Neparastā 20 kilogramus smagā vēstures liecība no Ķīnas – pīļu medību bise

Tehnika un ekipējums
Sargs.lv
Latvijas Kara muzeja kolekcijā esošā ĶĪnas pīļu medību bise
Foto: Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

No tālās Ķīnas Latvijas Kara muzeja ieroču krājumā nonākuši daudzi ieroči, kas lielākoties vēsta par daudziem militāriem konfliktiem daudzviet pasaulē. Muzejā atrodami arī ieroči, kas stāsta par šīs eksotiskās zemes tradīcijām un aristokrātu vaļaspriekiem 19. gadsimtā. Viens no tiem – aptuveni 20 kilogramus smagā un divus metrus garā pīļu medību bise. Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš stāsta – šis ierocis ir neparasta vēstures liecība, kas reti sastopama ne tikai Latvijā, bet arī pašā Ķīnā.

Retais ierocis Latvijas Kara muzeja kolekcijā nonācis jau pirms Otrā pasaules kara. D. Poziņš norāda – nav skaidri zināms, kā tieši ierocis nokļuvis Latvijā, bet pieļaujams, ka muzejs bisi saņēmis kā dāvinājumu pagājušā gadsimta 30. gados. Līdzīgi kā daudzi citi muzeja eksponāti, arī šis ierocis piedzīvojis daudzās politiskās jukas valstī, kad Padomju Savienība okupēja Latviju un līdz ar to arī likvidēja Latvijas Kara muzeju. Okupācijas gados ierocis bija Latvijas PSR vēstures muzejā, līdz Latvija atguva neatkarību un tika atjaunots arī Latvijas Kara muzejs, atgūstot daļu vecās kolekcijas, tostarp unikālo pīļu medību bisi.

“Šis eksponāts ir ļoti eksotisks. Šādi ieroči ir ļoti reti, tādējādi mums tā ir īpaši neparasta vēsturiska liecība. Arī pašā Ķīnā tas nav īpaši izplatīts,” stāsta vēsturnieks.

Viena no pīļu medību bises izcelsmes teorijām ir tāda, ka to tirgojuši briti kā novecojušas bises. Tas gan esot maz ticams, un visdrīzāk ierocis mantots no Ķīnas senajām tradīcijām kā īpašs medību ierocis, ko ražojuši vietējie meistari.

Arī šīs bises izgatavošanas pirmsākumi nav skaidri zināmi. D. Poziņš atklāj – vecā Kara muzeja vēsturnieki domājuši, ka bise ražota ap 1900. gadu, tomēr tās konstrukcijas un kapseles aizdedzes mehānisms vēsta, ka tā ir daudz vecāka, un varētu būt ražota 19. gadsimta 70.-80. gados.

Savukārt par to, ka pīļu medību bise ražota un izmantota tālajā Ķīnā, īpaši Mandžūrijā, vēsta uz laides abās pusēs esošie unikālie gravējumi. Vēsturnieks gan piebilst – diemžēl to nozīme nav zināma.

Ne mazākas ievērības cienīgi ir šīs bises parametri, kas liek jautāt – kā ar to iespējams medīt? Šī Ķīnā ražotā pīļu medību bise ir aptuveni 20 kilogramus smaga un aptuveni divus metrus gara. Bisei ir viens 20 milimetru kalibra stobrs, kuram ar speciāliem misiņa gredzeniem piestiprināta pastobre. Šim ierocim jābūt arī siksnai, tēmeklim un gailim, tomēr šīs bises detaļas daudzo gadu laikā pazudušas.

D. Poziņš stāsta– ceļotāju atmiņu stāsti un Ķīnas mākslinieku zīmējumi vēsta par to, kā noticis medību process un ka ar šiem ieročiem medībās lielākoties devušies aristokrāti. Parasti ar bisi šāva no laivas, ieroča stobru uzliekot uz balsta.

Jāatzīmē gan, ka medību process ar šo bisi bija ļoti lēns. Arī ieroča pārlādēšana bija diezgan komplicēta. Pīļu medību bisē munīciju ievieto stobra tievgalī. Sākumā ieliek pulvera lādiņu, tad ieber skrotis un to visu iedzen stobrā ar ļoti garu pielādēšanas spieķi. Papildus sarežģītajam sagatavošanās procesam medniekam jāšauj  ļoti precīzi, pacietīgi un lēni. Lai to visu varētu izdarīt laivai jābūt gana plašai un stabilai. Šīs bises pārlādēšanas process vien prasa aptuveni sešas minūtes. “Parasti ar šo ieroci medīja divi cilvēki, bet, ja zināja, kā, tad to varēja paveikt arī viens. Protams, pārlādēšana un viss medību process bija diezgan gauss, bet tās ir medības, kas domātas drīzāk izklaidei, kur jau ir citas prasības. Jāņem vērā, ka arī tradīcijas iespaido, kā viss šis process tiek veikts,” skaidro vēsturnieks.

Dalies ar šo ziņu