Katrai ģimenei vajadzētu savu mazo krīzes čemodāniņu un krīzes plānu. Tas varētu palīdzēt nestandarta situācijās, piemēram, kā viens ar otru sazināsieties, ja nedarbosies mobilie sakari, un kur būs tikšanās vieta, norāda krīzes vadības eksperts Edmunds Āķītis, kurš par drošības jautājumiem konsultē iedzīvotājus arī konfliktu zonās, tostarp Ukrainā.
Viņš atzīst – lai arī cilvēka dabā ir domāt – ar mani jau nekas slikts nenotiks, ikvienam ir jābūt sagatavotam iespējamai krīzes situācijai. Un pirmais solis ir apzināties potenciālos riskus. “Dzīvoju netālu no Daugavas, tāpēc teorētiski var būt plūdi, un manai ģimenei ir skaidrs, kur dosimies, ja tas notiks. Līdzīgi ir, ja dzīvojat blakus ķīmisko vielu rūpnīcai,” stāsta E. Āķītis.
Viņš kādu laiku mācījies un dzīvojis Sandjego, ASV, kur zemestrīces ir ierasta lieta. Apzinoties šo risku, katram mājās ir dzeramā ūdens un pārtikas krājumi, lai ģimene saviem spēkiem spētu izdzīvot vismaz nedēļu.
E. Āķītis norāda – tā kā Latvijā nedraud ne stipras zemestrīces, ne cunami, iedzīvotāji ir mazliet atslābuši. Taču neierastas situācijas var gadīties itin bieži. Piemēram, kādā pilsētā epidēmijas dēļ ir slēgti visi bērnu dārzi, vecāki netiek uz darbu, kavēts ierastais dienas ritms. Vai arī virpuļviesulis, kas gan nav bieža parādība Latvijā, bet pagājušajā vasarā pamanījās nopostīt vairākas saimniecības. Vai arī sniega vētras un liels aukstums, kad ceļi kļūst neizbraucami un cieš infrastruktūra.
Viņš gan piebilst, ka lielos satricinājumos cilvēki prot ļoti labi mobilizēties un pašorganizēties, veidojas vietējā komūna – sētas, ielas, mikrorajona ietvaros. “Piemēram, ASV ierasta lieta ir, ka kaimiņi iet viens pie otra ne tikai cept barbekjū, bet arī runāties par iespējamām krīzes situācijām – izrunāt, ka vienam ir degvielas rezerves, citam toties ir pagrabs, kur to glabāt un tamlīdzīgi,” pauž E. Āķītis.
Apkārtējās vides risku analīzi un apziņošanas sistēmu briesmu gadījumā E. Āķītis Eiropas projekta ietvaros šobrīd māca arī Ukrainas iedzīvotājiem. Tur gan situācija pavisam cita, cilvēki ir pieraduši, ka briesmas ir turpat aiz stūra. “Runājam ar iedzīvotājiem, ka ar evakuācijas plānu vien nepietiek. Labi, ja kāds uzņemas vadību un vajadzības gadījumā palīdz citiem. Piemēram, glābēji atbrauks pēc pus stundas, ko jūs paši šajā laikā jau varat izdarīt? Sapulcēties, izvest ārā cilvēkus, iekurt ugunskuru, sniegt pirmo palīdzību un psiholoģiski viens otru atbalstīt,” stāsta E. Āķītis.
“2016. gadā, kad Briselē nogranda sprādzieni netālu no Eiropas Savienības institūcijām, tur biju arī es. Visus cilvēkus evakuēja, lika virzīties vienā virzienā. Tajā vietā tika slāpēti mobilā telefona sakari, nevarēju nevienu sazvanīt. Pretēji rīkojumiem es tomēr devos uz otru pusi, jo tur netālu bija manas mājas, telefons atkal darbojās un varēju paziņot tuviniekiem, ka ar mani viss kārtībā,” rezumē krīžu vadības eksperts E. Āķītis.
Aizsardzības ministrijas sākto darbu ceļā uz visaptverošu valsts aizsardzības sistēmas ieviešanu Latvijā E. Āķītis vērtē atzinīgi. “Labi, ka eksperti brauc uz skolām un ar bērniem izspēlē dažādus krīzes scenārijus. Tāpat vērtīgi, ka krīzes mācības notiek arī valsts iestāžu, uzņēmumu un pašvaldību līmenī. Šādas stresa situāciju izspēles ir vajadzīgas, jo, tēlaini izsakoties, tādejādi tiek sapurināts tas koks un var redzēt, cik lapu nobirst un cik ābolu paliek kokā,” norāda eksperts.
