādējādi, lai arī mēs palielināsim zaļās enerģijas apjomu, mums ir jāspēj nodrošināt ikdienas patēriņš. Protams, problēma slēpjas apstāklī, ka mēs ražojam pārāk daudz, bet patērējam ļoti maz. To nākotnē varētu palīdzēt atrisināt elektroenerģijas uzglabāšanas jaudu attīstība, piemēram, akumulatoru parki. Es domāju, ka šādas tehnoloģiskās mums pavērs ceļu daudz efektīvākai saražotās enerģijas izmantošanai. Pat ja mēs varēsim kāpināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, mēs uz to simtprocentīgi paļauties nevarēsim. Mēs esam uz enerģiju balstīta sabiedrībai, kuras piegādēm jābūt pastāvīgām.
Vēl jo vairāk – nākotnē elektroenerģijas patēriņš tikai pieaugs, ko prasīs pieaugošā elektromobiļu izmantošana. Visas indikācijas liecina, ka jau 2025. gadā elektromobiļu bateriju un ar to saistīto transportlīdzekļu cenas ievērojami saruks, kļūstot konkurētspējīgas ar konvencionālo dzinēju tehnoloģijām. Kad tas notiks, mēs samazināsim fosilās degvielas izmantošanu, pilsētas kļūs tīrākas un arī klusākas. Turklāt cilvēki iegūs, jo elektromobiļu ekspluatācijas izdevumi ir mazāki. Problēma gan ir tā, ka šo mašīnu darbināšanai vajadzēs vairāk strāvas. Tāpēc te vienīgais risinājums tuvāko gadu laikā būs kodolenerģija.
Jāteic, ka arī kodolenerģijas jautājumā Krievija ir liels tirgus spēlētājs…
Krievijas nelaime ir tā, ka tā ar savu rīcību ir sadedzinājusi tiltus. Šķiet, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot vienīgi Ungāriju, diez vai būs gatavas iesaistīties jaunu atomelektrostaciju kopprojektos ar Krieviju. Turklāt šāda attieksme vairumā Eiropas valstu ir Krievijas līdzšinējās uzvedības dēļ, jo īpaši ņemot vērā neseno pieredzi ar dabasgāzes piegādēm.
Cik lielā mērā šobrīd Eiropas vadošās valsts – Vācijas politika ir atkarīga no Krievijas energokompānijām un pašreizējiem Kremļa saimniekiem?
Šis jautājums jāskatās ilgtermiņa Krievijas un Vācijas attiecību kontekstā, ņemot vērā Vācijas vainas apziņu par Otrā pasaules kara izraisīšanu, Vācijas sabiedrības psiholoģisko traumu, ko nesa traģiskais zaudējums Staļingradas kaujā, kā arī periodu pēc Otrā pasaules kara, kad kanclera Villija Branta vadībā tika virzīta tā sauktā “Ostpolitik”. Šī koncepta pamatā ir centieni veidot labas attiecības ar Krieviju. Pēckara gados Rietumvācija šo politiku centās prioritizēt iepretim citai politikai. Taču mūsdienu apstākļos tās pielietošana attiecības ar Krieviju padara problemātiskas.
