Valsts un sabiedrības visaptverošā noturība kā daļa no valsts aizsardzības sistēmas

Viedoklis
Image
245DD94B9EDB49B1B0CD623DE660317E.jpg

Vitālijs Rakstiņš

Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta direktors

Valsts un sabiedrības visaptverošā noturība kā daļa no valsts aizsardzības sistēmas

Vārds resilience angļu valodā aptver diezgan plašu jēdzienu. To var tulkot kā noturību vai izturētspēju, kas definē spēju pretoties un ātri atgūties no  jebkādām krīzes situācijām. Jāatzīmē, ka valsts noturības jautājumi pārsvarā tiek skatīti kā preventīvie pasākumi hibrīdiem apdraudējumiem, mazāk fokusējoties uz noturības defensīvo lomu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Mūsdienu apdraudējumu pārvarēšana tikai ar militāriem līdzekļiem vairs nav pietiekama, jo valsts aizsardzībai jābūt visaptverošai, balstoties uz visas sabiedrības un valsts institūciju noturību un gatavību pārvarēt krīzi. Visaptverošā valsts un sabiedrības noturība skar pilnīgi visas nozares un iekļauj gan civilās aizsardzības pasākumus1, gan ekonomisku un finanšu sektora noturību, gan psiholoģisku noturību, gan kritiskās infrastruktūras aizsardzību, gan valsts materiālo rezervju sistēmas izveidi un uzturēšanu, gan kiberhigiēnas un minimālo drošības IT standartu ieviešanu, gan iestāžu darbības kontinuitātes plānu izstrādi utt. Attiecīgi valstij jāattīsta spējas pārdzīvot jebkāda veida apdraudējumus, maksimāli ātri atgūties no sākotnējā šoka un pretoties jebkādiem izaicinājumiem — sākot no dabas katastrofām līdz konvencionālajam uzbrukumam.  

Noturība defensīvajā izpratnē nozīmē valsts pārvaldības pamata funkciju kontinuitāti krīzes laikā, iedzīvotāju pamata vajadzību nodrošināšanu un spējas sniegt nepieciešamo  atbalstu aizsardzības operācijām. Iemesli, kāpēc visaptverošā valsts un sabiedrības noturība ir īpaši svarīga bruņotiem spēkiem:

■ mūsdienu bruņotie spēki ir ļoti atkarīgi no privātā sektora nodrošinājuma spējām un to noturības;

■ ja netiks nodrošinātas sabiedrības eksistēšanai svarīgas funkcijas, sāksies iedzīvotāju nekontrolēta pārvietošanās, sabiedriskās nekārtības un marodierisms, kas attiecīgi ietekmēs aizsardzības operāciju īstenošanu un militārās apgādes ķēdes;

■ tāpat, ja netiks nodrošinātas iedzīvotāju izdzīvošanai kritiski svarīgas funkcijas, tas ļoti negatīvi ietekmēs karavīru morāli un cīņas sparu, apzinoties, ka viņu ģimenes netiek nodrošinātas ar pirmās nepieciešamības precēm, pārtiku, ka dzīvesvietā netiek nodrošināta sabiedriskā kārtība, notiek marodierisms u.tml.

Pēc aukstā kara beigām daudzu rietumvalstu aizsardzības budžetu optimizācija noveda pie bruņoto spēku samazināšanas un to atkarības no civilā sektora nodrošinājuma spējām2. Izvērstiem spē­kiem nepieciešams nodrošināt pieeju civilai ­infrastruktūrai, elektrībai, ēdināšanas pa­kalpojumiem, ūdenim, ­telekomunikācijas­ sistēmām u. tml. Tāpēc civilā sektora vājās vietas ļaunprātīgi varētu izmantot pretinieks, apgrūtinot militāro operāciju īstenošanu. Un otrādi — civilās aizsardzības un valsts noturības spēju stiprināšana ļautu bruņotajiem spēkiem daudz efektīvāk īstenot savus uzdevumus. Tādējādi, stiprinot noturību, netieši tiek pastiprināta arī atturēšana, jo pretinieks zina, ka pēc uzbrukuma valsts nesabruks, bet tieši otrādi spēs atgūties no sākotnējā šoka, spēs funkcionēt un nodrošināt sabiedrības eksistēšanai vitāli svarīgas funkcijas.

NATO

Pēdējos gados ir populāri citēt Vašingtonas līguma 3. pantu, kas nosaka, ka katra NATO dalībvalsts atsevišķi vai visas kopā ar ilgstošiem un efektīviem pašu centieniem un savstarpējo palīdzību uzturēs un attīstīs savas individuālās un kopējās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam. Šis pants tiek tulkots plaši, attiecinot ne tikai uz militāro spēju attīstību, bet arī uz civilās aizsardzības un sabiedrības noturības spēju attīstīšanu. Attiecīgi katras valsts individuālais ieguldījums noturības stiprināšanā stiprina visu aliansi, un otrādi.

Aukstā kara laikā NATO nopietni tika skatīti civilās aizsardzības jautājumi, tostarp paredzēts kara laikā «aktivizēt» astoņas specializētas aģentūras un iesaistīt aptuveni pusotru tūkstoti civilo nozares ekspertu, kas nodarbotos ar transporta un apgādes spēju koordināciju ar civilo sektoru, kā arī koordinētu pārvietoto personu kustību, lai dekonfliktētu to ar militāriem manevriem. Ir skaidrs, ka noturība ir katras valsts nacionālā atbildība, tomēr pie liela mēroga krīzēm ir nepieciešams risināt ļoti daudz pārrobežu jautājumu, prioritizēt resursu izmantošanu, tādēļ NATO savulaik eksistēja vairākas struktūras un grupas civilās aizsardzības spēju attīstīšanai un plānu dekonfliktācijai: karalaika degvielas militāro un civilo pieprasījumu plānošanai; evakuācijas plānošanai un pārvietoto personu uzņemšanai; stratēģiski svarīgo materiālu aprites koordinācijai; ēdiena un ūdens piegādes plānošanai; darbaspēka problēmu atrisināšanai un mobilitātei; starpvalstu sakariem kara laikā u.c.

Pēc 2014. gada agresijas Ukrainā, pateicoties Baltijas valstu un Polijas pārstāvju aktīvam darbam NATO Civilo un ārkārtas situāciju plānošanas komitejā, NATO dienas kārtībā atkal ir parādījušies jautājumi par civilo aizsardzību kara laikā. Šī raksta autors bija viens no ad hoc grupas dalībniekiem, kas strādāja pie NATO rekomendācijām dalībvalstīm, kā stiprināt noturību, tostarp daloties ar informāciju par aukstā kara pieredzi, kas mums toreiz nebija pieejama. Rezultātā 2016. gadā tapa vadlīnijas nacionālo noturības spēju pilnveidošanai, fokusējoties uz septiņām kritiskajām jomām:

■ valdības un valsts kritisko funkciju kontinuitātes nodrošināšana;

■ noturīga nodrošināšana ar enerģijas resursiem;

■ spēja efektīvi koordinēt nekontrolēto iedzīvotāju pārvietošanos un dekonfliktēt šo pārvietošanos ar militāro pārvietošanos un manevriem;

■ noturīga ūdens un ēdiena piegāde;

■ spēja nodrošināt ārstniecības sistēmas darbību situācijās, kad ir daudz cietušo (mass casualties);

■ noturīga civilo komunikāciju sistēma (tostarp, paredzot alternatīvas);

■ noturīga transporta sistēma gan civilo funkciju nodrošināšanai, gan militāro manevru vajadzībām.

2016. gadā Varšavas samitā NATO dalībvalstu vadītāji ir apņēmušies stiprināt valstu noturību pret visu veidu draudiem, tostarp nemilitārajiem3, norādot, ka valstu noturības spējas ir nenodalāmas no ticamās atturēšanas politikas. Sākot ar 2017. gadu, NATO izvērtē arī dalībvalstu civilo noturības spēju attīstību kā daļu no valstu aizsardzības mērķu īstenošanas.

Vienlaikus ir svarīgi atzīmēt, ka valstu noturības spēju attīstīšanai ir nepieciešama cieša sadarbība starp NATO un ES, nodrošinot abu organizāciju sinerģiju (viens no uzdevumiem NATO — ES deklarācijas par sadarbību 2016. gadā), jo ES ir daudz vairāk instrumentu sabiedrības un kritisko sektoru darbības regulēšanai. Piemēram, kibervidē ES ar direktīvu un minimālo drošības standartu palīdzību turpina stiprināt dalībvalstu kritiski svarīgo pakalpojumu sniedzēju noturību, mazinot to ievainojamību pret kiberuzbrukumiem.

Visas valsts un sabiedrības pieeja

Visaptverošās valsts noturības spēju stiprināšana nav iespējama bez pārējo ministriju un privātā sektora ciešas sadarbības, ir nepieciešama visaptveroša daudznozaru politiska pieeja. Tādēļ valsts un sabiedrības noturības stiprināšanai ir jābūt daļai no jaunās visaptverošās valsts  aizsardzības sistēmas, fokusējoties uz:

1. efektīviem mehānismiem rīcībai krīzes laikā, skaidri nosakot valsts un privātā sektora lomu un uzdevumus apdraudējuma pārvarēšanā, turpinot pilnveidot normatīvo regulējumu un procedūras, paredzot daudz elastīgākas iespējas pārvarēt apdraudējuma situācijas, tostarp izvairīties no dalīšanas, kas tiktu darīts miera laikā un kara laikā. Tāpat svarīgi nodrošināt lēmuma pieņēmēju, privātā sektora un nevalstisko organizāciju apmācību un izglītošanu rīcībai krīzes situācijās;

2. valsts pārvaldes un tautsaimniecības eksistēšanai kritiski svarīgo funkciju kontinuitātes nodrošināšanu krīzes laikā, izstrādājot darbības kontinuitātes plānus, paredzot alternatīvas, diversificējot riskus un pēc iespējas likvidējot vājās vietas. Jāsāk ar to, ka šādas funkcijas būtu jāidentificē. Dažas valstis (piemēram, Zviedrija, Somija un Igaunija) ir definējušas sabiedrības eksistēšanai kritiski svarīgas funkcijas, kuras valstij jānodrošina arī krīzes situācijā (enerģija, sakari, ārstniecība u. tml.). Minēto valstu iedzīvotāji ir informēti, ka valsts pārorientēšanai uz kara laika funkcionēšanu un iedzīvotāju pamata vajadzību nodrošināšanai ir nepieciešams noteikts laiks — no trīs dienām līdz nedēļai un ilgāk. Šajā laikā iedzīvotājiem ir jāspēj nodrošināt savas pamata vajadzības pašiem (nodrošināties ar ēdienu un ūdeni, pirmās nepieciešamības precēm u. tml.);

3. valsts un tautsaimniecībai kritisko funkciju noturības stiprināšanu, investējot to drošībā un mazinot to ievainojamību. Piemēram, mazinot ekonomisko atkarību no «trešajām valstīm», nepieļaujot nacionālai drošībai nozīmīgas infrastruktūras pārdošanu ārvalstniekiem, izvairoties no nedrošas programmatūras un tehnoloģiju iegādes. Valsts un sabiedrības visaptverošās noturības spējas ir jāstiprina jau tagad, miera laikā, jo jebkura ievainojamība agri vai vēlu tiks ļaunprātīgi izmantota — to izmantos citi valsts vai nevalstiskie aktori (teroristu organizācijas) vai organizētā noziedzība. Savukārt sabiedrības noturība sākas ar katra iedzīvotāja individuālo izturētspēju, ar iedzīvotāju psiholoģisko noturību, attieksmi pret drošību un ievainojamības mazināšanu. Katram jāapzinās riski un savas vājās vietas, piemēram, lietojot nedrošas lietotnes un programmatūru, nododot personīgos datus trešajām personām, kā arī izvēloties, kādā informatīvā vidē dzīvot un kam ticēt.  


Pēc — https://www.nato.int.
1 Saskaņā ar Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības likuma definīciju civilā aizsardzība ir tādu organizatorisku, inženiertehnisku, ekonomisku, finansiālu, sociālu, izglītojošu un zinātnisku pasākumu kopums, kurus īsteno valsts un pašvaldību institūcijas un sabiedrība, lai nodrošinātu cilvēku, vides un īpašuma drošību, kā arī īstenotu atbilstošu rīcību katastrofas un katastrofas draudu gadījumā. Nacionālās drošības likuma 36. panta pirmā daļa paredz, ka Valsts civilās aizsardzības plāns [..] nosaka civilās aizsardzības sistēmas darbību militāra iebrukuma vai kara gadījumā. Iekšlietu ministrija un VUGD pašreiz strādā pie jaunā civilās aizsardzības plāna kara laikam.
2 NATO tika aprēķināts, ka liela mēroga operācijā aptuveni 90 procenti no transporta spējām,
40 procenti no sakaru / satelīta spējām un 75 procenti no uzņemošās valsts atbalsta nepieciešamajām spējām, infrastruktūras un pakalpojumiem pieder privātajam sektoram.  
3 https://www.nato.int/cps/su/natohq/official_texts_133180.htm.

Dalies ar šo ziņu