Virsleitnants Andis Maksimovs piedalās meža ugunsgrēka dzēšanā

 “Šī ir mūsu zeme, mūsu meži. Mums ir paveicies, ka mums ir tāds skaistums, un mums pašiem tas ir jāsargā,” atzīst Nacionālo bruņoto spēku Sakaru skolas pārstāvis virsleitnants Andis Maksimovs, kurš šajā pavasarī pēc paša iniciatīvas iesaistījās meža ugunsgrēka dzēšanā netālu no apdzīvotas vietas Zālīte, Iecavas novadā.

“Esmu lepns par virsleitnanta A.Maksimova atbildīgo rīcību un izrādīto profesionalitāti, no dienesta pienākumiem brīvajā laikā sniedzot atbalstu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam ugunsgrēka dzēšanas darbos. Uzskatu, ka ar savu pašaizliedzīgo attieksmi viņš ir paraugs ikvienam,” gandarījumu par karavīra rīcību pauž Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.

“A. Maksimovs ieguldīja daudz fiziskā spēka un apņēmības, palīdzot ugunsgrēka dzēšanas darbos. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests atzinīgi novērtē karavīra rīcību, kas kalpos par pašaizliedzīgas rīcības paraugu arī A.Maksimova dēlam,” atzinību par karavīra rīcību izsaka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis Oskars Āboliņš.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests informē, ka izsaukums uz Ozolnieku novada Salgales pagastu, kur dega mežs, meža zemsedze un kūdra 8600m2 platībā saņemts 28.aprīlī. Notikuma vietā ugunsdzēsējus glābējus sagaidīja A.Maksimovs ar dēlu. A.Maksimovs norādīja ceļu un degšanas vietu, palīdzēja aprēķināt degšanas perimetru, kā arī ar egļu zariem dzēsa liesmas un no grāvja ar pudelēm smēla ūdeni un laistīja gruzdošo kūdru.

Notikuma dienā virsleitnants A. Maksimovs kopā ar dēlu braukuši mājup no netālu esošā “Airsoft” poligona, kad ieraudzījis dūmus: “Sākumā pieļāvu domu, ka talkas ietvaros kāds dedzina zarus. Turpināju ceļu, skatoties dūmu virzienā, bet no ceļa neredzēju neko, kas liecinātu par cilvēku klātbūtni vai pašu ugunskuru. Nolēmu apstāties ceļa malā, un kopā ar dēlu devāmies iekšā mežā pa meža ceļu dūmu virzienā. Ieraudzījām, ka deg mežs vismaz 50 kvadrātmetru platībā,” viņš atceras notikušo.

Virsleitnants A. Maksimovs uzreiz zvanījis ugunsdzēsības dienestam, lai ziņotu par notikušo. Noskaidrojis, ka ugunsdzēsēju ekipāža jau ir ceļā, viņš sāka veikt iespējamās darbības, lai ierobežotu ugunsgrēka izplatību līdz brīdim, kad ieradīsies ugunsdzēsēji: “Blakus esošajā grāvī bija ūdens, un, par laimi, tur atradu arī tukšas divu litru pudeles. Iesāku pildīt tās ar ūdeni un liet to uz vietām, kur liesmas bija lielākas vai uguns gāja dziļumā sūnās un kūdrā,” stāsta karavīrs.

Pēc apmēram desmit minūtēm ugunsgrēka dzēšanā iesaistījies kāds iedzīvotājs, kuram  Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis ieteicis rakt atdalošo grāvi uguns ierobežošanai vai nest ūdeni. Vēl pēc aptuveni piecām minūtēm atbraukusi viena no ugunsdzēsēju brigādēm, kura ķērās klāt lielo liesmu dzēšanai, kamēr virsleitnants A. Maksimovs turpinājis apdzēst mazās liesmas vietās, kur bija iespējams piekļūt.

Pēc 20 minūtēm atbraukusi arī otra ugunsdzēsēju brigāde. Stiprā vēja dēļ ugunsgrēks visai manāmi sācis izplatīties dziļā mežā. Liesmas bijušas ļoti lielas, dažviet eglēs pat vismaz sešu metru augstumā: “Tur bija šausmīgs karstums, kas neļāva iet tuvāk, tāpēc dzēsu mazākas liesmas. Dēls palika grāvja un ūdens tuvumā, aizvējā, kur bija visdrošāk. Pateicu, lai viņš neiet klāt un gaida. Kad grāvis bija pārāk tālu, pārgāju uz lielas virsmas zaru buntēm, ar kurām apdzēsu nedaudz lielākas liesmas. Pēc nedaudz vairāk kā stundas lielās liesmas bija apdzēstas un ugunsgrēks bija ierobežots. Palika tikai apdzēst mazās liesmiņas un vietas, kur gruzdēja sūnas ar kūdru. Te jāsaka liels paldies ugunsdzēsējiem – ātri un operatīvi reaģēja, uzklausīja, neliedza palīdzību,” ugunsdzēsēju darbu uzteic virsleitnants A. Maksimovs.

Vaicāts par motivāciju iesaistīties, karavīrs atzīst, ka vienmēr ir centies rūpēties par dabu: “Atkritumus savācu, iespēju robežās stādu kokus. Audzēju savus augus. Man ļoti žēl tās dzīvās radības, kuras iet bojā tādos ugunsgrēkos kā šis, tāpēc nespēju palikt vienaldzīgs. Atceros, kad 1990. gadu sākumā Sējā bija milzīgi ugunsgrēki, to dzēšanā aicināja piedalīties arī civiliedzīvotājus, kuriem bija smagā tehnika. Mūsu ģimenei tāda bija, un mēs arī devāmies palīgā,” viņš atceras.

Virsleitnants A. Maksimovs  kūlas ugunsgrēka dzēšanā ir iesaistījies jau iepriekš:  2014. gadā pa ceļam no Rēzeknes uz Jelgavu pamanījis ugunsgrēku un ziņojis ugunsdzēsējiem. Toreiz diemžēl nebija iespējams palīdzēt – degušas milzu platības ar sausu kūlu, kurām nebija iespējams piekļūt klāt un nodzēst liesmas.

Jautāts par to, kā ieteiktu citiem rīkoties situācijās, kad tiek pamanīts ugunsgrēks, virsleitnants A. Maksimovs atzīst, ka vēlamā rīcībā jāizvērtē katram pašam: “Citiem iesaku izvērtēt savas spējas palīdzēt un to darīt, ja ir iespēja: “Nevar tā vienkārši braukt garām un rādīt ar pirkstu – redzi tur deg, lai kāds cits ar to tiek galā. Ja ir iespēja palīdzēt, tā ir jārealizē. Un tas attiecas ne tikai uz ugunsgrēkiem, bet uz dzīvi vispār,” uzskata virsleitnants A. Maksimovs.

Ja situācija ir bīstama, tad gan labāk atkāpties un mēģināt izdomāt citu veidu, kā palīdzēt. Vienlaikus viņš aicina atcerēties, ka tie ir mūsu meži, kas deg un ka mums pašiem tie arī ir jāsargā: “Esam pieraduši no tiem tikai ņemt – kokus, ogas, sēnes, dzīvniekus. Neaizmirsīsim, ka mums ir arī jādod kaut kas atpakaļ, lai arī mūsu nākamās paaudzes var izbaudīt šos skaistos mežus!” uzsver karavīrs.

“Elementārākā lieta būtu pacelt atkritumus, kas mētājas, un, iespējams, būs nākamā ugunsgrēka cēlonis. Man ļoti patīk pārgājieni dabā, un ir tāds ļoti labs teiciens, kas attiecas tieši uz atkritumiem: “Iznes vairāk, kā ienes!” Ievērosim to un, iespējams, arī ugunsgrēku skaits krietni mazināsies!”

Virsleitnants A. Maksimovs dien Nacionālo bruņoto spēku Sakaru skolā  kopš 2010. gada. Pēc augstskolas pabeigšanas pievienojos militārajam dienestam, jo patikušas tehnoloģijas, kā arī lai turpinātu ģimenes tradīciju – dienestu policijā un Nacionālajos bruņotajos spēkos.