Rezerves kareive: apmācībā sapratu, cik nozīmīgi būt vienotiem

Viedoklis
Sargs.lv
Image
Olševska
Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Pagājušā gada 28. jūlijā Nacionālie bruņotie spēki pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē uzsāka brīvprātīgo rezervistu intensīvās apmācības kursu. Mēneša laikā militārās pamatiemaņas apguva un par rezerves karavīriem kļuva 38 cilvēki. Rezerves kareive Iveta Olševska aizsardzības nozares ziņu portālam “Sargs.lv” stāsta, kā apmācība mainīja viņas izpratni par cilvēkiem, pašai par sevi un karavīru ikdienu.

Kāpēc izvēlējies pievienoties rezervistu apmācības kursam?

Stāsts sākās ar to, ka meklēju mācību iespējas dēlam. Biju ievērojusi reklāmas, arī radio skanēja reklāma par apmācību. Man pašai vienmēr ir interesējusi militārā vide. Kādreiz ļoti vēlējos iestāties Zemessardzē, bet dažādu iemeslu dēļ tas nenotika. Interese tā arī nerimās, vēlējos zināt, kas lācītim vēderā, tāpēc sāku meklēt papildus informāciju internetā. Nacionālo bruņoto spēku mājaslapā mil.lv izlasīju, ka var pieteikties rezerves karavīru apmācībai, ka tiek aicināti arī cilvēki bez militārajām pamatiemaņām vecumā līdz 50 gadiem. Biju daudz lasījusi, arī skatījusies video rullīšus youtube.com, bet sapratu, ka ar to nebūs gana. Piedāvāju dēlam kā iespējamo mācību vidi, viņš man atteica, tad paņēmu šo iespēju sev un nosūtīju pieteikumu. Nevienam par savu lēmumu neteicu, līdz nebiju saņēmusi visus apstiprinājumus un izgājusi medicīnisko pārbaudi.

Kad saņēmu pozitīvu atbildi, ka varu pievienoties rezervistu apmācībai, pateicu ģimenei. Protams, visi bija šokā un neizpratnē par manu izvēli. Bet, kad pastāstīju, ka man ir liela interese un četru nedēļu garā atvaļinājuma pavadīšana mājās nesagādās nekādu gandarījumu, viņi mani atbalstīja. Aizbraucot uz Ādažiem, šķita nereāli, ka vispār esmu tur tikusi. Ar to arī sākās viss piedzīvojums.

Kas Tevi vēl motivēja,  vai tikai interese, kas lācītim vēderā?

Tikai interese. Nebija nekādas citas īpašas motivācijas, ne arī mērķis pierādīt sevi vai iziet no savas komforta zonas. Biju visu iztēlojusies, kā tur būs, kas būs jādara. Tikai ar laiku, esot apmācībā, sapratu, ar ko man būs jāsaskaras. Taču drīz vien sāku domāt, kāpēc man tas ir vajadzīgs, vai es to izturēšu. Tā bija cīņa ar sevi.

Kādi bija pirmie iespaidi?

Man bija ļoti grūti. Ļoti. Es nebiju ne fiziski, ne arī morāli sagatavota. Nezināju, kas man būs jāpiedzīvo. Pirmās divas nedēļas domāju – ja es būtu zinājusi, kā viss patiesībā notiks, nebūtu pieteikusies. Bet, tā kā es tur biju, tad manī parādījās spītība. Vīrs vēl man bija pateicis, ka pēc piecām dienām jau būšu mājās, tad spīts kļuva vēl lielāks.

Ādaži

Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Bet, ja godīgi, es tajā laikā atpūtos no sadzīves, no tā, ka ikdienā domā par saviem darbiem un sadzīviskajām problēmām. Tur man ne par ko tādu nebija jāuztraucas, nekas nebija jāplāno. Tas viss tika izdarīts manā vietā. Man atlika tik vien, cik paklausīt pavēlei un izpildīt uzdevumu. Man tā bija sava veida atpūta.

Minēji, ka biji iedomājusies, kā viss notiks. Kāda bija realitāte?

Es biju iedomājusies, ka dzīvosim tādās kā kopmītnēs – sievietes atsevišķi no vīriešiem. Vai arī, kad mācīsimies strādāt ar ieroci, tad tas notiks kā attēlots video rullīšos – uz galda, šautuvīte, salikt, izjaukt, mazliet kaut ko pašaut. Man pat prātā neienāca, ka tas viss notiks poligonā.

Jāsaka, ka bija grūtāk, nekā tas ir parādīts pieejamajos video. Arī filmā “Iezīmētie” to nevar redzēt. Protams, otrpus ekrānam nekad nevarēs izjust to, ko izjutām mēs, esot tur.

Stāstīji, ka nebiji fiziski sagatavota, bet apmācībā tomēr liela nozīme ir fiziskajai sagatavotībai.

Divas reizes man bija lūzuma punkti, kad domāju, ko es tur daru, ka man ir jābrauc mājās. Bet, jā, tas bija tikai fiziskās slodzes dēļ. Es pat vienu reizi nevarēju piepumpēties, kur nu vēl skriet. Grūtākais bija tad, kad visiem vienā solī ar pilno ekipējumu bija ātri jāsoļo. Man tas bija lielākais pārdzīvojums, jo biju mazākā starp visiem 38 cilvēkiem. Mans augums ir 1.58m, tas nozīmē, ka man ir vismazākais solis, bet man bija jātiek līdzi puišiem, kuru augums bija līdz pat diviem metriem. Tas man sagādāja lielas grūtības. Slodzei ņemot virsroku, sāka stipri sāpēt gūža un mani aizveda uz lazareti.

Kādas bija sajūtas lazaretē?

Es tur pavadīju divas dienas, atguvos un atpūtos, bet sajūta nebija patīkama. Taču man bija laiks pārdomām. Pie manis arī atnāca Alūksnes Kājnieku skolas komandieris majors Oļegs Dubovs un jautāja, ko tālāk darīšu. Tad es sapratu, ka esmu šeit un vēlos visu pabeigt. Vienalga, kā. Galu galā, ir vieglāk, ja zini, ka tas nav mūžīgi. Visnepatīkamākā sajūta bija tad, kad redzi ārā pa logu, ka tur ir tavējie, ka viņi visu dara, iet tālāk. Tad jutos atstumta, šķita, ka visu nokavēju. Tā bija ļoti slikta sajūta.

Kā motivēji sevi, kad bija jāpārvar grūtības?

Es sapratu, ka ar mani ir tā – ja man liek skriet, es skrienu, ja liek krist, es krītu. Es vienkārši pildu komandas. Tas uz mani ļoti iedarbojās. Kļuva grūti tad, kad bija atpūta – tad bija neziņa, kas būs nākamais uzdevums, ko liks darīt. Vieglāk bija, kad uzdevumi mainījās – pusstundu šaušana, tad mežā. Tad diena pagāja ātri, un to tā neizjutu. Tas bija viens variants, kā pārvarēju grūtības. Otrs – es paskatījos apkārt, redzēju, ka ir vēl vairāk nekā 30 cilvēki, kuriem ir grūti, kuriem sāp, es neesmu vienīgā. Ja viņi iztur, es arī izturēšu. Un galu galā –  cik daudzi cilvēki to ir izturējuši. Tā arī bija mana motivācija.

olševska

Foto: no personīgā arhīva

Ja neskaita fiziskās grūtības, ar kādiem izaicinājumiem vēl saskāries?

Mani ļoti uztrauca tas, kā būs mežā, kas mums, sievietēm, ir svarīgi. Ir mūsu sieviešu lietas, tā pati tualete, mazgāšanās. Bet, kad esi tur, tad par tām lietām tā neaizdomājies. Tā teikt, visi mēs tur mazliet smirdējām. Labi, ka bijām mežā, tad nejutām viens otru. Bet, protams, mēs arī zinājām, kā pareizi jāapmazgājas, jo higiēnai ir liela nozīme arī militārajā jomā. Kādu vērību tam pievērs, tas gan ir atkarīgs no paša. Taču nebija tik traki.

mežs

Foto: no personīgā arhīva

Ja godīgi, man īpaši nepatīk pārgājieni, nakšņošanas teltīs un uzturēšanās mežā. Zini kā, tur ir ērces un daudz kas cits, bet Alūksnē es daudz kam tiku pāri. Es pat nevarēju iedomāties, ka mums mežā būs jāpavada nedēļa. Un, jā, mums pateica, ka neatkarīgi no tā, kādi būs laikapstākļi, mums būs jāiet uz mežu, jārok ierakumi un jādzīvo. Atceros, kad gulējām slēpnī, jutu, ka man bija pilna galva ar briežutīm, bet tad par to nedomāju. Tajā brīdī tas viss kaut kā pazūd, jo galvenais bija uzdevums. Nezinu, kur, bet visas fobijas pazuda. Pirmkārt tā bija apziņa, ka nevaru pateikt: “Nē, es to nedarīšu. Man bail.” Otrkārt, mēs visi tur bijām kopā un zināju, ka mums visiem ir jāsadzīvo ar tiem pašiem izaicinājumiem. Jau sākumā bija skaidrs, ka šis būs sava veida izaicinājums. Ja nejūties gana apņēmīgs, lai to novestu līdz galam, tad nevajadzēja pieteikties.

Rezervistu kursā jūs bijāt dažāda vecuma cilvēki. Kā bija ar sadzīvošanu? Kam vajadzētu pievērst lielāku vērību, esot visiem kopā?

Jaunākajiem puišiem bija grūtības ar disciplīnu. Esot tur, tev ir jāsaprot, ka strādājat komandā, ka komandas un uzdevumi ir jāpilda. Tur reāli strādā teiciens “viens par visiem un visi par vienu”. Ja viens izdara kļūdu, atbild visi. Bija vārdu pārmaiņas, bija arī kopīgas sapulces, lai jaunie saprastu, ka nav ieradušies uz vasaras nometni atpūsties. Lai saprastu, ka viņu rīcībai ir sekas, kas ietekmē visu komandu.

Atceros, braucot mājās, viens puisis pateica paldies. Viņš teica, ka ir būtiski pieaudzis to piecu nedēļu laikā un beidzot saprot, kas īsti ir komanda. Sākumā viņam sanāca visādas ķibeles, bija grūti ar disciplīnu un celšanos no rītiem. Tad reiz viņš pienāca pie manis un vēl vienas sievietes, kurai bija pār 40 un teica: “Ziniet, jūs esat mana motivācija. Ja jūs pabeigsiet, arī man tas būs jāizdara.” Mēs uz to atbildējām: “Zini, mums arī. Ja jau tu mums tā saki, tad nav variantu un jāiztur līdz beigām.” Tā bija tāda abpusējā motivācija.

Kā mainījās priekšstats par dienestu?

Foto: no personīgā arhīvaĀdaži

Sākumā man likās, ka armija ir domāta tikai vīriešiem. Jā, viņiem tā ir piemērotāka, bet sievietēm izturēt šādu apmācības kursu ir ļoti vērtīgi un arī vajadzīgi. Mums viens seržants teica, ka katrs te var atrast savu vietu, arī virtuvē. Neēdis karavīrs, nav karavīrs. Tāpat vari būt noderīgs arī medicīnā. Nedod Dievs pienāk “X” stunda! Labi, ka šādā situācijā zini, kā rīkoties.

Kādas bija sajūtas zvēresta došanas brīdī?

Zvēresta došanas brīdis arī bija tāds, kāds tas tika atainots filmā “Iezīmētie”. Mani mājinieki teica, ka nekad manī nebija redzējuši tik nopietnu un nosvērtu skatienu. Tas bija brīdis, kad apjaut, ka dod zvērestu aizstāvēt valsti. Ar sirdi un dvēseli saproti, ja būs jāiet, es iešu, jo tas ir tas, ko varu dot savai ģimenei – es varu to aizstāvēt un varu aizstāvēt arī savu valsti. Tajā mirklī es tiešām sapratu, ka esmu savas valsts patriote.

Saviem mājiniekiem teicu, ka ne mirkli nenožēloju savu izvēli un to, ka esmu rezerves kareive. Mani tuvākie cilvēki no tā ir tikai ieguvēji, jo, ja mani iesauc, viņi sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā. Esmu viņiem stāstījusi, ko tur apguvu un cik daudz tur māca par lietām, kas jāzina ne tikai karavīram, bet ikvienam cilvēkam.

Alūksne

Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Kā iegūtā pieredze noder ikdienas dzīvē?

Protams, nebija tā, ka klaji tikai pildi komandas. Mums bija jātrenē savas prāta spējas, piemēram, orientēšanās, dažādi komandas uzdevumi. Tā ir laba skola. Visa iegūtā pieredze, zināšanas un izpratne, būtiski ir papildinājusi mani un manu ikdienu.

Ko jaunu uzzināji par sevi?

Es varu! Un daudz vairāk nekā biju iedomājusies. Ka es varu sastrādāties un būt komandas spēlētājs. Apzinājos arī savus mīnusus – man patīk komandēt, īpaši jaunākos, patīk pamācīt, aizrādīt un brīžiem arī neizprotu otru. Esmu tāda bijusi vienmēr, bet mēģināju sevi šajā ziņā iegrožot.

Kā mainījās tava dzīve pēc apmācības?

Atbraucot mājās, bija grūti adaptēties. Tur pavadīju tikai piecas nedēļas, bet nebiju iedomājusies, par to, kā armijas dzīvesveids var pārņemt cilvēku. Vismaz mēnesi nevarēju atgriezties vecajā ritmā. Likās, ka cilvēki šeit, civilajā dzīvē, ir tik savtīgi, ar sevi pārņemti un neiejūtīgi. Tur mēs bijām visi kopā ar vienu mērķi. Tur tā bija kopības sajūta, bet šeit – ka katrs pats par sevi. Teikšu godīgi, bija grūti. Tad arī sapratu, ko seržanti stāstīja – kā viņi jūtas darbā armijā un kā, esot mājās. Ka ir grūti saprasties ar cilvēkiem, kuri nav saistīti ar militāro jomu. Arī es to izjutu, atgriežoties mājās.

Es gribēju atpakaļ, gribēju būt tajā vidē. Zināju, ar ko man būtu jāsaskaras un tas mani vairs nebiedēja. Bet vecums un veselība to vairs neļauj. Ja būtu to sapratusi ātrāk, noteikti būtu iestājusies dienestā. Atgriežoties mājās, mani uzrunāja no Zemessardzes un, jā, es iestājos Zemessardzē. Es gan mācībās neesmu piedalījusies veselības problēmu dēļ, bet piedalos svētkos, Zemessardzes aktivitātēs, kurās nepieciešams atbalsts, piedalos cik vien varu. Ir jāsaprot savas spējas, bet tajā sistēmā esmu iekšā.

Ziņkārība, kas mani turp aizveda, bija pareiza. Tagad to jūtu ar sirdi. Pirms tam es nezināju, cik daudz patiesībā spēju, bet kad pārvari vienas grūtības, pārējās šķiet nieks.

Alūksne

Foto Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija

Kādas ir galvenās atziņas?

Par sevi esmu ļoti lepna un gandarīta. Gadi nav šķērslis, arī tur es nejutos diži vecāka par jauniešiem. Mēs atradām kopīgu valodu. Ar mani arī lepojas mana ģimene, mani puiši. Man ir liels prieks, ka esmu parādījusi viņiem piemēru. Tāpat arī viņus ir pārņēmis patriotisms. Piemēram, vecākajam dēlam bija iespēja strādāt ārzemēs, bet viņš man atteica: “Zini, skatoties uz tevi, ka esi gatava aizstāvēt savu tautu un valsti, saprotu, ka manas mājas ir šeit. Tur, kur esi tu, tur ir manas mājas. Citur dzīvot es negribu.”.

Mēs tur bijām cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām un izpratnes par to, kas ir militārs. Mēs bijām iemesti pilnīgi svešā vidē. Šīs sajūtas un piedzīvoto es nemainītu ne pret ko, jo tas bija mans piedzīvojums. Šīs atmiņas man neviens neatņems. Tā ir daļa no manis. Es izturēju līdz beigām. Brīžiem domāju – kā? Vienkārši – dzīvoju pa vienai dienai. Protams, ļoti liela nozīme ir komandai. Mēs viens otru stutējām, runājāmies, kad bija grūti, jo nav nozīmīgāka atbalsta par vienkāršu parunāšanu.

Šādās apmācībās cilvēkiem atveras acis un tās maina viņu skatījumu uz pasauli. Armijā ir dzelžaina disciplīna, bet tajā nav nekā slikta. Tieši tur tu iemācies nedarīt otram pāri, bet aizstāvēt. Ja visi tam izietu cauri, tad cilvēki būtu iecietīgāki viens pret otru un labāk viens otru saprastu.

Dalies ar šo ziņu