Atvaļināts ģenerālmajors Juris Maklakovs bija Nacionālo bruņoto spēku komandieris no 2006. līdz 2010. gadam. Laikā, kad Latviju skāra ekonomiskā krīze un aizsardzības nozarei ievērojami tika mazināts budžets. Tolaik daudzi karavīri rakstīja atlūgumus, jo ar esošo algu vairs nespēja nodrošināt ģimenes, aizsardzības nozares ziņu portālam "Sargs.lv" atklāja atv. ģenerālmajors J. Maklakovs, stāstot par grūtākajiem lēmumiem komandiera amatā.
Kādi bijā lielākie izaicinājumi Nacionālo bruņoto spēku komandiera amatā?
Jebkurš vadītājs zina – ja ir mērķis, tad uzrodas arī šķēršļi, daži no tiem nepārvarami. 2007. – 2008. gadā, kad saskārāmies ar finanšu trūkumu, bija ļoti daudz darba jāvelta skaidrošanai, kāpēc tā notiek. Braucām pa vienībām, runājām ar karavīriem. Bija nepieciešams samazināt atalgojumu, samazināt vienību skaitu, arī personālu. Pats grūtākais un sāpīgākais bija šķirties no cilvēkiem.
Taču pie labajām lietām jāmin, ka tajā laikā armijā tika ieviesti jaunie lauka formas tērpi, kurus karavīri nēsā joprojām. Tika standartizēti mūsu ieroči, pārgājām uz vienotu ieroču tipu. Dodoties misijā uz Afganistānu, pirmo reizi izmantojām iespēju savietot mūsu karavīru prasmes ar ASV Mičiganas Nacionālās gvardes tehniskajām spējām – tā bija vērtīga pieredze Latvijas karavīriem, daudz tika darīts profesionālu karavīru sagatavošanā. Kopumā esmu gandarīts par iespēju vadīt bruņotos spēkus par spīti grūtībām un izaicinājumiem. Ne vienmēr dzīvē ir tikai gaiši posmi, ir arī pelēki. Piekrītu filosofam Fridriham Nīčem, kas teicis, ka katrs šķērslis ir pakāpiens uz augšu.
Pirms tam bijāt arī Latvijas Gaisa spēku komandieris, kas raksturīgs tam laikam?
Tolaik, 2004. – 2006. gadā, tika pieņemts politisks lēmums, ka jāveido viena gaisa spēku bāze Lielvārdē, līdz tam vienības bija izvietotas arī Rēzeknē un Daugavpilī. Lielvārdes bāzē sāka attīstīt pirmo infrastruktūru, tur tika izvietots arī meklēšanas un glābšanas postenis. Viena no obligātajām prasībām, iestājoties NATO, bija gaisa patrulēšanas nodrošināšana. Tolaik sākām diskusijas ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem – kā tas tiks veikts, no kurienes. Var teikt, ka tika ielikts pamats gaisa patrulēšanas koncepcijai. (Kopš 2014. gada NATO Baltijas valstu Gaisa patrulēšanas misija tiek veikta gan no Zokņu aviācijas bāzes Šauļu tuvumā Lietuvā, gan no Āmari bāzes Igaunijā – Sargs.lv. piez.).
Foto: vrsž. Gatis Indrēvics/Aizsardzības ministrija
Kādu laiku esat prom no bruņotajiem spēkiem, esat bijis Latvijas vēstnieks Kazahstānā un Azerbaidžānā. Varējāt uz Latviju paskatīties “no malas”. Kāda tā izskatās?
Esot vēstnieka amatā, man bija iespēja apmeklēt gan aviācijas bāzi Lielvārdē, gan Ādažu bāzi, kur notika vēstnieku izbraukuma sanāksmes. Līdz ar to man bija iespēja tur uz brīdi atgriezties un visu apskatīt reālajos apstākļos. Prieks, ka ir pieauguši līdzekļi, parādījušās iespējas realizēt to, par ko 2008. – 2009. gadā tikai sapņojām, nezinot, kad tie laiki pienāks. Taču kā vadītājs es esmu pieradis uz lietām skatīties arī nedaudz kritiski. Zināms, ka armijā joprojām ir cilvēku trūkums, kas radies krīzes rezultātā. Vienmēr jāatceras, ka tehniku var iegādāties gada laikā, kazarmas var uzbūvēt vēl īsākā laikā, bet, lai sagatavotu speciālistu, kas prot ar tehniku strādāt, lai sagatavotu virsnieku, kas var vadīt vienību, ir nepieciešams laiks. Tie ir vismaz 3 – 4 gadi. Tāpēc joprojām aktuāls ir darbs profesionālu karavīru atlasē un sagatavošanā.
Latvijas aizsardzības budžets ir 2% no IKP. Vai tas ir pietiekami?
Naudas nekad nepietiks. Lai cik daudz līdzekļus dotu, vienmēr var atrast pielietojumu. Bet būsim reāli, paskatīsimies uz sabiedrību – cik nepieciešams citām sabiedrības grupām. Tāpēc domāju - pieturēsimies pie šiem 2%, kas ir noteikti un vispārpieņemti Rietumu sabiedrībā.
Kā vērtējat Valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās?
Jebkuras zināšanas un prasmes jaunietim var noderēt. Būšu godīgs – padomju laikā manu izvēli tālākā izglītībā virzīja tieši šīs priekšmets - toreiz vēl militārā mācība. Mūsdienu jauniešos mani vairāk uztrauc viņu fiziskās spējas – svarīgi viņus labi sagatavot, mudināt dzīvot veselīgi, sportot. Tikpat svarīgi - kas ir programmas saturā, jo tās ietvaros nepieciešams gan runāt par Latvijas armiju, vēsturi, gan veidot patriotiski audzinātus jauniešus, gan uzlabot viņu fizisko varēšanu.
Latvijas profesionālā dienesta karavīru vidū vairāk nekā 15% ir sievietes – tas ir viens no augstākajiem rādītājiem NATO dalībvalstu bruņotajos spēkos. Tas ir daudz vai maz?
Teikšu no iepriekšējo gadu skatu punkta, ka 20% sieviešu īpatsvars armijā tomēr būtu pārāk daudz, ņemot vērā veicamos uzdevumus bruņotajos spēkos. Nepārprotami, sievietei ir vieta armijā, ir pat pozīcijas, kur sieviete ir spējīgāka koncentrēties, pildot uzdevumu varbūt korektāk nekā to dara vīrietis. Piemēram, ir sievietes, kas gatavas kļūt par pilotēm. Ja sieviete ir spējīga uzdevumu veikt līdzvērtīgi un saskaņā ar noteiktajām prasībām, nekādu iebildumu nav.
Atv. ģenerālmajors J. Maklakovs attēlā no kreisās. Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija.
Nacionālās drošības koncepcijā minēts, ka Krievija joprojām ir viens no galvenajiem draudiem Latvijai. Kā Jūs šo skaidrotu?
Karadarbība Gruzijā, Krimas aneksija, iejaukšanās Donbasā – tas viss liecina, ka Krievija mēģina parādīt sevi, panākt, lai atkal kļūtu lielvara. Autoritatīvās metodes ir rādītājs, ka tā grib būt starp pasaules valstu līderiem, bet šīs metodes nav labas.
Latvijas lielākais sasniegums – ka esam NATO un ES dalībvalsts. Ir jādara viss, lai mēs būtu pilnvērtīgs šo divu politisko un ekonomisko bloku dalībnieks. Lai mēs spētu izteikt savu viedokli, lai tas tiktu uzklausīts un saprasts. Tas ir nepieciešams, lai Latvijas iedzīvotāji justos droši un pārliecināti par savu nākotni.
Kā vērtējat ģeopolitisko situāciju Eiropā un pasaulē kopumā? Kas satrauc visvairāk?
Satrauc politiskais populisms pasaulē. Bieži esam liecinieki, ka atsevišķu valstu vadītāji spēcīgi izceļas šajā jomā. Mani uztrauc arī tehniskās iespējas ietekmēt sabiedrību, izmantojot medijus, presi. Vēl spēcīgāk mani uztrauc tas, ka cilvēkiem reizēm zūd ētiskās un morālās normas, ne vienmēr tiek ievērotas saistības, ko pasaules vadītāji ir uzņēmušies. Ja netiek ievēroti noteikumi, ir ļoti grūti pastāvēt mieram un drošībai.
Tāpēc ļti svarīga ir katra indivīda emocionālā noturība. To var attīstīt ar izglītības un audzināšanas palīdzību. Negaidīsim ātrus rezultātus, bet šim jāpievērš liela uzmanība gan Latvijā, gan citur pasaulē. Man ir daudz ārzemju studentu (kopš 2019. gada atv. ģenerālmajors J. Maklakovs Rīgas Aeronavigācijas institūtā pasniedz kursus “Elektrotehnika” un “Standartizācija, sertifikācija un Gaisa transporta licencēšana” - Sargs.lv piez.), tāpēc redzu, ka kopumā cilvēki maz laika velta savai fiziskajai un garīgajai pilnveidošanai, vairāk dzīvo sociālajos tīklos. Ar to nepietiek, lai būtu labs, izglītots cilvēks.
Šogad Latvijas armija svin 100. gadadienu. Kāds ir Jūsu vēlējums karavīriem?
Būt spēcīgiem, izturīgiem, censties sasniegt nospraustos mērķus. Atcerēties, ka šis darbs ir ļoti smags, tāpēc negaidīt vieglas uzvaras. Un ik pa laikam atcerēties arī par atvaļinātajiem kolēģiem, kuri dienestu beiguši, bet joprojām paliek uzticīgi Latvijas armijai.