Cienu cilvēkus, kuri nenoliedz savas latgaliešu saknes un nekautrējas to atzīt skaļi

NBS
Diāna Selecka, žurnālam "A-12"
majore Ruta Mūrniece
Foto: Foto no personiskā arhīva

Ruta Mūrniece (dzimusi Kaziniece) skolā gājusi Mežvidos, pēc tam – Nautrēnu vidusskolā, tad studējusi Daugavpils Pedagoģiskajā Universitātē, taču krasi mainījusi savu dzīvi, iestājoties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Bruņotajos spēkos dien kopš 1995. gada, 2008. gadā piešķirta majora dienesta pakāpe. Ilgus gadus dienesta vieta bijusi Rēzeknē – Zemessardzes 3. brigādes štābā un 2. Zemessardzes novada štābā.

Cienu cilvēkus, kuri nenoliedz savas latgaliešu saknes un nekautrējas to atzīt skaļi

 2010. gadā pēc dalības starptautiskajā miera uzturēšanas operācijā Afganistānā kārtējais dzīves krasais pagrieziens, kad Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube piedāvājis kļūt par komandiera biroja vadītāju. Tas nozīmē ļoti daudz pārmaiņu – dzīvesvietas maiņa ģimenei, skolas maiņa bērniem. Neskatoties uz to, ka darba vieta šobrīd ir Rīgā un dzīvesvieta Kadagā, vismaz divreiz mēnesī Ruta ir savā dzimtajā Latgales pusē.

Par sevi, par sievieti armijā, par to, cik viegli būt divu bērnu mātei un ieņemt augstu amatu bruņotajos spēkos, par latgaliešiem armijā – saruna ar majori Rutu Mūrnieci.

- Pastāsti par sevi!

Esmu lauku meitene, dzimusi Ludzā. Latgalē esmu augusi un skolā gājusi. Šobrīd esmu Nacionālo bruņoto spēku virsniece, majore, mana dienesta vieta ir Rīgā, mana dienesta specifika ir saistīta ar Nacionālo bruņoto spēku komandiera ikdienas darba organizēšanu.

- Kāpēc izvēlējies militāro karjeru?

Nevaru teikt, ka no bērnības jau sapņoju par militāro karjeru. Sanāca tā, ka šajā avantūrā mani ievilka mana laba paziņa, kura ļoti gribēja studēt aizsardzības akadēmijā un pierunāja mani doties līdzi. Es tai laikā studēju Daugavpils Universitātē, taču riskēju un devos kārtot iestājpārbaudījumus uz aizsardzības akadēmiju, ko arī sekmīgi paveicu. Jāsaka, ka arī šobrīd mana paziņa tāpat kā es dien Nacionālajos bruņotajos spēkos. Līdz ar to var teikt, ka izvēle bija laikam jau veiksmīga. Tagad būtu grūti sevi iedomāties citā jomā. Pirmie mēneši akadēmijā nebija viegli, par militārām lietām un vietu, kur nokļuvām, lielas saprašanas nebija, bet bija spīts un vēlme turpināt iesākto. Arī savai ģimeni bija jāpierāda, ka neesmu velti mainījusi mācību virzienu. Tā ka var teikt, ka izvēle bija gan apzināta, gan arī ne. Apjausma par to, kur esmu nokļuvusi, nāca tikai vēlāk.

- Kas ir bijis interesantākais karjerā?

Interesanta armijā ir daudz. Jāsaka, ka studējām aizsardzības akadēmijā laikā, kad tur nesen viss bija sācis veidoties. Tas bija 1994. gada beigas un 1995. gada sākums. Jāpiebilst arī, tas, ka mēs – apmēram 20 meitenes, bijām pirmais sieviešu kurss aizsardzības akadēmijā, līdz ar to dažādu kuriozu netrūka. Interesants bija dienesta laika sākums, kad tikko tika saņemta pirmā virsnieka dienesta pakāpe – leitnants – un bija jākomandē obligātā dienesta puiši. Pirmās dienas vada komandiera amatā nebija psiholoģiski vieglas, jo bija jāspēj nostāties puišu priekšā, dot sakarīgas komandas un pierādīt, ka neesmu armijā nejauši iemaldījusies. Galvenais jau ir izturēties pret padotajiem cilvēcīgi. Kareivjiem tai laikā bieži vien pietrūka naudas, un viņi labprāt nāca aizņemties no mums, jaunajiem leitnantiem. Acīmredzot, tā jau bija sava veida uzticēšanās, ka var sarunāt. Kuriozākais gadījums gan laikam bija tad, kad vasarā atvaļinājuma laikā mēs, meitenes un jau vada komandieres, leitnantes, devāmies uz lauku balli Latgalē, kur cerējām jautri atpūsties, nesatiekot paziņas, īpaši jau obligātā militārā dienesta puišus. Bet te tev nu bija, pašā balles karstumā pieiet jaunekļi un sveicina: „Labvakar, leitnantes kundze!”. Tā nu guvām mācību – virsniekam vienmēr un visur jāizturas cienīgi.
Tiem, kas dien ar atdevi un atklāj aizvien jaunus apvāršņus, karjera bruņotajos spēkos attīstās gana interesanti un aizraujoši. Karjeras laikā esmu piedalījusies dažāda līmeņa mācībās, kursos, esmu izmantojusi iespējas mācīties un apgūt ko jaunu, līdz ar to arī visu laiku attīstoties. Ļoti specifisks un interesants bija laiks, ko pavadīju starptautiskajā operācijā Afganistānā. Domāju, ka nevienā citā darbā un amatā tas nebūtu bijis iespējams, iegūt tāda veida pieredzi.

Stāstot par Afganistānu saviem bērniem, uzsvēru, ka viņi aug ļoti laimīgā zemē, jo neredz tādu postu, kāds ir citur. Kad bērniem sūtīju fotogrāfijas, kur attēloti bērni Maimanā (pilsētā, kurā atradās bāze), viņi nespēja noticēt, ka tas reāli var būt. Netīri, pusapģērbti, ar gumijas galošām kājām (ziemas laikā) – tādi tur staigāja bērni. Vispieprasītākā manta tur bija parasta futbola bumba, kas mūsu bērniem ir ikdienišķa lieta.

- Kā ir būt projām no Latgales, savām saknēm? Cik vajadzīgas ir šīs saknes?

No savām saknēm jau nevar būt prom. Un, godīgi sakot, šajā laikā, kā nekad agrāk, izjūtu to, ka esmu piederīga Latgalei. Varbūt tāpēc, ka ikdienā fiziski neatrodos Latgalē. Latvija jau nav liela un pēc trīs stundu brauciena esi jau Latgalē. Atceros studentu gadus, kad brīvajā laikā braucām uz mājām, uz Latgali, jāsaka, ka tai laikā attieksme bija citāda, mēs ar to nelepojāmies. Varbūt tagad ir sasniegts zināms briedums un ar lepnumu var pateikt – jā, esmu no Latgales. Savas saknes neviens nedrīkst noniecināt. Mani kaitina tādi cilvēki, kuri nākuši no Latgales, tagad dzīvo Rīgā, bet to neatzīst. Pat ierodoties Latgalē, apzināti nerunā latgaliski, uzsverot, ka to ir aizmirsuši. Tas man nav saprotams un pieņemams.

- Kā Tava dzimta ir ietekmējusi Tavu izvēli saistīt dzīvi ar militāro jomu?

Manā dzimtā nav ar armiju tieši saistītu cilvēku, kuri varēja ietekmēt manu izvēli. Jā, dzimtas vīrieši, protams, ir dienējuši padomju armijā, obligātajā dienestā, tomēr ar militāro karjeru saistīti nav. Dzimtā gan no mātes, gan no tēva puses ir bijušas stipras vecmammas, laikam jau no viņām man latgalietes sīkstums un pacietība. Tas ir palīdzējis dienesta laikā izturēt brīžos, kad nav bijis viegli.

- Esot tālu projām, piemēram, misijā Afganistānā, kā Tevi ietekmē latgaliešu saknes un šī dzīves uztvere?

Dzīves uztvere latgaliešiem, manuprāt, vispār ir vienkāršāka un bez liekām ambīcijām. Ja ir kas jādara, to mēs arī darām. Man tas ir palīdzējis gan dienestā kopumā, gan arī Afganistānas periodā. Negribu apvainot vai aizvainot vidzemniekus, kurzemniekus vai rīdziniekus, bet ir gadījumi, kad šī latgaliskā vienkāršība palīdz labāk sastrādāties. Bet, protams, gadījumi ir dažādi un cilvēki ir ar dažādiem raksturiem. Tā mūsu latgaliskā pieticība bieži vien ļauj mūs izmantot, bet , kā saka – dots devējam atdodas. Un parasti jau arī ir tā, ka viss labais ilgtermiņā atmaksājas.

- Cik viegli vai grūti ir bijis kāpt tik augstu pa karjeras kāpnēm, jo īpaši sievietei ar diviem bērniem? Vai nācies no kaut kā atteikties?

Viss šajā dzīvē ir relatīvs un skatoties, ar ko salīdzina. Sākums dienestā bija grūts. Praktiski visu laiku jāpierāda, ka profesionālā ziņā esi līdzvērtīga vīriešiem. Uz sievieti armijā savā laikā skatījās ar aizspriedumiem – ja atnākusi uz armiju, tātad meklē vīru. Domāju, ka tagad tā nav, mainās domāšana, mainās izpratne par to, ko katrs var izdarīt. Skatās pēc spējām. Protams, sieviete nevarēs izpildīt tos fiziskos normatīvus , ko var izpildīt vīrietis, bet tas vairs jau nav jāpierāda. Katrs darām savu darbu. Pasaule ir kļuvusi moderna.

Lai sasniegtu tādu amatu, izvēle ir bijusi jāizdara vairākkārt – kā katram cilvēkam savā darbā un dzīvē. Domāju, ka katram solim ir gan sava negatīvā, gan pozitīvā puse. Bērniem varbūt reizēm nav bijis viegli. Nevaru teikt, ka viss sasniegtais nācis viegli un gludi. Diemžēl laikam dzīve tā ir iekārtota, ka, ejot uz mērķi, apzinātu vai neapzinātu, ir jāatsakās no kaut kādām lietām. Tajā brīdī varbūt pat nezinām, neapjaušam, cik būtiskas vai nebūtiskas tās ir. Es tomēr uzskatu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un viss, kas notiek, notiek uz labu. Dažkārt, protams, ir sajūta, ka neesi izmantojis visas savas iespējas.

- Kā vīrieši armijā uztver sievieti ar tik augstu dienesta pakāpi?

Tas laikam ir jāprasa vīriešiem...  Pamatā sava dienesta laikā neesmu izjutusi izteikti negatīvu attieksmi. Katrs veido attieksmi pret sevi pats. Un es šajā gadījumā, gribētu teikt, ka tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Ir dažādi vīrieši un ir dažādas arī sievietes. Dienot armijā, esmu sastapusies gan pret sievietēm ar negatīvi noskaņotiem vīriešiem, gan arī ar kaitinošām sievietēm.

- Kādi ir latgalieši armijā? Vai turas cieši kopā, vai tieši otrādi?

Latgalieši armijā ir čakli un strādīgi, humora pilni. Vismaz to es varu pateikt par tiem  karavīriem, ar kuriem kopā tagad strādāju ikdienā vai esmu strādājusi. Mēs neesam iedomīgi. Atkal negribu aizvainot citu novadu karavīrus, bet gribu paslavēt novadniekus. Man patīk strādāt ar latgaliešiem. Reizēm gan jāsaka, ka latgaliešiem trūkst pašapziņas. Latgalieši arī armijā runā latgaliski, protams, neformāli. Pat Afganistānā. Nenoliedzami, kāda vienotības stīga latgaliešu vidū pastāv. Sevišķi tas jūtams tad, kad sabiedrībā parādās nievājoši izteicieni par Latgali. Es patiešām cienu cilvēkus, kuri nenoliedz savas latgaliešu saknes un nekautrējas to  atzīt skaļi

Dalies ar šo ziņu