Ņemot vērā trīs Baltijas valstu un citu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pastāvīgo cīņu pret Krievijas dezinformāciju, Latvijas prezidents Egils Levits šī gada Minhenes drošības konferencē uzsvēra, ka ir jāpielāgo starptautiskie likumi, lai veicinātu kiberdrošību un aizsargātu suverēnas valstis no informācijas kara, vēsta analītikas centrs “Jamestown Foundation.
Uzstājoties šī gada Minhenes drošības konferencē, Levits ne tikai runāja par Krievijas kaimiņu cīņu pret Kremļa atbalstītajām dezinformācijas kampaņām, bet arī uzsvēra šķēršļus kvalitatīvai aizsardzībai pret to. Piemēram, Eiropas Savienības noteikumus, kuri dalībvalstīm apgrūtina aizliegt vai bloķēt televīzijas kanālus, kas pārraida nepatiesu informāciju.
Pērn novembrī Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome jeb NEPLP atņēma pārraides licences deviņiem Krievijas televīzijas kanāliem Latvijā, ņemot vērā, ka to īpašnieks un labuma guvējs ir Eiropas Savienības sankcijām pakļautais Krievijas oligarhs Jurijs Kovaļčuks, kurš tiek vainots par Ukrainas teritoriālās integritātes graušanu.
Skarto mediju sarakstā ir arī “Dom Kino” un viens no vecākajiem Krievijas kanāliem, “Peterburg – 5 Kanal”. Neskatoties uz aizliegumiem, vairāki privāti telekomunikāciju uzņēmumi Latvijā ir apsolījuši klientiem sniegt citu saturu krievu valodā.
Kopumā visā Baltijā tiek pārraidīti aptuveni 50 Krievijas televīzijas kanāli.
Ukraiņu politiskais kino režisors Oļegs Sencovs (Oleg Sencov), kuram Krievija 2015. gadā piesprieda 20 gadu cietumsodu, nepatiesi apsūdzot terorismā, septembrī tika atbrīvots un aizvests uz rehabilitācijas centru Vaivaros, Jūrmalā. Pēc ierašanās Vaivaros viņš jutās nepatīkami pārsteigts.
Tomēr, nobloķēt televīzijas kanālu, kas raida savu saturu Eiropas Savienībā, nav viegli. “Pastāv kanāli, kas oficiāli ir reģistrēti Lielbritānijā vai Francijā. Krievija ļoti gudri izmanto Eiropas Savienības likumus. Rezultātā mēs faktiski necīnāmies ar Krievijas propagandas kanālu, bet drīzāk ar Lielbritānijas, Zviedrijas vai kādas citas valsts kanālu,” paziņoja Inese Lībiņa-Egnere, Saeimas Nacionālās Drošības komitejas priekšsēdētāja.
Iepriekš NEPLP vairākas reizes apturēja kanāla “Rossiia RTR (RTR Planeta)” darbību: vispirms 2014. gada pavasarī uz trim mēnešiem un pēc tam 2016. gada pavasarī uz sešiem mēnešiem. Seši mēneši ir ilgākais laika periods, kurā kādas ES dalībvalsts valsts iestādēm ir atļauts pārtraukt “toksiska” satura pārraidi. Tomēr pat apturēšanas laikā daudzu šo Krievijas raidorganizāciju oficiālajās mājaslapās un “YouTube” kanālos bija pieejams neierobežots bezmaksas saturs, gan tiešraižu, gan ierakstu formā. Pašlaik Latvijas normatīvie regulējumi neatļauj pārraudzīt vai bloķēt vietnes par viltus ziņu izplatīšanu.
Lietuva, kas nesen paziņoja par “Rossiia RTR” aizliegumu, vairākus gadus gaida Eiropas Komisijas vērtējumu par to, vai šī rīcība bija likumīga. Šis gadījums bieži tiek minēts kā piemērs birokrātiskajām grūtībām, kuras skar ES valstis, kas šādi rīkojas pašaizsardzības nolūkos. Turpretī Igaunijai šajā jautājumā ir diezgan liberāla attieksme. Valsts nekādā veidā nemēģina ierobežot šādas propagandas programmas.
Ivars Āboliņš, NEPLP vadītājs, piekrīt, ka Baltijas valstis ir izvēlējušās atšķirīgu pieeju, cīņā ar Krievijas dezinformācijas raidījumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka situācija nevarētu sasniegt kritisku punktu. Viņš uzsvēra: “Mums ir jāmeklē politisks risinājums Eiropas Savienības līmenī. 2017. gadā Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanās gadījumā ES valstis spēja nonākt pie vienotas politiskās pozīcijas, kas liecina, ka vienotība ir iespējama arī citās problēmās”.
2018. gadā Nacionālā apvienība aicināja Saeimu vienoties par kopīgu plānu, kā ierobežot Krievijas propagandas televīzijas kanālu darbību Latvijā. NA ierosināja, ka vismaz valstij piederošajam uzņēmumam “Tet” nevajadzētu pārraidīt Krievijas kanālus iekšzemē. Tomēr līdz šim Latvijas politiķi nav spējuši liegt “Tet” īstenot savas biznesa intereses.
Baltijas politiķi saprot, ka lai efektīvāk cīnītos ar Krievijas dezinformācijas un propagandas raidījumiem, pastāv nepieciešamība mainīt Eiropas Savienības regulācijas. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm ir jāsadarbojas, lai sasniegtu šo mērķi, tomēr kamēr ES valstis meklē kopīgu risinājumu, katra valsts ir atbildīga par savu likumu stiprināšanu attiecībā uz privātajām un valstij piederošajām TV kompānijām.