Laikā, kad ASV Kongress apspriež ASV Aizsardzības budžeta samazinājumu, ASV Gaisa spēku sekretāra vietnieks tehnoloģiju, apgādes un ieviešanas jautājumos Vils Ropers (Will Roper) piedāvā radikāli jaunu attīstības modeli, kas paredz ieviest jaunus lidaparātus ik pa 8 gadiem.
ASV Gaisa spēki 14. septembrī paziņojuši, ka pirmo reizi gaisā pacēlies jaunā, 6. paaudzes iznīcinātāja prototips. Lidmašīnas izstrādei ir bijis nepieciešams tikai nedaudz vairāk nekā gads. Iznīcinātāja projekts ir daļa no “Nākamās paaudzes gaisa kontroles” programmas (Next Generation Air Dominance - NGAD).
Gadījumā, ja jaunā programma radīs bruņojumā ieviestu lidmašīnu, tā būs nopietns konkurents F-35 un F-15EX programmām, taču vienlaikus “Defense News” atzīmē, ka, ņemot vērā jaunās lidmašīnas iekļaušanu NGAD programmā, kuras izstrādē lielu ieguldījumu sniedzis privātais sektors, iespējams, ka varētu rasties jauns uzņēmums, kas varētu konkurēt ar tradicionālajiem ASV kaujas lidaparātu ražotājiem – “Lockheed Martin”, “Boeing” un “Northrop Grumman”. Tas būtu ievērojams papildinājums ASV Aizsardzības industrijai, kuras kaujas lidmašīnu ražotāju skaits pēdējā pusgadsimta laikā no desmit samazinājies līdz trim, tādējādi ievērojami paildzinot jaunu projektu izstrādes izmaksas un termiņus.
Izmantojot digitālās tehnoloģijas, ir iespējams samazināt iznīcinātāju uzturēšanas izmaksas par desmito daļu trīsdesmit gadu garumā, salīdzinot ar F-35 un F-15, taču pēc V. Ropera uzskatiem, šo naudu labāk ir ieguldīt jaunu lidaparātu iepirkumos. Tā vietā, lai ražotu iznīcinātājus ar paredzamo dienesta ilgumu 30 gadu garumā, ASV Gaisa spēki varētu jaunu iznīcinātāja modeli ieviest katrus astoņus gadus, savukārt katru lidmašīnu dienestā uzturēt 16 gadus, nepārsniedzot 3500 gaisa stundu slieksni, pēc kura nepieciešami lieli ieguldījumi lidmašīnas tālākai uzturēšanai.
Šādā gadījumā attīstītos arī aizsardzības nozare, jo uzvara atsevišķā lidmašīnas projektā nebūtu tās ražotājuzņēmumam dzīvības un nāves uzņēmums – uzņēmumi gūtu peļņu no jaunu lidaparātu izstrādes un ieviešanas, nevis no to ilgstošas uzturēšanas. ASV gaisa spēkiem tādējādi katru gadu būtu jāiepērk aptuveni 50-80 lidmašīnas, rezultātā par 35% palielinātos jaunu projektu izstrādes izmaksas un par 18% - jaunu lidmašīnu iegādes izmaksas, taču par 79% un 50% samazinātos attiecīgi lidaparātu modernizācijas un uzturēšanas izmaksas. Tādējādi daudz vairāk līdzekļu nonāktu izpētē un tehnoloģiju attīstībām nevis apkopē un uzturēšanā.
Šādos apstākļos ASV daudz vieglāk spēs ieviest jaunākās tehnoloģijas savās lidmašīnās, vienlaikus izdarot spiedienu uz ASV konkurentēm – Ķīnu un Krieviju, nostiprinot ASV kā vadošās militārās lielvaras statusu. Šādos apstākļos svarīga ir ne tik daudz jaunu lidmašīnu pēc iespējas drīzāka ieviešana apbruņojumā, bet iespaids, ko šādi projekti atstāj uz tehnoloģisko attīstību, līdzīgi kā tas notika ar savā laikā ultramoderno iznīcinātāju F-117. Tiesa, šādā modelī ir nepieciešama vienādi nopietna attieksme gan pret digitālajām izstrādes tehnoloģijām, gan reālu lidaparātu būves spējām.