
Deviņos mēnešos Afganistānā kapteinis Juris Višņakovs, 2. operacionālās sadarbības grupas (OSPG) vienības dalībnieks, piedalījies daudzās apšaudēs un kaujās, ticis apšaudīts atklātā laukā, kuru pārskrējis īstā rekorda ātrumā, redzējis, kā tiek nogalināti un ievainoti kara biedri — amerikāņi un afgāņi, un brīnumainā kārtā izkļuvis no sevišķi bīstama slēpņa, par ko jāpateicas amerikāņu kareivim.
Kapteiņa Jura Višņakova deviņi mēneši Afganistānā„Bailes nav vispār, vienkārši dari, kas jādara. Centies nerēgoties, pārvietojies lēnām, pa atklātu vietu ātrāk. Bailes ir tad, kad viss jau beidzies. Kad kontakts beidzies, atbrauc mājās, un tad ir nežēlīgas bailes par to, kas varēja notikt. Pārsvarā ļoti uztraucos par padotajiem..”
Pirmais kontakts
Visi deviņi mēneši kapteinim pagājuši tā sauktajā transporta kontroles bāzē Pirtle King, kur viņš nomainījis kapteini Ģirtu Savinu no 1. OSPG. „Viņš vēl nebija aizbraucis, kad notika uzbrukums bāzei. Tas nebija ļoti nopietns, tolaik bija tādi rutīnas uzbrukumi. Desmit reizes dienā, trīs reizes mēnesī. Vienkārši no abām upes pusēm tika šauts uz bāzi. Pašauj pāris minūtes un tad nomierinās. Parasti cilvēki un ekipējums necieta. Tas bija viens no tādiem uzbrukumiem. Vienkārši pašāva, un mēs grabinājām pretī, nekas īpašs. Viss ilga kādas piecpadsmit minūtes.
Reiz bijām aizgājuši uz vienu ciematu ar amerikāņu rotas komandieri un afgāņiem un saņēmām informāciju, ka Zanglbušā ir noticis uzbrukums no slēpņa. Amerikāņu rotas komandieris pieņēma lēmumu braukt uz turieni palīgā. Kad nokļuvām tur, kontakts jau bija beidzies. Redzējām nodegušu mašīnu, kurā bija palicis viens seržants. Šis amerikāņu seržants bija apdedzis. Mēs apsargājām to vietu, kamēr atbrauca evakuācija, viņi dzēsa, atbrauca ūdensmuca. Mēģināja nodzēst un tad evakuēja viņu, mēs pa to laiku apsargājām. Tas bija lielākais uzdevums kopā ar Savinu.”
Bīstamais slēpnis pie kukurūzas lauka
„Kad tika dots uzdevums piesegt konvoju, es kā komandieris pieņēmu lēmumu, ka kaprālis Ulme paliks mājās, un mēs ar kaprāli Kusiņu tad palikām divi latvieši. Mūsu bāzē diezgan daudzas mašīnas bija cietušas. Bija palikušas četras izmantojamas mašīnas, vairāki cilvēki ievainoti. Četrās mašīnās braucām uz Zanglbušu un sargājām tur, kamēr konvojs pabrauks garām. Viņi pabrauca garām bez starpgadījumiem, tad saņēmām uzdevumu braukt uz Mičigamas rajona centru. Pabijām tur kādu laiku un saņēmām uzdevumu braukt uz Gjuji ciematiņu.
Pirms Gjuji ir Vargama ciemats, un tur mums intensīvi uzbruka no slēpņa. Tobrīd kukurūza laukos bija izaugusi divu metru garumā. Šāds kukurūzas lauks bija viena vai divu metru attālumā no ceļa. Cilvēks tur varēja stāvēt pilnā augumā, un viņu nevarēja redzēt. Mēs braucām četrās mašīnās pa šauru ceļu. Vienā pusē kukurūzas lauks, otrā pusē — neliels kalniņš. No turienes arī agrāk bija šāvuši. Saņēmām kā zalvi vairākus šāvienus no RPG, tieši pēdējā mašīnā, kurā es sēdēju. Gandrīz vienlaikus atskanēja vairāki šāvieni. Pāris no viņiem trāpīja mašīnā, citi, laikam paskrējuši garām, kaut kur tālāk uzsprāga. Viens no lādiņiem bija tieši kumulatīvais un trāpīja mašīnas antenā, un tā kumulatīvā strūkla izgāja cauri priekšējam logam. Tā norāva mašīnas komandierim roku, un izgāja cauri blakus logam. No trieciena pat ložmetējnieks nokrita. Man fiziski nekas nekaitēja, vienkārši bija trieciens pa mašīnu, vairāki sprādzieni apkārt. Mašīnā sēdēja arī mediķis, un viņš vispirms pievērsa uzmanību ložmetējniekam — pacēla viņu augšā un ložmetējnieks uzkāpa atpakaļ tornī. Mēģināja šaut, bet viņam nedarbojās ierocis. Tad viņš pārslēdzās, labi, ka viņam bija palīgložmetējs. Ar ložmetēju sāka šaut pretī, šāva kaut kur apkārt. Mediķis tobrīd saprata, ka mašīnas komandieris ir ievainots. Viņš izlīda cauri mašīnai un, jau braucot, uzlika žņaugu rokai. Tas bija kaut kāds brīnums, ka šoferis palika neskarts. Viņš vienkārši brauca pa šo šauro ceļu. Nav vajadzīga nekāda liela māksla, lai nobrauktu no tāda. Tieši tajā pašā vietā no rīta (iespējams, cilvēks nebija īsti pamodies) kāda no mašīnām bija uzbraukusi uz ceļa malas un ieslīdējusi grāvī. Mēs turpinājām braukt ar mierīgu ātrumu un visu laiku saņēmām diezgan blīvu uguni. Lodes bira kā pupas. Un varēja dzirdēt, ka šauj ne tikai no kukurūzas lauka, bet arī no otras puses. Tas bija tik tuvu, ka varēja dzirdēt viņu ieročus.
No augšas arī šāva. Bija tāda sajūta, ka tūlīt kaut kas notiks — vai nu apstāsimies, vai kaut kur iebrauksim... Es paskatījos uz logu, tas bija vienos dubļos. Nezinu, varbūt tās bija sprādziena sekas, bet logs bija vienkārši necaurredzams. Es brīnos, kā tas šoferis izbrauca šo ceļa gabalu. Pēc tam es ar viņu runāju, viņš teica — tas nebiju es, kas stūrēja, neredzams spēks spieda pedāli un stūrēja. Viņš vienkārši neko neatcerējās. No sprādziena līdz brīdim, kad mēs apstājāmies, viņš neko nespēja atcerēties.
Arī iepriekšējā mašīna, hammers, kur sēdēja kaprālis Kusiņš, saņēma vairākus šāvienus. Pāris pārlidoja pāri, kaut kur blakus ceļam, bet viens sprādziens trāpīja tieši durvīs. Cilvēkus izglāba tas, ka lādiņš bija nevis kumulatīvais, bet gan šķembu lādiņš. Kusiņš stāstīja sitiens bija tik spēcīgs, ka pretējās durvis gandrīz izlidoja laukā! Pēc tam, kad tas viss jau beidzās un šaušana norima, mēs konstatējām, ka ir trāpīts hammera šofera durvīs. Šoferim bija lauzts žoklis un ļoti nopietns smadzeņu satricinājums. Protams, viegls smadzeņu satricinājums bija arī ložmetējniekam. Brīnumainā kārtā mēs izbraucām cauri tam slēpnim un sasniedzām Gjuji. Apstājāmies. Ieņēmām aizsardzību. Tad aizgājām pie mašīnas komandiera, kam bija norauta roka. Izvilkām viņu ārā, un ielikām mašīnas aizmugurē, lai mediķis varētu ar viņu strādāt. Paņēmām rokas norauto daļu, pārnesām to, arī ielikām aizmugurē. Vada komandieris pieņēma lēmumu, ka steidzami jābrauc atpakaļ pa to pašu maršrutu, proti, cauri slēpnim, līdz vietai, kur var nosēsties helikopters.”
Dzelzs seržants
„Sasniedzām vietu, kur varēja nosēsties helikopters, ieņēmām pozīcijas. Apbrīnojams cilvēks bija tas seržants — mašīnas komandieris. Viņš pats iznāca ārā, iekāpa helikopterā, bet mēs stresā pieļāvām ļoti rupju kļūdu, aizmirsām viņa roku. Kad pārvietojām viņu uz citu mašīnu, roku atstājām bojātajā mašīnā. Aizmirsām. Tad tika izsaukts mazais helikopters. Tas nosēdās, atdevām roku... Mediķi mēģināja to glābt, taču neizdevās. Elkoņa daļa bija nopietni izārdīta. Tagad jau zinām, ka ar seržantu viss ir kārtībā, viņš dabūjis jaunu protēzi ar iebūvētu telefonu, un jūtas laimīgs. Ir dabūjis arī kompensāciju, nopircis jaunu mašīnu. Tas vienkārši bija apbrīnojams cilvēks, absolūti dzelžains.”