
Pretpieejas jeb A2/AD (anti access/area deniall) spēja ierobežot vai pat pilnībā pārtraukt pretinieka manevrus kādā teritorijā mūsdienās ir kļuvusi par vienu no aktuālākajiem militārās teorijas jautājumiem. Zviedrijas Aizsardzības izpētes aģentūra publicējusi pētījumu par Krievijas A2/AD spējām, un A.P. Nielsena pētījumā analizēts, cik galu galā “stipri” ir Krievijas A2/AD “burbuļi”.
Raksta “Defeating the A2/AD Umbrella – Concepts for Exploitation of Russia’s Operational Weaknesses” autors ir Anders Puks Nīlsens (Anders Puck Nielsen) no Dānijas Karaliskās Aizsardzības koledžas (Royal Danish Defence College).
Raksta autors uzsver - Krievijas pretpieejas (“Anti Access/Area denial” -A2/AD) spēja bieži vien tiek uztverta kā iespēja radīt “nepārduramus burbuļus”, kuros tā ir spējīga pilnībā apturēt jebkādu nevēlamu gaisa, jūras un sauszemes kustību. To vislabāk ilustrē uz kartes uzzīmētie draudīga paskata loki pa tādām vietām kā Kaļiņingrada, par kuriem tiek pieņemts, ka pēc tam, kad tie ir izveidoti, “burbuļu” pārduršana vai ieiešana tajos prasītu pārāk lielus zaudējumus.
Krievijas A2/AD spēja - pārvērtēta
Pēc A.P. Nīlsena domām, pētnieki un analītiķi bieži vien analizē Krievijas raķešu sistēmas pēc to maksimālā darbības rādiusa, neņemot vērā to efektīvo darbības rādiusu, kas mēdz būt mazāks, piemēram, pētījumi liecina par to, ka Krievijas modernākās pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 darbības rādiuss pret manevrējošu, ātru un zemu lidojošu mērķi var nebūt lielāks par 20-35 kilometriem.
Otrkārt, pārāk maz uzmanības tiek pievērsts potenciālā pretinieka spējai ietekmēt raķešu darbību ar netiešiem, pasīviem un aktīviem līdzekļiem. Netiešie līdzekļi ir gan spēja izvairīties no Krievijas veidotām A2/AD zonām, gan spēja radīt apstākļus, kuros šādu ieroču lietošana eskalētu konfliktu, pasīvie – spēja maskēties, izkliedēt spēkus un lidot zemā augstumā. Aktīvās metodes iekļauj gan pašu AD/AD sistēmu bloķēšanu, gan to fizisku iznīcināšanu.
Treškārt, jāuzsver, ka A2/AD principā ir atturēšanas spēja, kas palīdz analizēt pretinieka kustību prom no bīstamajiem sektoriem, taču vienlaikus atsevišķie A2/AD “cietokšņi” paši par sevi ir novājināmi. Tajā pašā laikā gadījumā, ja Krievija nevēlas eskalēt plašu konfliktu, neskatoties uz attīstītu Krievijas gaisa novērošanas sistēmu, tai būs sarežģīti kontrolēt tādu gaisa telpu, kurā vienlaikus var atrasties gan savi, gan pretinieka, gan neitrāli spēki, kā tas varētu būt konflikta pirmajās fāzēs vai gadījumā, kad Krievija cenšas saglabāt konflikta ierobežoto raksturu.
A2/AD “cietokšņu” operacionālie ierobežojumi
Autors norāda - A2/AD ir jāapskata ne tikai kā taktiski elementi, kas ierobežo pretinieka spēku pielietojumu, būtiska ir arī to lomas analīze līdz atklāta konflikta sākumam. Tradicionāli tiek pieņemts, ka Krievija centīsies izmantot savu A2/AD spēju agresīvi, piemēram, liedzot NATO sūtīt papildspēkus uz Baltiju.
Iespējama konflikta sākuma fāzē Rietumi var turpināt pārsviest spēkus uz konflikta reģionu un Krievijai būs jāizvēlas, vai, izmantojot A2/AD spēju, konfliktu eskalēt tālāk. Baltijas gadījumā Krievijas vēlmei pilnībā slēgt Baltijas reģionu kustībai būtu tūlītējas diplomātiskās, militārās un ekonomiskās sekas. Šāds lēmums tūlītēji ieraus konfliktā visas reģiona valstis pat neraugoties uz to nostāju; veiksmīga Krievijas A2AD nodrošināšana pieļauj tikai pilnībā “iztīrītu” gaisa telpu iepriekš minēto novērošanas sistēmu trūkumu dēļ.
Cīņa ar A2/AD “burbuli” vēl pirms tā izveidošanas
A.P. Nielsens uzsver – līdz pat kara sākumam pastāv miera stāvoklis, līdz ar to pieņēmums, ka Rietumi pasīvi akceptēs “burbuļa” eksistenci pirms konflikta eskalācijas, ir pārspīlēts.
Šī iemesla dēļ brīdī, kad draud eskalēties situācija, nepieciešams palielināt iespējami palielināt visa veida un dažādu valstu – civilo un militāro - kustību “burbuļu” robežās, tādējādi apgrūtinot Krievijas spēju “burbuli” noslēgt.