Pagājušajā gadā Nacionālie bruņotie spēki uzsāka brīvprātīgo rezervistu apmācības kursu. Piecu nedēļu laikā militārās pamatiemaņas apguva un par rezerves karavīriem kļuva 38 cilvēki. Rezerves kareive Judīte Ozoliņa aizsardzības nozares ziņu portālam "Sargs.lv" stāsta par savu pieredzi dienestā un to, kā mainījusies viņas attieksme pret valsti.
Pastāsti, kā nonāci līdz lēmumam pieteikties rezervistu apmācības kursam?
Esmu augusi šajā valstī, dzīvojusi iepriekšējā režīmā, piedzīvojusi brīdi, kad Latvija atguva neatkarību. Esmu piedzīvojusi 90. gadus, uzplaukuma laiku, pēc tam krīzi – visu, kam Latvija gājusi cauri. Protams, notikumi Ukrainā radīja savu ietekmi. Darbā man ir jāsadarbojas ar Ukrainu. Tur ir kolēģi, kuri mums ir ļoti dārgi, gluži kā ģimene.
Nozīme bija arī valsts simtgadei. Pienāk brīdis, kad sāc domāt vairāk nekā par savu kreklu un vēderu. Tas viss lika piecelties no dīvāna un darīt kaut ko savas valsts labā.
Kad pieteicos, es nezināju vai mani pieņems. Apzinos, ka man vairs nav ne 18, ne 20 un pat ne 30 gadu. Gala lēmumu es atstāju speciālistu ziņā, mans uzdevums bija pieteikties un būt gatavai darīt.
Kā uz lēmumu reaģēja tava ģimene? Viņa saprata, kāpēc to dari?
Viņi laikam mani pazīst, tāpēc nebija pārsteigti. Es paskaidroju, kāpēc to daru. Paskaidroju arī kolēģiem. Visi bija ļoti saprotoši un neviens neteica: “Kur tu bāz savu galvu? Dabūsi pa nagiem un ātri būsi atpakaļ!” Iespējams, viņi zina - ja es kaut ko ieņemu galvā, tad eju līdz galam, cik tālu varu.
Kādu biji iedomājusies apmācību un kāda tā bija realitātē? Izjuti satraukumu vai bažas?
Es laikam nobijos brīdī, kad atnāca pavēste. Kamēr vēl bija gatavošanās process un pārbaudes, visu laiku bija sajūta, ka mani var arī nepieņemt.
Biju iedomājusies, ka apmācības process būs trakāks, ka būs vairāk asuma un mazāk cilvēcības. Bijām izbiruši no dažādiem birojiem un sabiruši bruņoto spēku grozā. Tomēr man kā kursantei, pret instruktoriem radās dziļa cieņa, jo visā apmācību procesā arī viņi pret mums izturējās ar cieņu.
Kas Tev bija lielākais izaicinājums? Kā sabalansēji fizisko un emocionālo slodzi?
Fiziskā slodze. Ko gan var sagaidīt no cilvēka, kurš tik tikko ir iznācis no ofisa? Būsim godīgi – neko! Varu tikai pateikties instruktoriem, ka darbā ar mums viņi bija tik pacietīgi. Šķiet, ka tie bija vispacietīgākie bruņoto spēku instruktori, kādi vispār atrodami. Atceros, bija situācija, kad pildījām “uguns un kustības” uzdevumu. Komandieris kliedza: “Ozoliņa, tempu!” Skrienot kliedzu viņam atpakaļ: “Nebūs!” Es nevarēju paskriet ātrāk, biju sasniegusi maksimumu. Ja mūs vērtētu pēc spējām, pieļauju, ka puse atbirtu.
Emocionālā ziņā es nācu ļoti atvērta. Patiesībā es ilgojos pēc režīma, kur man nav jādomā, jāpieņem lēmumi, kur viss tiek izlemts manā vietā. Ikdienā mans darbs prasa atbildību, man ir jārisina, jāizlemj, jādod uzdevumi. Es tik ļoti ilgojos to nedarīt. Es biju ļoti laimīga, ka dienestā man tas nav jādara – tikai klausījos un darīju to, ko lika.
Tomēr otrajā nedēļā, absolūti nevainīgos apstākļos, bija emocionālais plīsums. Man nekad nebija pazudusi cepure. Visi zina, cik svarīgi, ka tev ir cepure brīdī, kad to vajag, jo tad, kad tās nav, visa nodaļa cieš. Mums bija jādežūrē, lielā steigā skrēju pēc ēdiena termosiem un nogāzos. Tas bija pēdējais piliens. Spriedze, stingrais režīms un laika trūkums atpūtai un nemitīgais sasprindzinājums – tas viss bija sakrājies. Kad tam visam tiku pāri, atlika izturēt tikai izturēt fizisko slodzi. Laikam katram ir jāpiedzīvo savs lūzums un man tas bija vairāk emocionāls, tomēr domu par apmācību pamešanu neapsvēru. Man nebija jautājumi, kāpēc es tur esmu. Es to ļoti labi zināju. Vienkārši biju emocionāli nogurusi. Arī dienesta biedri bija saprotoši, nevienā mirklī es nedzirdēju nekādus pārmetumus.
Jūs minējāt par cepuri – pazaudē viens, cieš visi. Ko domā par šo sistēmu?
Kad pazaudēju cepuri, visi sēdēja un ēda ar ķiverēm. Pusdienas bija tā reize, kad citkārt ķiveri varēja noņemt un atpūsties. Tad es jutos nelāgi. Visi ēda un bija laimīgi, ka pusdienas nav noņemtas. Es šajā sistēmā redzu jēgu, jo tas ir veids kā komandai likt sajust, ka tā ir viens vesels. Komanda var funkcionēt un iet uz priekšu tikai kā viens vesels.
Bija gadījumi, kad mēs meitenes vairākas reizes klājām gultas tikai tāpēc, ka puiši to neprata pareizi izdarīt. Ne reizi vien kaprālis Jānis Poišs norāva puišiem gultas veļu. Tas nozīmēja, ka visai nodaļai norauj un visa nodaļa gultas pārklāj. Tomēr citās lietās meitenes iegāza čaļus. Te ir stāsts par kopības sajūtu, ka uz savas ādas tu izjūti to, ka neesi viens, ka tev ir biedri, ar kuriem tev ir jādala gan mirklis, kad gūsti mācību, gan mirklis, kad ir mazā balva par labi izdarītu darbu.
Kas ir svarīgākais, lai komanda būtu veiksmīga?
Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem noteikti ir disciplīna. Lai cik interesantas personības mēs būtu, brīdī, kad mugurā ir forma un stāvam ierindā, mums savas personības ir jāatstāj skapītī vai mājās. Tikai ausis vaļā, mute ciet un dari, ko tev saka. Pat ja esi iegājis tajā vidē bez jebkādām priekšzināšanām, kādi bijām mēs, arī tad ir jāprot nodalīt un nošķirt personības untumi. Ir jāsaprot, uz kurieni esi atnācis, tad būs jāpiedzīvo mazāk punu un mazāk situāciju, kurās cietīsi pats un tavi komandas biedri. Protams, kad jāpilda uzdevumi, labās īpašības, kā, piemēram, līderība var tieši izcelties. Iespējams arī tieši pretējais – atklājas vājās vietas. Ir jāseko līdzi, kādus personības aspektus vajadzētu izpaust attiecīgā vidē un situācijā.
Ko jaunu par sevi uzzināji? Ko ieguvi no apmācības?
Ka es to varu. Man ir desmit gadu pieredze, strādājot banku struktūrās. Tur viss ir ļoti labi sakārtots, saplānots ar skaidriem priekšrakstiem kā jādara. Tas ļoti atvieglo darbu. Ja vide ir ar skaidrāk novilktām līnijām, tad ir vieglāk strādāt. Esmu tāds cilvēks, kuram nepieciešamas šīs novilktās līnijas, lai zinu, kas ir mans spēles laukums. Dienestā tas ir ļoti izteikti. Tev nav jādara vairāk par to, ko no tevis prasa. Dari to, kas tev ir uzdots un viss būs labi.
Es melotu, ja teiktu, ka bija viegli un aicinātu: “Nāciet visi, kuriem nav slinkums!” Tas bija grūti, bet pārdzīvotais iespieda Latviju vēl dziļāk sirdī. Tas man bija lielākais ieguvums.
Ja pirms dienesta uztvēru Latviju kā savu dzimteni, tad tagad tai ir citāda garša, smarža un skaņa. Esmu nonākusi citā attiecību līmenī ar Latviju, kur lēmumi ir balstīti citās vērtībās. Vārds “patriotisms” man nozīmē cieņpilnu mīlestību pret Latviju. Tā ir mīlestība, ko nedrīkst pievilt. Tas atspoguļojas visā manā dzīves uztverē – godīgi strādāt, maksāt nodokļus, godīgi audzināt dēlu, godīgi darīt citas lietas, jo Latvija ir manas mājas. Dzīvojot ārzemēs, sapratu, ko nozīmē nebūt mājās. Vis it kā ir labi, bet jūti – tās nav tavas mājas.
Pagājušajā gadā pēc apmācībām vēroju 18. novembra parādi. Šķita, ka emocionāli sajūtu ikvienu cilvēku formā, jo pati to biju nēsājusi. Man ļoti, ļoti gribētos, lai tādu cilvēku ir vairāk. Tas apliecinātu, ka mēs kā sabiedrība būtu beidzot sapratuši, ka Latvija ir mūsu dārgums. Ja mēs vairāk vērstu cieņpilnu attieksmi viens pret otru, sākot ar mazām ikdienas lietām, mēs visi dzīvotu laimīgāk. Es ticu, ka tā notiks.
Judīte Ozoliņa kopā ar dienesta biedriem (aizmugurējā rindā otrā no labās). Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija.
Kas vēl pēc rezerves karavīru apmācības ir mainījies tavā dzīvē?
Kad pabeidzu rezervistu apmācību, kā pirmkursniece pēc daudzu gadu pārtraukuma devos uz Latvijas Universitāti, lai studētu teoloģiju. Sāku pierast pie jaunā dzīves ritma, taču vēlējos turpināt saikni ar bruņotajiem spēkiem. Veicu izpēti, lai atrastu savu vietu šajā sistēmā. Pēcāk saņēmu telefona zvanu. Man vaicāja, vai neinteresētu kapelānu dienests. Tajā brīdī sapratu, ka arī man var būt vieta bruņotajos spēkos. Tieši kapelānes zvans man lika turpināt uzsāktās studijas, jo saspringtā darba dēļ apsvēru to pamešanu. Esmu ticīgs cilvēks, tāpēc man tas daudz nozīmēja. Savā ziņā to uztvēru kā atbildi no Dieva - viņš man teica, ka es rīkojos pareizi, lai turpinu iesākto.
Kādas bija sajūtas dienā, kad devi zvērestu?
Es tik ļoti labi atceros to dienu. Mēs iepriekšējā dienā atgriezāmies no meža. Bija jāsakopj ekipējums un jāiztīra ieroči. Mēs to darījām līdz pēdējam brīdim. Nākamajā dienā, kad mums bija jādod zvērests, pēkšņi sapratu, ka man nav ieroča siksnas. Visi stāvēja un gaidīja mani. Es nekad visa kursa laikā nebiju nokavējusi stāšanos ierindā. Pieskrēju pie nodaļas komandiera un centos dabūt vārdus pār lūpām: “Es nezinu, kā Jums to pateikt, bet man nav ieroča siksnas!” Viņi saprata, ka es esmu panikā. Aši skrējām un meklējām. Tad es uz mirkli nomierinājos un mēģināju atcerēties, kur ko liku. Siksnu atradu patruļas somā. Tas bija milzīgs pārdzīvojums, bet tas šai dienai piešķīra zināmu šarmu.
Pirms zvēresta izrunājos ar kapelānu. Man vajadzēja izprast tā nozīmi. Zvēresta teksts ļoti lielā mērā iekļauj visu to, kam es esmu gatava. Sapratu, ka esmu gatava visu atlikt malā un iet, ja tas būs nepieciešams. Arī tad, ja varēšu citiem pienest tikai ūdeni. Esmu gatava celties, visu likt pie malas, sabučot savējos un teikt: “Es dodos. Lūdziet par mani un pārējiem.” Tas arī ir tas īpašais zvērestā. Tu atdod daļu sevis kopējās idejas vārdā.
Stāstīji, ka rezerves karavīru apmācības kurss palīdzēja saprast, cik nozīmīga tev ir Latvija. Vai domā, ka šis ir piemērs, kam vajadzētu sekot?
Protams, es aicinu pieteikties rezervistu apmācībai, tomēr neesmu cilvēks kurš kādu mēģinās pārtaisīt vai iespaidot. Es uzskatu, ka katram cilvēkam, kuram ir pietiekami daudz spēka un kurš mīl savu valsti, šāda apmācībai ir nepieciešama. Varu teikt - nebaidieties!
Dienests arī maina izpratni pret nodokļu maksātājiem. Mazs piemērs - kad bijām aizbraukuši uz Alūksnes Kājnieku skolu, mums izdalīja blociņus un pildspalvas. Pienāca brīdis, kad kāds to bija jau pazaudējis. Man patika tas, ko toreiz teica instruktori: “Mēs nevaram ar pildspalvām mētāties pa labi, pa kreisi! Tā ir nodokļu maksātāju nauda! Gaismu aiz sevis izslēdziet! Tā arī ir nodokļu maksātāju nauda!”
Kā pēc iegūtās pieredzes skaties uz mūsu Latvijas karavīru?
Kad iepriekš pretī nāca cilvēks formā, tad redzēju tikai formu. Tagad zinu, ka pretī nāk cilvēks, kuram pukst sirds. Cilvēks ar savu spēku, nespēku, ar savu varēšanu un nevarēšanu, ar laimi un nelaimi, prieku un skumjām, ar savu ģimeni. Tas nav tikai tēls, tas ir pavisam reāls cilvēks.