Poļu internēto karavīru liktenis Liepājā 1939.-1940. gadā

Otrais pasaules karš
Kristiāna Višņakova/LU Vēstures un filozofijas fakultāte
Image
Poļu karagūstekņi

1939. gada septembrī saskaņā ar Molotova -Ribentropa pakta slepeno protokola vienošanos Polijas valsti iznīcināja Vācija un PSRS. Polijas valdība patvērās trimdā Rumānijā, savukārt poļu karavīriem bija jāizvēlas starp vācu vai padomju krišanu gūstā un došanos uz neitrālajām kaimiņvalstīm. Daudzi izvēlējās otru variantu, tādējādi Rumānijā, Lietuvā un arī Latvijā ieplūda poļu karavīri, kuri atbilstoši starptautiskajām tiesībām tika internēti. Tādā veidā arī poļu internētie karavīri kļuva par mūsu vēstures daļu.

“Mēs braucam nezināmā nākotnē, kur mūs aizvedīs liktenis, mēs nezinām, taču ticība Dievam un viņa taisnīgums, kā arī ticība Tēvzemei dos mums spēku izturēt.” Tādas sajūtas bija Polijas armijas seržantam Marianam Zavilo, 1939. gadā pārkāpjot Latvijas – Polijas robežu. M. Zavilo nonāca Liepājas internēto poļu karavīru un instruktoru nometnē, kas pastāvēja no 1939. gada septembra beigām līdz 1940. gada martam.

Latvijas robežu pirmās Polijas militārpersonas pārgāja naktī no 14. uz 15. septembri. Tie bija Polijas jūrnieki: viens komandieris poručiks kopā ar četriem virsniekiem un diviem matrožiem. Tajā pašā laikā Latvijā nolaidās arī četri vācu lidotāji. Minētie karavīri bija pirmie karojošo valstu armiju karavīri, kuri ieradās Latvijā.

Tā kā Latvija bija pasludinājusi savu neitralitāti, karavīrus bija jāinternē. Latvijas puse ievēroja visas starptautiskās tiesības – netika veiktas poļu karavīru kratīšanas, pazemojošas pārbaudes, bet gan vienkārši karavīru uzskaite, kas sevī ietvēra vārdu, uzvārdu, dzimšanas datus, dienesta pakāpi un ziņas par internētā pagātni.

Internēto karavīru nometņu izveidošana

Sākumā karavīru internēšanai tika īslaicīgi izveidota Daugavpils poļu bēgļu nometne, taču vēlāk poļu bēgļus sāka pārvietot uz citām iekšzemes nometnēm Liepājā, Lilastē un Litenē, bet vēlāk izveidoja arī Ulbrokas virsnieku nometni. Oktobrī Latvijā jau bija 1569 internēto karavīru.

Pirmais saraksts ar iebraukušo poļu karavīru skaitu Liepājā ir no 1939. gada 4. oktobra.

Liepājas internēto poļu instruktoru un kareivju nometnē 1939. gada oktobrī skaitījās 515 internētie poļu karavīri, proti, apmēram viena trešdaļa no visiem internētiem karavīriem Latvijā. Nometnē veidojās sava kopiena, ar savu skatījumu uz tā laika notikumiem, viedokli, vēlmēm. Šie faktori ietekmēja nometnes saimniecību, pārvaldi, kā arī bija nozīmīgs faktors Latvijas 1939. gada politikā, savukārt internēto poļu karavīru sadzīve (iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi, ieceļošana un izceļošana no nometnes, nometnei sniegtā palīdzība, pasākumi nometnē un brīvā laika pavadīšanas veidi) ir tiešs atspoguļojums, kāda sociāla vide bija Liepājas internēto poļu instruktoru un kareivju nometnē – poļu karavīri bieži pauda neapmierinātību ar nometnē pastāvošo kārtību, kas veicināja biežus noteikumu pārkāpumus, jo kurš gan karavīrs gribētu būt internēts tālu prom no savas ģimenes?

Liepājas internēto poļu kareivju un instruktoru nometne funkcionēja no 1939. gada septembra beigām līdz 1940. gada marta sākumam. Poļu internēto karavīru lietas pārzināja Armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis Hermanis Buks. Poļu karavīriem bija viss nepieciešamais, taču noteiktās robežās, un, kad tās tika pārkāptas, Latvijas armija attiecīgi rīkojās, kas reizēm noveda pie dažādiem strīdiem starp divām pusēm.
Image
ģenerālis Hermanis Buks
Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs
Armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis H. Buks. Latvijas Kara muzeja arhīvs

Poļu karavīriem regulāri veica ārsta pārbaudes, karavīri tika aprūpēti cilvēciskos apstākļos. Šī nometne bija kā pagaidu dzīvesvieta militārajiem bēgļiem ar visu ikdienā nepieciešamo.

Ikdienas dzīve nometnē

Internēto karavīru uzturēšanā stingri pieturējās pie 1929. gada 27. jūlija konvencijas pantiem attiecībā pret ārvalstu internētiem karavīriem. Katru dienu poļu karavīriem, izdzirdot signālu (zvanu), vajadzēja celties plkst. 6.00 (svētku dienās cēlās stundu vēlāk), tādā veidā tika dota viena stunda ģērbšanai, savas gultas sakārtošanai, istabas uzkopšanai un mazgāšanai. Pulksten 7 tika veikta rīta pārbaude, kad grupas komandieris kopā ar dežūrinstruktoru pārbaudīja savu karavīru grupu pēc skaita, un pēc tās internētie devās uz brokastīm.

 No pulksten 8.00 poļu karavīri varēja veltīt laiku darbiem un atpūtai, 12.30 sākās pusdienas, bet 18.30 – vakariņas. 21.00 bija vakara pārbaude, bet 22.00 nometnē iestājās naktsmiers. Tāds pats dienas režīms bija arī Ulbrokas un citās nometnēs.

Poļu karavīri nenodarbojās ar piespiedu darbiem, dienas režīms bija mierīgs, kā arī bija pietiekami daudz laika ēdienreizēm un atpūtai. Karavīriem bija atļauts tikties ar civiliedzīvotājiem ārpus nometnes, saņemt pāris dienu atvaļinājumu, strādāt u.tml.

Nometnes dzīvē dažādos veidos piedalījās arī civiliedzīvotāji. Piemēram, Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiālos bieži figurē Liepājas iedzīvotājas Brahmanes vārds. Viņa kā privātpersona par samaksu mazgāja internēto veļu un drēbes.

Liepājas nometne neiztika bez dažādiem kurioziem gadījumiem ikdienas saimnieciskajā dzīvē. Nometnes ēdienkartē bija ļoti daudz zivs ēdienu. 1939. gada 27. oktobra ziņojumā minēts, ka aizvien vairāk novērojami tādi gadījumi, kad poļu karavīri atsakās uzturā lietot zivju ēdienus, pamatojot, ka “tos viņi nekad nav ēduši un ka tie viņiem negaršo”, tāpēc Liepājas internēto poļu instruktoru un kareivju nometnes komandants lūdz garnizona priekšniekam, lai šie zivju ēdieni pēc iespējas tiktu aizvietoti ar citas gaļas ēdieniem.

Šāds atgadījums nav svarīgs tāpēc, ka poļu karavīriem nepatika zivis. Būtiski ir tas, ka caur tāda veida sīkiem ikdienas gadījumiem ir iespējams vairākkārtēji izprast Latvijas armijas attieksmi pret internētiem poļu karavīriem. Tas, ka tika izteikts lūgums par zivju ēdienu aizstāšanu, vēlreiz liecina –Latvijas puse ar cieņu un solidaritāti izturējās pret poļu karavīriem.

Savus atvaļinājumus internētie Liepājā pavadīja visai jautri – ir ziņas par to, ka 1940. gada 2. februārī Raiņa ielas vidū bija pakritis un lauzis kreiso kāju internētais poļu karavīrs Zigismunds Šitko, kuram bija piešķirts atvaļinājums. Šitko bija manāmi iereibis. Savu brīvo laiku internētie bieži vien pavadīja lasot, rakstot vēstules, pīpējot utt. Tā internētais Henriks Levkovičs lūdza ievietot Rīgas poļu laikrakstā Nasze Życie sevis sacerēto feļetonu (diemžēl tas netika atļauts, jo neatbilda starptautisko tiesību normām). Katru svētdienu nometnē tika noturēti dievkalpojumi.

Attieksme pret Latvijas un Padomju varas iestādēm

Vienlaikus ar Polijas okupāciju pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas starp Latviju un PSRS Liepājā ieveda padomju karavīrus, izveidojot Padomju militārās bāzes.  Padomju militārā bāze atradās arī Liepājā, tādējādi padomju un poļu karavīri nonāca kontaktā, kas, ņemot vērā Padomju Savienības īstenoto Polijas valsts okupāciju, veidoja saspringtu situāciju.

Liepājas prefektūra izsaka aizdomas Liepājas nometnes komandantam par to, ka, iespējams, alkohola iespaidā internētie aizskar Padomju Savienības karavīrus, un brīdināja, ka tam var būt ļoti nelabvēlīgas sekas. No šī ziņojuma var arī spriest par to, kā Liepājā sadzīvoja Latvijas, Polijas un PSRS karavīri. Neskatoties uz konfliktiem ar padomju karavīriem, nevajadzētu uzskatīt poļu karavīrus par nekārtības veicinātājiem.

 1939. gada 18. novembrī Liepājas internēto nometnes komandantu ar Latvijas neatkarības dienu apsveica visu 24 internēto istabu vecākie, kā arī lūdza atļauju nosūtīt Latvijas prezidentam apsveikuma telegrammu.

Telegramma tika nosūtīta, internētie poļu karavīri novēlēja Latvijas valstij labklājību un saules mūžu, bet savu novēlējumu noslēdza ar rindām, kas tika veltītas prezidentam: “Jums, augsti godātas Prezidenta kungs, ilgu mūžu strādāt Latvijas valsts labā.”

Nometnes slēgšana

Nometnes pastāvēšanas laikā daudzi internētie izceļoja vai nu uz Vācijas, vai uz PSRS okupētajām Polijas teritorijām atkarībā no karavīra dzimtās puses. Daļa palika Latvijā, darbojoties kā laukstrādnieki kādā no vietējām saimniecībām. Bet kas notika ar šiem poļu karavīriem turpmāk? Ko viņi juta un kāda bija internētā poļu karavīra dzīve Liepājā 1939. – 1940. gadā?

1940. gada 27. februārī uz Ulbrokas nometni tika pārcelti pēdējie Liepājas nometnē uzturēti 46 poļu karavīri, bet trīs palika lazaretē. Dienas ziņojumu grāmatā pēdējais ieraksts tika veikts 1940. gada 4. martā (uz vietas atradās trīs karavīri. Zināms, ka Marians Zavilo, kura atmiņas par šo laiku ir saglabājušās, no 1940. gada aprīļa strādāja pie lauksaimniekiem Skrundas apkārtnē. Šajā laikā M. Zavilo uzzināja, ka PSRS varas iestādes ir uz Kazahiju izsūtījušas poļu karavīra sievu un bērnu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 24. augustā viņu izsauca policija par iemeslu norādot atgriešanos atpakaļ Polijā.

Ulbrokas nometne, kur iepriekš pirms izvešanas uz Padomju Savienību atradās poļu internētie virsnieki, 1940. gada 27. augustā bija visu internēto poļu karavīru pulcēšanas vieta, kur ieradās arī Marians Zavilo. 1940. gada 2. septembrī daļa internēto stingrā padomju karavīru apsardzībā iesēdās vagonos un devās ceļā. M. Zavilo rakstīja: “Braucam? Nē, mūs ir piespieduši un ved ar spēku. Mūsu liktenis ir Dieva rokās.”

 

*Autore ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures bakalaura studiju programmas 2. kursa studente. Mācību laikā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā zinātniski pētnieciskais darbs “Liepājas poļu instruktoru un kareivju nometne 1939.-1940.gadā.” ieguva 2. vietu valsts skolēnu zinātniski pētniecisko rakstu konferencē.

 

** Internēt – aizturēt līdz kara beigām neitrālas valsts teritorijā karojošas valsts pilsoņus, karaspēka daļas; aizturēt pretinieka valsts pilsoņus karojošas valsts teritorijā.

 

Dalies ar šo ziņu