Panteļejevs: Latvija kļūst gatavāka novērst draudus, arī hibrīdkaru, kura elementi jau redzami

Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs uzsver, ka Latvijā ir manāmi Krievijas hibrīdkara elementi - ideoloģiskā invāzija un politisko aktīvistu finansēšana, tāpēc Latvijai ir jābūt gatavai tiklab hibrīdkara aktivitātēm, kā arī konvencionālā kara draudiem. Amatpersonas vērtējumā, Latvijas bruņoto spēku kapacitāte ir vidēja, taču augoša. Tuvākajā nākotnē iegūtie papildu budžeta līdzekļi tiks novirzīti pretgaisa aizsardzībai, Zemessardzes un speciālās vienības bruņojumam.

Kas pašlaik ir lielākie draudi Latvijas drošībai?

Mēs nevaram runāt par Latvijas drošību atrauti no NATO un Eiropas Savienības (ES) drošības. Mums ir divi apdraudējumi - NATO un ES dienvidu flangs un NATO un ES rietumu flangs. Dienvidu flangs ir tālāk no Latvijas, bet tas nenozīmē, ka varam uzskatīt, ka tie apdraudējumi, kas tur pastāv saistībā ar nestabilitāti Ziemeļāfrikā un bēgļu krīzi, mūs neskar. Mūs tiešā veidā skar NATO rietumu flanga problēmas. Faktiski tās sākās jau daudz agrāk, bet NATO un ES tās saprata brīdī, kad Krievija, rupji pārkāpjot starptautiskās tiesības, veica militārās operācijas Krimā un Austrumukrainā, un no tā brīža mēs kopā ES un NATO sapratām, ka mums austrumos ir ļoti neprognozējams partneris – Krievija - un ka to var lielā mērā definēt kā vienu no galvenajiem draudiem, par ko mēs patlaban Latvijā runājam.

Kā, jūsuprāt, var mazināt Krievijas riskus Latvijas drošībai?

Pirmkārt, ir jāstiprina kolektīvās drošības risinājumi - tas ir vesels pasākumu kopums, kas saista mūs ar partneriem NATO un ES, lai stiprinātu tieši kolektīvo drošības sistēmu. Otrs ir - veidot un attīstīt pašiem savu aizsardzības sistēmu, lai tā kalpotu par atturēšanas mehānismu tiem, kas varbūt kādā brīdī varētu plānot kaut kādas militārās operācijas Latvijā. Kādreiz es jautāju kādam Somijas, kura nav NATO dalībvalsts, kolēģim, kā viņi vieni paši varētu pretoties Krievijai. Man atbildēja, ka Somijas bruņoto spēku galvenais uzdevums ir likt saprast, ka tā cena, kas būs jāmaksā iebrucējam, ir tik augsta, ka ar to labāk neeksperimentēt. Šis kritērijs darbojas kā atturošs elements.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par hibrīdkara draudiem, bet ne visi saprot, ko tie nozīmē. Vai Krievija jau izmanto kādus hibrīdkara elementus?

Hibrīdkara jēdziens vēl aizvien tiek attīstīts. Kā man skaidroja bijušais britu ģenerālis Jānis Kažociņš, hibrīdkarš ir sen pazīstama lieta jau kopš angļu-būru kara laikiem, bet mēs to savā leksikā lietojam, sākot no notikumiem Ukrainā, un šis jēdziens attīstās. Vairāki hibrīdkara argumenti balstās uz tā saukto Gerasimova doktrīnu. Krievijas ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs žurnālā "Kara Industrijas Kurjers" 2013.gada februārī, gadu pirms Krimas notikumiem, publicēja rakstu, kurā apgalvoja, ka 21.gadsimtā var tikt novērota robežas izzušana starp kara stāvokli un mieru... Un karu īstenošanas metodes ir mainījušās. Ir pieaugusi nemilitāro aktivitāšu nozīme politisku un stratēģisku mērķu sasniegšanai. Akcents tiek nobīdīts politisku, ekonomisku, informatīvu, humānu un citu nemilitāru pasākumu virzienā, vienlaikus izmantojot iedzīvotāju protesta potenciālu. Plašu izplatību ir guvušas asimetriskas darbības, kas ļauj nonivelēt pretinieka pārākumu militārā jomā. Pie tiem var pieskaitīt speciālo uzdevumu vienību un iekšējās opozīcijas izmantošanu, lai radītu patstāvīgu fronti visā pretinieka teritorijā, kā arī darbību informatīvajā laukā, kur metodes un iedarbības veidi tiek pastāvīgi pilnveidoti. Konvencionālas vienības tiek pielietotas konflikta noslēguma fāzē, lai nostiprinātu stratēģisko mērķu sasniegšanu, pauda Gerasimovs. Neizplūstot teorijās, teikšu, ka mēs Latvijā manām hibrīdkara elementus. Es atzīmētu divus no šiem elementiem: ideoloģisko invāziju, kurā tiek izmantoti gan Krievijas televīzijas kanāli, gan tās kontrolē esošie starptautiskie televīzijas kanāli, kas tiek retranslēti Latvijā, vai arī pastarpināti tiek izmantota vietējo masu mediju darbība. Hibrīdkara elements ir arī slēpta vai dažreiz arī neslēpta Krievijas ietekmē esošu nevalstisko organizāciju, iespējams, arī kādas partijas, finansēšana, kuras zināmā mērā tiek izmantotas politiskās situācijas destabilizēšanai Latvijā. Tajā pašā laikā gribu uzsvērt, ka reizēm, aizraujoties ar hibrīdkara elementu, mēs aizmirstam, ka tas nekādā gadījumā neatceļ nepieciešamību būt gataviem pretoties arī konvencionālā kara draudiem - tas ir, klasiskiem bruņotiem draudiem. Krievija var būt pietiekami elastīga savu līdzekļu izvēlē. Ja hibrīdkarš Ukrainā bija pārsteigums, tad Baltijā tas vairs nebūtu nekāds pārsteigums. Es negribētu, lai būtu pretējs rezultāts - mēs tik ļoti gatavotos hibrīdkaram, ka klasiski konvencionālā kara draudi, piemēram, ienaidnieka kara helihopteru ielidošana mūsu teritorijā, pēkšņi kļūtu mums par pārsteigumu. Nevar aizmirst ne vienu, ne otru. No Aizsardzības ministrijas viedokļa, redzot militārās mācības, kas notiek ap Latvijas teritoriju, redzot modernā bruņojuma izvietošanu kaut vai Ostrovas bāzē, redzot ofensīvās uzbrukuma operācijas, kas tiek atstrādātas šajās mācībās, ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija nav atteikusies vai aizmirsusi par konvencionālā kara līdzekļu izmantošanu.

Kas būtu jādara, lai mazinātu hibrīdkara draudus?

Uzreiz pateikšu, ka, ņemot vērā visas hibrīdkara pazīmes, šis nav vienkārši atbildams jautājums, pilnībā izstrādātas metodoloģijas, kā kurā gadījumā rīkoties, nav. Bet daudz kas jau tiek darīts. Nesen es pabiju ES aizsardzības ministru sanāksmē Luksemburgā, kurā tika apspriests ietvara dokuments hibrīdkara draudu novēršanai, kas satur darbības plānus vairākos virzienos - sākot no informatīvā kara un beidzot ar enerģētisko karu, kas būtu valstīm darāms, kāda varētu būt sadarbība. Tiek runāts arī par speciālas struktūras izveidi hibrīdkara draudu novēršanas koordinēšanai. Pretdarbība ir nepieciešama, un kaut kādi tās elementi jau ir. Viss sākas ar atpazīšanu. Ir ļoti svarīgi, piemēram, savlaicīgi atpazīt Latvijas valstij nelojālas nevalstiskās organizācijas, kā arī rīkot speciālos treniņus gadījumam, ja kādā teritorijā pēkšņi parādās "mazie, zaļie cilvēciņi", precizēt, kādai jābūt koordinācijai starp Iekšlietu ministriju, Aizsardzības ministriju un pašvaldībām, kad izveidojas krīzes situācija kādā teritorijā. Mums ir bijušas pat speciālas mācības atsevišķās pilsētās, piemēram, Krāslavā, kurās tika pārbaudīta sadarbība starp militārajām un civilajām struktūrām. Jautājums par informatīvo karu ir ļoti sarežģīts. Aizsardzības ministrijai tajā nav vadošā loma. Lielākā problēma ir, kā demokrātijai aizstāvēt sevi, pašai nenododot savus pamatprincipus. Vai jāatbild ar cenzūru un aizliegumiem? - tas ir debašu vērts jautājums.

Vai varam paļauties, ka NATO sabiedrotie mums palīdzēs hibrīdkara apstākļos un tie netiks definēti kā Latvijas iekšējā problēma?

Kas attiecas uz NATO, tad vismaz pēdējo mēnešu laikā ir attīstījusies pietiekami liela izpratne par to, kas ir hibrīdkarš, kas ir hibrīddraudi, ka tas ir tāds pats apdraudējums valsts suverenitātei kā konvencionālie militārie draudi. Kas attiecas uz mehānismiem, tad jāatceras, ka blakus NATO līguma 5.pantam, par kuru ļoti bieži runā, ir Vašingtonas līguma 4.pants, kas paredz situācijā, kad kāda valsts jūtas apdraudēta, iedarbināt šo pantu - sākt konsultācijas, kuru gaitā jāpārliecina citas NATO valstis par reālo apdraudējumu, kas tai draud. Atcerēsimies, ka ASV lūdza iedarbināt NATO līguma 5.pantu pēc 11.septembra pēc teroristu uzbrukuma Dvīņu torņiem, kad neviena ienaidnieka divīzija valsts robežu nebija šķērsojusi. Tad neviens amerikāņiem neteica, ka tā ir viņu iekšējā problēma, bet tajā pašā laikā NATO valstu bruņotajiem spēkiem ir jāattīsta sava iekšējā kapacitāte.

Cik lieli, jūsuprāt, ir terorisma draudi Latvijai?

Teorētiski sakot, terorisma draudi Latvijai ir zemi, bet tajā pašā laikā ir jārēķinās, ka Latvija ir ES un NATO, ka mūsu karavīri piedalās starptautiskās operācijās Irākā, Afganistānā, Mali. Latvijas vārds ir iezīmējies arī tajos reģionos, no kurienes nāk terorisma draudi. Tāpēc pilnīgi mierīgi "gulēt uz spilvena", es domāju, mēs nevaram. Es domāju, ka arī Drošības policija to ļoti labi saprot. Ir jāseko arī radikalizācijas jautājumiem Latvijā. Es teiktu tā: terorisma draudi Latvijā ir zemi, bet izslēgt teroraktu iespēju Latvijā mēs nevaram, tiem jābūt gataviem.

Kāds ir NATO un ES redzējums, kā visefektīvāk cīnīties ar teroristiem?

ES ir izstrādājusi zināmas direktīvas cīņai ar terorismu, kurām seko arī Latvija. Ir jāpievērš uzmanība tā saucamajām iedzīvotāju riska grupām. Mēs Latvijā esam piedzīvojuši dažus dīvainus terorisma aktus, piemēram, pieminekļu spridzināšanu. Ir jāseko iespējamai islāmticīgo iedzīvotāju radikalizācijai. Jāatceras, ka ļoti reti ir gadījumi, kad veikt teroraktu atbrauc ekstrēmisti no ārzemēm, biežāk teroraktus veic vietējie radikāļi. Būtisks elements te ir iedzīvotāju pārvietošanās kontrole, tostarp aviopasažieru reģistra izveide. Ļoti būtiska problēma, kas vēl līdz galam nav atrisināta, ir pietiekami cieša visu Eiropas valstu un NATO specdienestu sadarbība. Ļoti daudz tiek runāts par to, ka ir nepieciešama informācijas apmaiņa, bet tā vēl aizvien klibo. Ir dažādi attaisnojumi, kāpēc tas nenotiek, piemēram, bažas, ka tādējādi var tikt atklāti specdienesta informācijas avoti. Domāju, ka informācijas apmaiņas problēma ir radikāli jārisina politiskā līmenī.

Kā jūs vērtējat Latvijas specdienestu darbu un kapacitāti? Vai trīs specdienesti Latvijā nav par daudz?

Es ar Latvijas specdienestu apvienošanu nesteigtos, kā varētu likties no praktiskā viedokļa. Katram no specdienestiem ir sava diezgan stingri nodalīta kompetence. Militārās izlūkošanas un drošības dienests nodarbojas ar specifisku militāro izlūkošanu, drošību aizsardzības jomā. Satversmes aizsardzības birojs (SAB) pamatā nodarbojas ar valsts noslēpumu aizsargāšanu, ārējo izlūkošanu, bet Drošības policija - ar pretterorismu, ar iekšējās drošības jautājumiem. Es domāju, ka nodalījums ir pietiekami skaidrs, un, pēc manā rīcībā esošās informācijas, neproduktīva konkurence starp specdienestiem īsti nenotiek. Es negribētu komentēt, vai specdienestu Latvijā ir par daudz vai par maz. Pagaidām es uzskatu, ka mums nav pamata būt ļoti kritiskiem pret mūsu specdienestiem, pārmest, ka viņi ar kaut ko nav tikuši galā, vismaz, cik man zināms, jo ne jau visu specdienesti par sevi stāsta.

Cik aktīvi par Latvijā notiekošo interesējas Krievijas specdienesti? Kāpēc Latvijai nav sekmējies noķert nevienu Krievijas spiegu?

Šis ir ļoti grūts jautājums. Nezinu, kā uz to atbildētu SAB direktors Jānis Maizītis. Latvijā ir izvēlēta politika - nerunāt par spiegu ķeršanu - atšķirībā no Igaunijas, kur par to ļoti publiski tiek runāts. Tas nenozīmē, ka Krievijai par Latviju būtu mazākas spiegošanas intereses. Es domāju, ka Krievijas spiegošanas aktivitātes visās trijās Baltijas valstīs ir apmēram vienādas. Šī aktivitāte ir pieaugoša. To publiski ir teicis SAB direktors. Latvijas specdienesti ir izvēlējušies citu taktiku - strādāt klusām un publiski nerunāt par savu darbību. Līdz ar to es daudz neko vairāk komentēt nevaru.

Kā jūs raksturotu Latvijas bruņoto spēku kapacitāti? Kuru aizsardzības spēju uzlabošanā nepieciešami lielākie ieguldījumi?

Latvijas bruņoto spēku kapacitāti es vērtēju kā vidēju un pieaugošu. Vidēju tāpēc, ka diezgan ilgu laiku aizsardzības spēki bija tādā kā galējā pabērna lomā budžeta līdzekļu ziņā. Tas ir radījis zināmas sekas - ir ierobežota kapacitāte vairākos virzienos. Ja man jānosauc galvenais, kas bruņotajos spēkos ir jāaudzē, tad tā ir mehanizācija, bruņojums un pretgaisa aizsardzība.

Kā aizsardzības resors izmanto ievērojamo līdzekļu pieaugumu, kuru nodrošina budžeta palielinājums līdz 2% no IKP pēc pāris gadiem? Kādi būs nākamie būtiskākie iepirkumi?

Galvenie bloki, kam tiek tērēts šis budžeta pieaugums, ir vairāki. Viens no tiem ir pretgaisa aizsardzība un gaisa novērošana. Līdz šim savas valsts gaisa telpu Latvija pati faktiski neaizsargāja. Iepirkti tiks radari un pretgaisa aizsardzības ieroči. Otrs iepirkuma bloks būs Zemessardzes apbruņojums. Diemžēl Zemessardzes bruņojums ir aizkavējies savā attīstībā. Trešais iepirkuma bloks būs speciālās vienības bruņojums. Tas ir saistīts ar hibrīdkara īpatnībām, šajā gadījumā tieši speciālo uzdevumu vienības attīstība ir ļoti svarīga un būtiska, lai Latvijas bruņotie spēki ļoti specifiskā veidā varētu ātri reaģēt uz to īpatnējo apdraudējumu, kas kādā vietā parādās, - vai tie būtu "zaļie cilvēciņi", vai tie būtu nemieri vai kāda slēpta diversantu grupa. Svarīgs bloks ir mehanizācija, lai mūsu karavīrus "dabūtu uz riteņiem". Un pēdējais bloks, kas ir ļoti svarīgs, ir uzņemošās valsts kapacitāte - infrastruktūras veidošana, lai ļoti ātros tempos mūsu sabiedrotie NATO varētu atrasties un izvērst savus spēkus Latvijā.

Kad aizsardzības ministrs bija Raimonds Vējonis, Aizsardzības ministrija bija apņēmusies būtiski audzēt NBS personālsastāvu. Pašlaik izskatās, ka šie plāni ir pierimuši. Kāpēc?

Nē, tie plāni nav pierimuši, varbūt mēs tik daudz par tiem nerunājam. Spēkā paliek apņemšanās, ka līdz 2018.gadam profesionālais karaspēks jāpalielina līdz 6500 cilvēkiem, kā tas tika nolemts Vējoņa laikā, Zemessardze – līdz 8000 labi apmācītiem un ekipētiem cilvēkiem, bet rezervē būs 3000 karavīru. Pašlaik tiek daudz domāts par to, kā vēl dienestu bruņotajos spēkos padarīt pievilcīgāku, kā dažādot rekrutēšanas sistēmu. Patlaban, kad notiek rekrutēšana profesionālajā dienestā, diezgan daudz cilvēku tiek izbrāķēti. Mēs tagad pārdomājam konceptu, kā nepazaudēt cilvēkus, kas tiešām vēlas dienēt bruņotajos spēkos. Varbūt nevajadzētu būt tik ļoti piekasīgiem, bet dot iespēju pieņemt gandrīz visus, kas ir pieteikušies dienestam, un viņus izmantot, iespējams, kategorizējot. Daļa uzreiz būs gatava profesionālajam dienestam bruņotajos spēkos, daļai varētu tikt sagatavota specifiska apmācības programma, pēc kuras apgūšanas viņi varētu papildināt vai nu profesionālo armiju, vai Zemessardzi.

Vai tomēr nevajadzētu atjaunot obligāto militāro dienestu, jo Zemessardze šķiet patriotiski noskaņota, bet tāda pašdarbnieciska - kaut kas vidējs starp pirmskara aizsargiem un DOSAF?

Jūs domājat, ka tas jaunietis, kas pusgadu nodienēs, būs labāk sagatavots nekā zemessargs? Zemessardze jau ir tā, kas lielā mērā aizvieto to obligāto karadienestu. Parādoties papildu finansējumam, ir jādomā par Zemessardzes ekipējuma un apmācības grafiku pilnveidošanu. Zemessardzes, kura regulāri trenējas un pat piedalās starptautiskās operācijās, sagatavotība galu galā sanāk lielāka, nekā būtu obligātā iesaukuma karavīriem. Arī Lietuvā būtībā ir nevis obligātais dienests, bet brīvprātīgais obligātais dienests, visiem karavīriem tiek maksātas pamatīgas algas. Rezultātā sanāk kaut kas pa vidu starp profesionālo un obligāto karadienestu. Latvijā mēs turēsimies pie pašreizējās kārtības, ka profesionālais dienests ir NBS kodols, kas veic operācijas, ko viņi ir kompetenti darīt. Zemessardze varēs veikt militārās operācijas, kuras tā ir kompetenta darīt, bet vajadzības gadījumā ātri varam piesaistīt rezerves karavīrus.