Igaunijā brīdina par aizsardzības industrijas atpalicību no Latvijas un Lietuvas

Uzņēmējdarbība un inovācijas
Sargs.lv/ERR.ee
Igaunijā bāzētās kompānijas "Milrem Robotics" izstrādātā bezpilota sauszemes platforma "THEMIS"
Foto: AFP/Scanpix

Igaunija aizsardzības rūpniecības nozares attīstībā ir atpalikusi no Latvijas un Lietuvas, kur ir nodrošināta lielāka loma valsts rīcībai nozares atbalstā, ļaujot piesaistīt Eiropas vadošās bruņojuma kompānijas. Tā uzskata Igaunijas parlamenta jeb Rīgikogu Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Leo Kunnass, vēsta Igaunijas sabiedriskais medijs “ERR.ee”.

Leo Kunnass uzsvēra, ka Igaunijas Aizsardzības spēku (EDF) vajadzības būtu jānodrošina ar vietējo ražošanu. Viņš piebilda, ka pašreizējā drošības situācijā nozarei ir “jāsavācas”, neraugoties uz to, ka Igaunijas aizsardzības izdevumi kā IKP daļa ir augstāki par NATO un ES vidējo rādītāju.

“Mūsu aizsardzības izdevumi pārsniedz 5 procentus, taču, ja nākamgad plāns ir 4,5 procenti no IKP, tad ir skaidrs, ka mums nav ilgtspējas, ja nespējam paši ražot to, kas nepieciešams mūsu militārajai aizsardzībai,” sacīja Kunnass. “Tā, lai pēc iespējas lielāka daļa no aizsardzībai atvēlētās naudas paliktu valstī.”

Pēc Kunnasa teiktā, tas darbojas abējādi — gan veicinot vietējo ražošanu, gan piesaistot ārvalstu investīcijas aizsardzības rūpniecībā.

Latvija un Lietuva savās aizsardzības industrijās piešķir valstij daudz lielāku lomu, norādīja Kunnass. Kā piemēru viņš minēja Vācijas bruņojuma ražotāja "Rheinmetall" rūpnīcu būvniecību abās šajās valstīs, bet ne Igaunijā.

“Kur ir mūsu partneri — lielie uzņēmumi no Eiropas valstīm?” vaicāja Kunnass. “Mēs esam daļa no Eiropas, Eiropas Savienības — ir vitāli svarīgi, lai mēs spētu šurp piesaistīt lielos ražotājus, kuri varētu izveidot ražošanu tā, lai tā darbotos arī kara laikā, proti, pazemes [objektos],” viņš turpināja, norādot uz mācībām no Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Lai gan Ukraina iebrukuma sākumposmā zaudēja lielu daļu savas aizsardzības rūpniecības infrastruktūras, pēc tam, kad neizdevās ieņemt Kijivu un apstājās, Ukraina spēja atjaunot savu aizsardzības industriju. To veicināja arī Rietumu demokrātisko valstu sniegtā palīdzība.

“Viņi ir sapratuši, ka viss, kas nav izkliedēts vai izvietots pazemē, var vienkārši tikt iznīcināts,” norādīja Kunnass.

Tikmēr Nacionālās aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Kalevs Stoicesku (Eesti 200) bija piesardzīgāks savā vērtējumā par vietējo aizsardzības rūpniecību, lai gan atzina, ka problēmas pastāv.

“Valsts ir būtiski investējusi aizsardzības rūpniecībā — vairāk nekā 100 miljonus eiro un vēl vairāk, kas nozīmē, ka arī valstij ir noteiktas gaidas,” sacīja Stoicesku. “Taču es situāciju nepārdramatizētu un neteiktu, ka viss ir ļoti slikti,” viņš piebilda.

Komiteja ved sarunas ar Aizsardzības ministriju par to, kā vairāk iesaistīt valsti Igaunijas aizsardzības rūpniecībā. Tas ietver arī jautājumu par to, kā nozare varētu darboties reāla kara vai krīzes apstākļos.

Pagājušās nedēļas sanāksmē komitejas locekļi norādīja, ka valstij varētu būt lielāka loma aizsardzības rūpniecībā, kas pašlaik lielākoties atrodas privātā sektora rokās.

Aizsardzības ministrijas aizsardzības rūpniecības un inovāciju ģenerālsekretāra vietnieks Sīms Sukless atzina, ka krīzes situācijās vietējiem aizsardzības uzņēmumiem ir jāspēj nodrošināt iekšējais pieprasījums.

Problēma gan esot tāda, ka pašlaik EDF nespēj patērēt visu vietējo aizsardzības uzņēmumu produkciju, jo vajadzības šobrīd nav tik plašas, sacīja Sukless.

Viņš arī norādīja, ka pastāv viens aizsardzības nozares uzņēmums, kas pilnībā pieder valstij — "Hexest Materials", kas ražo sprāgstvielas.

Jau tiek meklēts privātais investors, kas palīdzētu gan būvniecībā, gan tehnoloģiju jomā. Arī tad valsts daļa saglabāsies 51 procenta apmērā, sacīja Sukless.

“Runājot par citiem aizsardzības nozares uzņēmumiem, ir taisnība, ka valstij nevienā no tiem nav īpašumtiesību,” viņš piebilda.

Tas pats par sevi neesot problēma. “Es domāju, ka šeit mēs skaidri atšķiramies no Somijas, Latvijas un Lietuvas — taču man nešķiet, ka tas būtu nepareizi. Pašlaik nav šķēršļu vai tirgus barjeru, kas prasītu mums iesaistīties šajā nozarē ar valsts uzņēmumu starpniecību.”

Ja Igaunijas aizsardzības nozares uzņēmumi spēj nodrošināt kvalitāti, cenu un atbilst ministrijas kritērijiem, EDF iepirks produkciju no tiem.

Sukless arī norādīja, ka nozare Igaunijā ir neliela un produktu klāsts — mazs. Lai nodrošinātu spējas, liela daļa aprīkojuma jebkurā gadījumā jāiepērk ārvalstīs. Tas ietver tālas darbības rādiusa raķetes un daudzkārtējo raķešu palaišanas sistēmas (MLRS).

Sukless arī sacīja, ka pazemes ražošanas objekti pašlaik nav reāli.

“Manuprāt, Igaunijai šobrīd arī nav naudas, lai sāktu būvēt pazemes rūpnīcas,” viņš teica.

Tas attiecas pat uz neizmantotām raktuvēm un karjeriem, piemēram, Ida-Viru apriņķī, ņemot vērā Igaunijas nelielo teritoriju salīdzinājumā, piemēram, ar Ukrainu.

“Šīs runas, ka kaut kur ir pamestas raktuves un mēs tur pārvietosim rūpnīcas — tas nav tik vienkārši. Ja rastos konflikta situācija, visa Igaunija būtu apdraudēta; rūpnīcas atrašanās vietai nebūtu izšķirošas nozīmes,” viņš piebilda.

Pašlaik tiek attīstīti trīs industriālie parki, kas paredzēti tikai aizsardzības rūpniecībai un kuros iesaistīti gan vietējie, gan ārvalstu uzņēmumi: Ermitsu pie Pērnavas, mazāks objekts netālu no Emari aviobāzes, kā arī plānota teritorija Ida-Viru apriņķī.

Dalies ar šo ziņu