Daudzi viņu iepazinuši galvenokārt kā mūziķi, jo tā ir viņa personības redzamākā daļa. Viņa vadītais zemessargu ansamblis “Dobeles zemessargi” nākamgad svinēs jau 25. pastāvēšanas gadadienu. Viņš ir arī grupas “Tērvete” vadītājs un kormeistars tāda paša nosaukuma jauktajam korim. Šis ir arī 39. gads, kopš viņš māca mūziku skolēniem Annas Brigaderes pamatskolā Tērvetes novadā. Intervijā aizsardzības nozares ziņu portālam “Sargs.lv” Zemessardzes 51. kājnieku bataljona seržants Artūrs Reiniks atklāja faktus, ko jūs par viņu, iespējams, vēl nezinājāt.
Kā sākās Jūsu gaitas Zemessardzē?
Sākšu ar to, ka nu jau gadu es esmu ļoti jauns veterāns. Sasniedzot 60 gadu vecumu, no Zemessardzes 51. kājnieku bataljona Kaujas atbalsta rotas pārgāju uz Veterānu rotu. Tas gan nenozīmē, ka tagad es neko nedarīšu – vajadzības gadījumā esmu gatavs pildīt komandiera pavēles un stāties ierindā. Varbūt tik ātri kā jauns puika vairs nepaskriešu, bet, kur mani noliks, tur ar savu ieroci arī palikšu.
Zemessardzē esmu no 1991. gada. Biju viens no pirmajiem zemessargiem toreizējā Tērvetes pagastā. Esmu visīstākais veterāns tajā nozīmē, ka augu un pilnveidojos kopā ar Zemessardzi. Patriotiskā motivācija man nekad nav bijusi tālu jāmeklē, jo manī vienmēr bijusi iekšējā pretestība pret padomju sistēmu un domas par brīvu valsti. Protams, savā laikā biju gan pionieris, gan komjaunietis, bet ar katru dzīves gadu kļuva arvien skaudrāka atziņa, ka dzīvojam nebrīvā zemē. Vēlāk mani ļoti gribēja pierunāt stāties Komunistiskajā partijā, piesolīja visādus labumus – mašīnu un pat direktora amatu. Es – ne par ko! Tas bija pirmais solis, kā netiešā veidā demonstrēju savu attieksmi pret toreiz pastāvošo iekārtu.
Kā tagad atceros 1988. gadu, kad Mežaparka estrādē notika Lielā tautas manifestācija. Mēs tur kādas septiņas stundas stāvējām kā elektrizēti. Tas laiks, kad Latvija vēl īsti nebija brīva, bet jau spraudām valsts karodziņu pie krūtīm. Tad nāca 1991. gada janvāris – Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un barikāžu laiks. Mēs toreiz kolhozā “Tērvete” sarunājām ar priekšsēdētāju, ka varam ņemt divas smagās mašīnas un braukt uz Rīgu. Uzskatu, ka mans dienests Zemessardzē sākās ar barikādēm – tur es biju kādas piecas dienas. Kad viss norimās, sekoja uzaicinājums – kas vēlas, lai stājas Zemessardzes rindās. Tas viss manī bija krājies, tāpēc nebija vajadzīga speciāla motivācija. Es zināju, ka būšu zemessargs. Deviņdesmito gadu sākums bija ļoti nemierīgs laiks, taču Zemessardzes gaitas tajā laikā joprojām atceros ar nelielu nostalģiju.
Piedzīvojām arī vairākus kuriozus, kas varēja slikti beigties. Piemēram, esot uz robežas muitas zonā. Piebrauc liels autobuss. Šie mums prasa: “Zēni, viss kārtībā, varam braukt tālāk?” Mēs redzam – autobuss līdz augšai piebāzts ar kontrabandas precēm. Acīmredzot kaut kas bija nogājis greizi, jo iepriekš sarunāto cilvēku vietā biju es ar kolēģiem. Visi šokā, kontrabandisti mēģināja visādi atpirkties. Kad jau otro dienu viņus tur marinējām, pie mums tika sūtītas meitenes, kas piedāvāja sevi, lai tik palaižot autobusu. Mēs, protams, bijām nelokāmi.
Nav noslēpums, ka toreiz dažādiem ne pārāk likumīgiem ēnu darboņiem bija savi cilvēki arī drošības struktūrās. Bet mēs, zemessargi, bijām ideālisti, bez nekādiem iepriekšējiem sakariem un noslēpumiem pagātnē, godīgi pildījām savus pienākumus. Ne velti mans biedrs no ansambļa “Dobeles zemessargi” majors Ivars Levandovskis, kurš Dobeles rajonā deviņdesmitajos gados plānoja un realizēja operācijas pret noziedzīgajiem grupējumiem, teica – ja piedalījās tikai zemessardze, tad bija daudz lielākas izredzes, ka operācija izdosies. Tiklīdz piesaistīja citas struktūras, šādas garantijas nebija. Tie vienkārši bija tādi laiki.
Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Tad sākās privatizācijas ēra. Latvijā un arī Tērvetes apkaimē sāka dedzināt lopu fermas un šķūņus, un mēs, zemessargi, kopā ar vietējiem iedzīvotājiem cēlāmies naktī, braucām dzēst, glābām lopus – tāds filmas cienīgs sižets. Mašīnās ar ieročiem dežurējām pie fermām, gribējām noķert tos dedzinātājus. Diemžēl tas viss bija tik labi izplānots, ka pie rokas nevienu nepieķērām.
Kā Zemessardze mainījusies gadu gaitā?
Ar lepnumu jāsaka, ka profesionālā ziņā es neredzu lielu atšķirību starp profesionālo armiju un Zemessardzi. NATO organizētais apmācību kurss praktiski vienāds, prasmes un ekipējums – faktiski tāds pats kā profesionālā dienesta karavīram. Galvenā atšķirība – ka vairums zemessargu to dara no sava maizes darba brīvajā laikā. Es lepojos, ka zemessargu skaits beidzot ir nostabilizējies, ar tendenci pieaugt. Personīgi zinu daudzus cilvēkus – gan uzņēmējus, gan politiķus, kas labprātīgi noliek sava biznesa gaitas un pazūd 10 dienas mežā uz mācībām.
Daudzi Jūs zina galvenokārt kā mūziķi – vokālā ansambļa “Dobeles zemessargi” dalībnieku un vadītāju. Pastāstiet par to!
Nākamgad svinēsim jau 25. dzimšanas dienu. Esam seši, visi, protams, zemessargi. Es nu jau veterāns, majors Ivars Levandovskis, kurš dienēja Nacionālajos bruņotajos spēkos, šobrīd ir atvaļināts un arī ir Zemessardzes 51. kājnieku bataljona Veterānu rotā, un pārējie četri dalībnieki – arī zemessargi.
Ansambļa “Dobeles zemessargi” pašreizējais sastāvs - no kreisās: Agnis Leilands, Guntars Leiers, Ingus Leilands, Ivars Levandovskis, Artūrs Reiniks, Oskars Andrušāns. Foto no personīgā arhīva.
Bet es gribu pastāstīt par iepriekšējo sastāvu, jo ilgus gadus mūsu ansamblī bija četri dalībnieki, par kuriem var teikt – dzīva vēsture. Divi no viņiem – Kārlis Vildbergs un Viktors Žirba bija Otrā pasaules kara dalībnieki, vēl divi – brāļi Jānis Dzintars un Gunārs Austriņi – pretošanās kustības aktīvisti, kuri 10 gadus pavadīja Sibīrijas nāves nometnēs un atgriezās nesalauzti. Vīri ar staltām mugurām. Ar viņiem kopā dziedāt bija tik pacilājoši. Gunārs Austriņš nu jau ir aizsaulē, pārējie cienījamo gadu dēļ vairs nedzied, bet mēs lepojamies, ka “Dobeles zemessargu” sastāvā šie vīri ir bijuši. Nevar nepieminēt nu jau aizsaulē aizgājušo Mintautu Bokumu, kurš bija mūsu ansambļa dvēsele – vīrs ar izcilu humoru un unikālu balsi. Parasti bataljona militārajos pasākumos komandas deva Mintauts savā dārdošajā balsī, kurai nebija vajadzīgs nekāds mikrofons! Arī majors Ivars Levandovskis daudz pieredzējis – bijis misijās Kosovā, PSRS laikos karojis Afganistānā. Tā teikt – vīrs, kurš pulveri ir ostījis. Mēs, pārējie, šaujamo pulverīti ostījuši neesam, bet deviņdesmitajos gados savu ķieģeli Latvijas drošībā gan esam iemūrējuši.
“Dobeles zemessargu” pirmais sastāvs (2. rindā no kreisās: Kārlis Vildbergs, Jānis Dzintars Austriņš, Mintauts Bokums, Agnis Leilands, Gunārs Austriņš, Viktors Žirba. 1. rindā no kreisās: Guntars Leiers, Artūrs Reiniks, Ivars Levandovskis. Foto no personīgā arhīva.
“Dobeles zemessargu” repertuārs ir plašs – gan tautas dziesmas, gan dažādu komponistu oriģināldarbi. Pēdējā laikā daudz dziedam manis komponētos skaņdarbus – sākot ar ārkārtīgi nopietnām un patriotiskām, beidzot ar gluži nerātnām dziesmām. Karavīram jau cauri laikiem ir bijusi vajadzīga tā dziesma ar pipariņu, jo tā devusi jestrumu un mundrumu izturēt grūtības. Ar dziesmu gāja gan druvā, gan karā, tā teikt.
Ar ansambļa “Dobeles zemessargi” veterānu, pretošanās kustības dalībnieku, ZS štāba virsseržantu Jāni Dzintaru Austriņu pie Dobeles atbrīvošanas pieminekļa. Foto no personīgā arhīva.
Tieši manas jautrās, nerātnās dziesmas, protams, visas ar patriotisku piesitienu, ļauj paskatīties uz zemessargiem no cita skata punkta. Jo cilvēki bieži domā, ka zemessargi dzied tikai nopietnus maršus par dzimteni, bet te – pēkšņi – arī jautras un nerātnas dziesmiņas.
Latvijas armijas simtgadei par godu, šogad jau piedalījāmies vairākos nozīmīgos koncertos – Balvos, Rīgā un Pļaviņās. Pļaviņas jau tiek uzskatītas par Latvijas armijas šūpuli, tāpēc, tur dziedāt bija īpaši saviļņojoši.
Ansambļa “Dobeles zemessargi” albuma “Latvju meitenēm” vāks, 2013. gads. Foto no personīgā arhīva.
Ko “Dobeles zemessargi” darīs valsts svētkos?
Mums tāda laba tradīcija – valsts svētku laikā viesoties arī sociālās aprūpes centros, iepriecināt cilvēkus tur. Tas ir mūsu pienākums, jo zinām, ka viņi paši uz mūsu koncertiem varbūt nekad nevarēs atbraukt, tad mēs braucam pie viņiem.
Militāri patriotiskā audzināšana – vai mūsu sabiedrībā tai pievēršam pietiekami lielu uzmanību?
Ļoti pārsteidz zināmas sabiedrības daļas, tostarp inteliģences, viedoklis, ka nevajag mums militarizēties, ka nevajag jauniešiem spiest apgūt aizsardzības mācību. Es tam nepiekrītu. Ir valstis, kaut vai Šveice, kur katrs iedzīvotājs vajadzības gadījumā ir gatavs cīnīties, uzskatot par goda lietu aizstāvēt savu valsti. Arī mums nevajadzētu paļauties tikai uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzi un gaidīt – ja kas notiks, gan viņi izglābs, bet mēs tikmēr pastāvēsim maliņā. Katram pilsonim ir jābūt elementārām iemaņām, lai tādā X stundā katrs varētu valsts drošībai kaut nelielu pienesumu dot. Neviens jau uzreiz neliek visiem ķert automātu un skriet ielās. Pietiek, ja katrs zinātu, kā bez panikas rīkoties un kā palīdzēt citiem. Valsts aizsardzības mācībā, kā arī jaunsardzē šīs iemaņas attīsta jau pusaudža gados, un tas ir ļoti labi.
Ansambļa “Dobeles zemessargi” iepriekšējais sastāvs. Foto no personīgā arhīva.
Un, ja publiskajā telpā izskan viedoklis, ka jauniešus nekas īsti neinteresē un viņi labprāt pamestu Latviju, es redzu pavisam citu ainu – daudz optimistiskāku. Patriotiskajā audzināšanā milzīga loma ir ģimenei. Ja vecāki visās savās likstās vaino valsti, diemžēl tas pielīp arī bērnam. Skolā pēc tam grūti viņu ievirzīt patriotisma sliedēs.
Kādas ir Jūsu pārdomas par šī brīža situāciju pasaulē un Latvijas drošību?
Priecē arvien aktīvāka sadarbība NATO ietvaros, militāro mācību mērogs – tas dod to stabilitātes sajūtu. Bet atzīšos, ka dažreiz nevilšus iezogas kāda melna doma, piemēram, par laiku, kad tika noslēgts Molotova – Ribentropa pakts. Arī toreiz Latvijai taču bija sabiedrotie... Tādas domas dažreiz rada trauksmi. Bet es ticu, ka jebkurā gadījumā tiks ievērots NATO līguma 5. pants, kas nozīmē – pārējās alianses valstis automātiski aizstāv viena otru. Tāpēc es palieku pie tā – ja apliecināsim, ka spējam pienācīgi rūpēties par savu drošību paši, tad arī no NATO partneriem saņemsim tādu palīdzību, kāda konkrētajā brīdī būs vajadzīga.
Artūrs Reiniks saņem 5. šķiras Atzinības krustu, 2018. gada novembris. Foto no personīgā arhīva.