Agri vai vēlu jebkuram virsniekam ir jānonāk štābā, un tad viņš saprot, ka dzīve uz lauka ir daudz vienkāršāka – uzsver ZS 1. Rīgas brigādes štāba priekšnieks Igors Harlapenkovs. Pieredzējušais virsnieks portālam "Sargs.lv" stāsta, kur rodas mīti par štāba virsniekiem, kuri “neko nesaprot” un kāda nozīme ir koordinētai informācijas plūsmai.
Ko ikdienā dara štābs? Kā atšķiras tā pienākumi miera un kara laikā?
Būtībā gan miera, gan kara laikā štāba darbībām nevajadzētu atšķirties. Būtiski atšķiras tikai administrācijas uzdevumi. Jāņem vērā, ka štābam jāspēj pildīt savas funkcijas – vākt informāciju, nodrošināt ar lēmuma pieņemšanai vajadzīgo informāciju komandieri un kontrolēt pieņemtā lēmuma realizāciju – gan miera, gan kara laikā, tāpēc tām nevajadzētu būtiski atšķirties. Gadījumā, ja miera laikā štābs pildītu tikai miera laika funkcijas, transformācija uz kara laika pienākumiem būtu daudz sarežģītāka un laikietilpīgāka.
Štābam jāspēj pāriet no viena stāvokļa otrā, tāpēc šīm procedūrām ir jābūt līdzīgām un jāstrādā, lai būtu iespējams ātri pāriet uz kaujas operācijas vadību. Visiem priekšdarbiem, procedūrām, apmācībai un tehniskajam nodrošinājumam ir jābūt testētam miera apstākļos. Pērn, mācību “Zobens 2020” laikā mēs pierādījām, ka mācību “Zobens 2020” laikā mēs spējam patstāvīgi veikt savus uzdevumus un nodrošināt komandvadību 24/7, slēpti pārvietojoties ar divām grupām no viena punkta uz otru.
Tradicionāli pastāv uzskats, ka lauka komandieru skatījumā “štābs nekad neko nesaprot”, turklāt “štāba virsnieka” tēls bieži vien tiek uztverts kā negatīvs tēls pretēji lauka virsniekam. No kurienes ir radies šāds uzskats un cik patiesības ir šajās klišejās?
Jebkurš virsnieks, kas pabeidz Nacionālo Aizsardzības akadēmiju vai citu augstāko militāro mācību iestādi, sākotnēji kļūst par lauka komandieri, kurš uz štāba virsniekiem skatās caur šīm klišejām. Ritot dienesta gaitai, virsnieks neizbēgami nonāk štābā, un šajā brīdī viņš saprot, ka dzīve apakšvienībā ir daudz vieglāka – štābā nepārtraukti ieplūst milzīgs informācijas daudzums. Štāba virsniekiem ir milzīga slodze kaut vai tikai tādēļ, ka ienākošā informācija ir jāapstrādā savlaicīgi – novēloti pasniegtai informācijai nav vērtības.
Brigādes komandiera acis un ausis ir apakšvienību komandieri. Ja apakšvienību komandieri sūta nesavlaicīgu vai paviršu informāciju, štābam trūkst informācijas, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai, un ir spiesti to pieprasīt. Jo precīzāku un savlaicīgāku informāciju komandieris sniedz savam augstākstāvošajam štābam, jo efektīvāk ir iespējams šo informāciju apstrādāt, lai sniegtu nepieciešamos rīkojumus un vadlīnijas. Nesaskaņas rodas brīdī, kad apakšvienības komandieris sāk nevis sniegt nepieciešamo informāciju, bet sāk interpretēt, kāda informācija nepieciešama brigādes komandierim.
Štābam nav jābūt pirmajās līnijās un pašiem jāizpilda kaujas uzdevumi. Brigādes štābs vieno visus bataljonus kopīga uzdevuma izpildei. Angliski to dēvē par “Unity of Effort”. Ja nebūtu štāba elementa, kas visus saistītu kopā, katrs elements darītu to, kas tam ienāk prātā bez kopīga mērķa.
Mūsdienu karadarbībā, it īpaši kaujās apdzīvotās vietās, aizvien lielāka nozīme ir t.s. “stratēģiskajam kaprālim.” Kā “stratēģiskie kaprāļi” ietekmē tradicionālo informācijas plūsmas modeli?
Mūsdienu apstākļos mums Latvijā ir unikāla iespēja – tā kā mums ir jāaizsargā pašiem sava zeme, mēs miera laikā varam apskatīt un pārzināt katru stūri. Ja apakšvienības komandieris stratēģiskajam kaprālim ir piešķīris kādu operācijas rajonu, vienlaikus sniedzot nepieciešamās vadlīnijas, “stratēģiskajam kaprālim” uzdevuma izpildei paliek brīvas rokas. Ja skatās šos jautājumus no lielāku formāciju viedokļa, tad stratēģiskajiem kaprāļiem vēl joprojām pieder iniciatīva, taču ir jāņem kaujas atbalsta ieroču spējas – palielinoties mūsu rīcībā esošo kaujas atbalsta ieroču spējām, palielinās iespēja nodarīt kaitējumu saviem spēkiem vai izniekot resursus, piemēram, atklājot uguni no mīnmetējiem brīdī, kad atbalstu jau sniedz gaisa spēki.
Neskatoties uz to, kaprālim Latvijas armijā ir un būs liela nozīme, it sevišķi krīzes apstākļos. Paskatoties uz mūsu valsts vēsturi, liela nozīme tās veidošanā ir bijusi brīvprātīgajiem – katram komandierim, kas miera laikā ir apmācīts, ir būtiska nozīme. Mūsu apstākļos ir iespējams, ka krīzes laikā šis cilvēks var būt militāri izglītotākā un sagatavotākā persona, kam būs jāvada šie brīvprātīgie. Šādā veidā Rīgā kaprāļa rīcībā var nonākt trīsdesmit, četrdesmit cilvēki, kurus būs nepieciešams vadīt. Mūsu mērķis ir panākt, ka katrs komandieris visos līmeņos ir spējīgs integrēt brīvprātīgos savos aizsardzības plānos.