“Es esmu Estere. Šo dzīvi var dzīvot vienkārši un var dzīvot krāsaini. Es izvēlos to dzīvot krāsaini. Domāju, ka mani darbi un dzīve līdz šim to pierāda. Esmu darbojusies ļoti dažādās jomās un sapratusi, ka viss, ko mēs piedzīvojam un darām šajā pasaulē, viss ir vērtīgi! Tas viss atspoguļojas nākotnē un kādā mirklī sasaistās kopā, “ tā ar sevi iepazīstina Nacionālo bruņoto spēku kapelāne virsleitnante Estere Pumpura.
Kāpēc izvēlējāties teoloģiju? Vienmēr esat zinājusi, ka vēlaties ar to saistīt savu dzīvi?
Nē, vienmēr to sevī neesmu sajutusi. Pienāca tāds dzīves posms, kad sāku domāt – ir jābūt kaut kam vairāk. Ir kaut kas vairāk par to, ko redzu un ko man stāsta. Tajā laikā nodarbojos gan ar modi, gan teātri un blakus lietām bija sarežģīti atrast laiku.Tādēļ neloloju ilūzijas, ka pašmācības ceļā apgūšu tās zināšanas, pēc kurām alku. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina – man jāiet studēt, jo ir nepieciešamas akadēmiskas zināšanas. Tas arī mani mudināja studēt tieši teoloģiju. Protams, arī pirms studiju uzsākšanas biju ar to saistīta un piederēju draudzei, kur aktīvi darbojos kultūras jomā. Bet tā, soli pa solim, sāku saprast, ka savu tālāko dzīvi vēlos saistīt tieši ar kalpošanu, bet kādu – to es vēl nezināju. Tagad es varu teikt, ka šī ir tā īstā vieta.
Paralēli teoloģijas studijām apguvāt arī režiju, kāpēc? Vai sasaistāt abas šīs jomas?
Ja nemaldos, tas bija 2005. gads. Mani uzaicināja kā modelētāju un modes dizaineri mūziklam "Vella kalpi". Es, protams, piekritu. Braukāju līdzi uz viesizrādēm un man ļoti iepatikās tā atmosfēra. Tā izdomāju aiziet uz amatieru teātri kā aktrise. Vairākus gadus ļoti aktīvi darbojos šajā jomā, un nemanāmi mans hobijs pārtapa par darbu. Radās šī iespēja, un es kļuvu par režisori. Kultūras akadēmijā ieguvu visas nepieciešamās zināšanas un vajadzīgo izglītību. Un, protams, šīs jomas ļoti labi var sasaistīt. Ja skatāmies uz teātra pasauli un lugām, visos šajos klasiskajos darbos vairāk vai mazāk, bet parādās ar teoloģiju saistīti jautājumi.
“Neērto tēmu referātu maratons” - kas lika to izveidot? Aktualizēt teoloģijā sensitīvas tēmas?
Sākot studēt Teoloģijas fakultātē, uzzināju ļoti daudz un sapratu, ka nav tikai viens skatu punkts. Tad sāku domāt, ko ar šo informāciju darīt. “Neērto tēmu maratona” ideja tapa lekcijā, kad klausījos kursa biedru referātus. Tie aktualizēja sensitīvas tēmas un bija tiešām interesanti un nodomāju, ka būtu fantastiski, ja tos dzirdētu ne tikai es. Tajā gadā arī par “Neērto tēmu referātu maratonu” ieguvu Latvijas Universitātes Studentu padomes balvu nominācijā “Gada inovācija”. Lielākais prieks ir par to, ka ar šo pasākumu lauzām stereotipus par teoloģijas studentiem.
Vēl tagad paralēli darbam aktīvi darbojaties dažādās jomās un dažādos projektosm, kā to apvienojat?
Jā! Viens ir šis “Neērto tēmu referātu maratons”. Šogad izdarīju vienu ļoti labu lietu projektā iesaistot meitenes no pašpārvaldes, ļaujot viņām darboties. Līdz šim pati visu organizēju, bet tagad mēs darbojāmies kopā. Sapratu, ka ir jābūt šai pēctecībai, lai ir vēl kāds bez manis, kas to virza uz priekšu. Un tad ir biznesa ideja, kas tagad ir palikusi mazliet nostāk, bet noteikti nav pamesta. Tagad domāju: “Nu, kā tā varēja saslēgties kopā – mana pirmā izglītība, kas ir apģērbu konstruēšana ar otro – teoloģiju?” Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Biznesa inkubatoru realizēju ideju par kolārkreklu sievietēm.
Visas šīs lietas ir brīnišķīgas. Un es saprotu, ka arī cilvēkiem tās ir vajadzīgas un es nevaru pateikt, ka man nav laika un nevaru tās vienkārši pamest. Tas ir stāsts par krāsām – vai nu dzīvo un piedzīvo visdažādākās emocijas un iespējas, vai izdziesti. Tikai mēģinot, mēs saprotam, kur vēlamies būt un ko vēlamies darīt. Ir tik daudz, ko piedzīvot un ir jāizmanto laiks, kas mums šeit ir dots!
Kā nonācāt Nacionālajos bruņotajos spēkos kapelānes amatā?
Atceros, pirms pie manis nonāca šī iespēja, domāju: "Tūlīt beigsies studijas, palicis tikai maģistra darbs, kur man būt?” Lūdzu, lai Dievs mani nogādā tur, kur esmu visvairāk nepieciešama, kur varu pielietot savas iegūtās zināšanas. Tad, jūnija beigās, pienāca negaidīts zvans no Nacionālo bruņoto spēku kapelāna kapteiņa Uģa Brūklenes.
Ar kapelāna profesiju iepazinos pirms diviem gadiem, kad bakalaura studiju ietvaros praktiskās teoloģijas kursā devāmies uz cietumu, slimnīcu un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tas man bija liels atklājums. Tajā laikā vēl "piemērīju" profesijas. Esot cietumā, sapratu, ka tā nav mana vide un tur būtu par smagu. Savukārt slimnīcā jau ir nepieciešama arī medicīniskā izglītība. Un tad nodomāju, ka mana vieta varētu būt bruņotajos spēkos. Jautāju, vai Nacionālo bruņoto spēku kapelānu vidū ir sievietes. Man atbildēja, ka nē, bet vispār citās valstīs ir. Pagāji divi gadi, un es saņēmu zvanu par šādu iespēju. Protams, tas nebija tik vienkārši, ka nākamajā dienā jau kļuvu par kapelāni. Tas bija garš ceļš, bet nodomāju - ja man tur ir jābūt, es visu izturēšu. Es ticu, ka esmu tur, kur man ir jābūt!
Ko Jums nozīmē tas, ka Latvijā esat pirmā sieviete – kapelāne?
Tikai tagad, kad ir izraisījusies lielāka rezonanse par to, sāku tam pievērst uzmanību. Domāju, vai tas ir lielāks notikums citiem, vai man. Šī situācija ir sava veida izaicinājums visiem, ne tikai man. Kā mans pasniedzējs Juris Cālītis teica:"Patiesībā to, kas ar mums notiek šobrīd, to mēs īsti līdz galam nespējam saprast. Kad mēs uz notikušo paskatīsimies pēc pieciem gadiem, tikai tad aptversim, kas ir noticis.” Es domāju, ka ar šo situāciju būs tieši tāpat. Ja man jautātu, kādas bija manas ekspektācijas, atbildētu, ka man tādu nebija un nezināju, kā tas būs.
Kā Jūs pieņem Militārās policijas vienība?
Mani sagaidīja ļoti brīnišķīgi un draudzīgi. Neizjūtu, ka pret mani būtu citāda attieksme tikai tāpēc, ka esmu sieviete. Protams, ka brīžiem ir situācijas, kurās piemērotāks ir kapelāns vīrietis, bet var būt arī pretēji. Bet tieši tāpēc mums ir vesels kapelānu dienests, kurā katram ir savs darbs veicams.
Kā Jūsu personību apvienojat ar profesiju?
Esmu sapratusi, ka cilvēkiem ir radušies pieņēmumi, balstoties uz to, ko daru. Brīžiem cilvēki jautā, vai es tiešām esmu kapelāne. Bet kāpēc nē? Esmu tāds pats cilvēks, kā pārējie. Arī es saskaros ar tām pašām problēmām, ar kurām saskaras jebkurš cilvēks. Ir cilvēki, kuri saka, ka man ir vieglāk, jo esmu tuvāk Dievam. Tad man ir jāsaka, ka nē. Mēs visi esam vienādi. Es neesmu izredzētāka vai priviliģētāka. Šajā sakarā pieļauju, ka arī maniem kolēģiem vienībā šis ir izaicinājums, jo viņi tikai sāk mani iepazīt. Arī maniem kolēģiem noteikti ir radies kaut kāds priekšstats par mani, bet katram individuāli nepastāstīsi, kas esi. Tāpēc šīs intervijas ir tāda brīnišķīga lieta, ka no tām var uzzināt vairāk.
Runājot par ikdienas pienākumiem, vai nešķiet, ka ar laiku tie būtu emocionāli smagi?
Atceros mūsu sarunu ar kapelānu Linardu Rozentālu, kurā viņš minēja, ka parasti kapelāns nav tas cilvēks, vismaz ne slimnīcā, kuru atceras un grib pieminēt. Ir situācijas, par kurām daudz nestāsta. Tās ir ļoti sensitīvas un privātas. Bet vai tas nebūs par daudz? Es domāju, ka šajā jomā visu nevar izdarīt, bet tieši tāpēc es neesmu viena. Darbu ir daudz, jo ir dažādas jomas. Šai aprūpei ir vairāki virzieni. Tā ir garīgā aprūpe, svētbrīži, lekcijas u.c. pasākumi. Bet tā apziņa, ka esi spējis būt blakus, ka esi palīdzējis, ka vari kalpot Dievam un cilvēkam reizē – tādēļ esmu šeit un tas sagādā prieku.
Ar ko atšķiras mācītājs no kapelāna?
Liela daļa kapelānu ir arī mācītāji. Mācītājam ir sava draudze, savukārt es esmu daļa no draudzes. Atšķirība ir arī pienākumos. Es kā kapelāne, nevaru laulāt, bet varu vadīt bēru ceremonijas, kristības, dievkalpojumus, svētbrīžus, aizlūgumus, apciemot slimniekus mājās un, protams, sniegt atbalstu karavīriem misijās. Ir virzieni, kuros es nevaru piedalīties, bet tādēļ esam vesels kapelānu dienests. Ordinētam mācītājam ir vairāk papildu pienākumu.
Tikko kā esat stājusies jaunajā amatā, vai esat domājusi par nākotnes perspektīvām?
Kapelāna darbs ir nemitīga izaugsme un attīstība. Šajā jomā ir nemitīga sadarbība ar citiem dienesta biedriem. Ir nepieciešams nemitīgi meklēt jaunu informāciju un ir jābūt vēlmei uzzināt vairāk. Šī arī ir joma, kurā vēlos palikt un augt. Arī teoloģijai nav vienas konkrētas definīcijas. Tā ir dzīve - situācijas, ar kurām saskaramies, kā tās saprotam. Arī tagad skatos uz saviem karavīriem un domāju: “Man pretī stāv pieauguši vīrieši un sievietes, ko gan es viņiem varu iemācīt? Iespējams, viņi savā dzīvē ir sapratuši vairāk nekā es.” Esmu sapratusi, ka mēs mācāmies viens no otra, un tā arī ir mana nākotnes perspektīva – augt un attīstīties kopā.
Paraugoties uz piedzīvoto, kāda ir Jūsu galvenā atziņa?
Es teiktu tā – vajag kopt savas attiecības ar Dievu, tad dzīvot ir daudz vienkāršāk. Tad ir vieglāk pieņemt lietas un notikumus. Arī man, kad nāca šis piedāvājums, bija krasi jāmaina sava ikdiena un vide. Es sapratu, ka mana dzīve nebūs tāda, kāda tā bija līdz šim. Bet man nebija grūti izdarīt šīs izmaiņas. Es paļāvos uz Dievu, un manī bija tā sajūta, ka tas ir jādara un ka daru pareizi. Mani atbalstīja, bet tajā pašā laikā bija cilvēki, kuri neticēja tam, ko daru. Man jautāja, ko es ar savu teoloģijas izglītību darīšu, lai labāk turos pie savām radošajām lietām. Manī bija tā uzticība un iekšējais miers, un es zināju, ka man tas ir jādara.
Ko Jūs vēlētos pateikt cilvēkiem?
Lai viņi sapņo un piepilda savus sapņus. Lai cilvēki pārvar bailes un pieņem izaicinājumus, jo tieši tad brīnumi notiek. Neklausīties, ko apkārtējie saka, bet iet un pieredzēt pašam. Arī ticības lietās – meklēt un veidot šīs personīgās attiecības ar Dievu. Nevajag uztraukties, ja kaut kas nenotiek uzreiz, jo visas lietas notiek tad, kad esi gatavs - pareizajā brīdī.
Man nudien ir paveicies un varu pateikt paldies, ka man apkārt ir bijuši saprotoši cilvēki, kuri atbalstīja manu izvēli būt šeit, kur esmu.