16. marts vēstures kontekstā

Vēsturiski jūtīgie jautājumi
Dr. hist. Juris Ciganovs/Latvijas Kara muzejs
Image
Leģionāri
Foto: Latvijas Kara muzejs

Nevienam nav noslēpums, ka mūsu kalendārā ir vairākas dienas, kuras objektīvu un arī subjektīvu iemeslu dēļ ir kļuvušas par kairinātājām mūsu sabiedriskajai domai.

Katru gadu uzvirmo politiskās un emocionālās kaislības saistībā ar pretrunīgi vērtētiem vēstures notikumiem un to piemiņu saistītiem datumiem. Bieži vien izskan aicinājumi atstāt šo vēsturisko notikumu izvērtējumu profesionālajiem vēsturniekiem un atmest emocijas, taču pienāk kārtējais 16.marts, 9.maijs vai vēl kāda cita diena, un mēs redzam, kā vēsture tomēr ietekmē mūsu ikdienu. Pareizāk sakot – kā mūsu ikdienu ietekmē tie, kas manipulē ar šiem konkrētu vēstures notikumu atceres datumiem.

Nu jau kādu laika sprīdi viens no šādiem „neērtajiem” datumiem ir 16.marts. Šajā dienā esam pieredzējuši gan dažādu politisko spektru pārstāvošo politisko spēku skaļus paziņojumus, gan ar žogu apjoztu Brīvības pieminekli Rīgas centrā, gan ārvalstu plašsaziņas līdzekļu „uzlidojumu” Rīgai, ar sekojošu puspatiesību un melu straumi rakstošajos un raidošos masu medijos. Kas ir šis datums, no kura daļai sabiedrības piemetas „leģionāru slimība”?

Vai nav tā, ka politisko kaislību jūklī tiek aizmirsts par vēsturisko notikumu būtību?

Jau neilgi pēc 2.pasaules kara beigām, 1945.gada rudenī sākās Nirnbergas tiesas prāva, kurā tika tiesāti galvenie nacistiskās Vācijas kara noziedznieki, kā arī nacistiskās organizācijas. 1946.gada 1.oktobrī pasludinātajā Nirnbergas tiesas prāvas spriedumā SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju, neviens nenoliedza tās dalībnieku, proti – „esesiešu”, līdzdalību noziegumos pret cilvēci. Procesa tiesas gaitā atklājās arī, ka daži Ieroču SS formējumi bija līdzdalīgi dažādos kara noziegumos, taču, kā tribunāls noskaidroja, tad tās bija brīvprātīgi iesaistītajās personas, nevis piespiedu kārtā mobilizētie. Tribunāla spriedumā bija teikts: „Saskaņā ar Statūtiem Tribunāls atzīst par noziedzniekiem to cilvēku kopumu, kuri bija oficiāli uzņemti SS rindās (t.i. „Kopējā SS”, „Ieroču SS”, SS vienības „ Miroņgalva”, ar SS saistīto policijas vienību dalībnieki), kuri par tādiem kļuva zinot SS organizācijas noziedzīgo būtību, kuri zināja, ka organizācija tiek izmantota noziedzīgu darbību veikšanai. Par noziedzniekiem atzīstamas personas, kuri kā organizācijas locekļi personīgi bija iejaukti līdzīgu noziegumu veikšanā."

Tāpat Nirnbergas tiesas spriedumā teikts: "Par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras valsts piespiedusi iestāties par locekļiem SS organizācijā tādā veidā, ka tām nebija citas iespējas un šīs personas nav pastrādājušās kara noziegumus". Šī sprieduma daļa bija ļoti nozīmīga, lai vēlāk skaidrotu Rietumu pasaules sabiedrībai par latviešu un igauņu „Ieroču SS” divīziju karavīru faktisko nepiederību šai organizācijai. Latviešu leģions, lai gan vārdos skaitījās brīvprātīgs, tāds nebija, jo ar „brīvprātību” nacistiskās Vācijas okupācijas režīms maskēja prettiesisku Latvijas pilsoņu mobilizāciju.
Vēstures fakti liecina, ka 1943. gada sākumā izveidotā latviešu leģiona vienības nav bijušas iesaistītas nedz Holokaustā, nedz kara noziegumos pret cilvēci.

Leģiona karavīri nepiedalījās represīvajās akcijās pret civiliedzīvotājiem, bet gan cīnījās austrumu frontē pret sarkanarmiju.

Beidzoties 2. pasaules karam, Rietumu sabiedroto gūstā nonāca apmēram 25 000 vācu armijā dienējošo latviešu karavīru: gan no Ieroču SS sastāvā esošā latviešu leģiona, gan no citām vienībām. Kara gūstekņu nometnē Cēdelgēmā Beļģijā 1945. gada 28. decembrī bijušie latviešu karavīri nodibināja „Daugavas vanagu” organizāciju. Tās uzdevums bija materiāli un garīgi palīdzēt bijušajiem karavīriem, viņu ģimenēm, karā kritušo tuviniekiem, kā arī konsolidēt trimdā nokļuvušo latviešu sabiedrību. 1946. gadā latviešu karavīrus sāka atbrīvot no gūstekņu nometnēm, un viņi pakāpeniski apmetās uz dzīvi daudzās Rietumeiropas un Amerikas valstīs. 1952. gadā „Daugavas vanagu” valdes sapulcē Londonā, pēc pulkveža Viļa Januma ierosmes nolēma turpmāk atzīmēt 16.martu kā Latviešu leģiona piemiņas dienu. Izvēlētais datums nebija nejaušs, tas bija simbolisks. 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. – austrumu frontē pie Veļikas upes izcīnīja smagas kaujas ar sarkanarmiju. Tā bija vienīgā reize 2. pasaules kara laikā, ka abas vācu armijas sastāvā esošās latviešu divīzijas cīnījās plecu pie pleca.

Image
Leģionāri
Foto: Latvijas Kara muzejs
19. latviešu divīzijas karavīri pārgājienā. Vidzeme, 1944. gada augusts

Rietumos dzīvojošo latviešu sabiedrībā 16.marts kā leģiona karavīru piemiņas diena tika atzīmēta katru gadu pilnīgi legāli, nevienā latviešu mītnes zemē netika izteikti nekādi pārmetumi par šī datuma atzīmēšanu. 

Latvijā pirmo reizi 16. martu kā Latviešu leģiona piemiņas dienu atzīmēja 1990. gadā. Arī šajā gadā, kā arī vairākos turpmākos gadus vēl neviens šo dienu nesaistīja ar kādu nacisma glorifikāciju. Pirmo reizi nopietna starptautiska uzmanība šai dienai bija pievērsta 1998.gadā, kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa satikās politiski labēji un kreisi noskaņotu ekstrēmistu grupas, kuras, demonstrējot savus uzskatus par 16.martu un latviešu leģionu, centās parādīt sevi pārsvarā ārzemju televīziju kamerām. Krievijas prese un atsevišķi Rietumu laikraksti sāka rakstīt par nacisma atdzimšanu Latvijā, par nacistu gājieniem Rīgā. Bieži vien šīs ziņas bija klaja dezinformācija par notiekošo.

Kopš 1998. gada šo dienu – 16. martu – pavada dažādi politiski skandāli, šajā dienā mūsu valsts galvaspilsētai ir pievērsta pastiprināta ārvalstu plašsaziņas līdzekļu uzmanība, it sevišķi pēdējos gados 16.marts ir kļuvis par dažādu nokrāsu politiskās aģitācijas pasākumu, kuram vairs nav nekāda sakara ar latviešu leģionāru piemiņu.

Dalies ar šo ziņu