Zemessardzei 25. Mācīju viņus karot, bet novēlēju nekad to nepiedzīvot

Mūsdienu vēsture
Līga Lakuča
Image
6FC640EEAB3E482AB80DD3306B78311A.jpg

Šogad Latvijas Republikas Zemessardzei — 25. gadadiena. «Tēvijas Sargs» veltīs šim notikumam rakstus un intervijas, kas atspoguļos Zemessardzes izveidi un gadu gaitā sasniegto. Kā pirmo  uz  interviju  aicinājām Zemessardzes  vienības «Vanags» komandieri pulkvežleitnantu  Vili  Skuju (19… —19….). Viņa nopelns ir  ZS Speciālo uzdevumu vienības izveide, un viņa godprātīgais dienests Zemessardzē ļauj viņu dēvēt par Latvijas zemessargu vērtību simbolu.

Zemessardzei 25. Mācīju viņus karot, bet novēlēju nekad to nepiedzīvot

— Kā radās Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienība?

— Kad 1991. gadā dibinājās Zemessardze (ZS), Piņķos arī tika nodibināta rota. Te pagastā cits citu pazīst, zināja, ka esmu krievu armijā mācījies, jautāja, vai arī es stāšos. Teicu, ka, protams, stāšos. Iestājos ZS 17. bataljonā. Daudziem zemessargiem nebija vai arī bija visai trūcīga militārā pieredze. Tā nu strādāju bataljonā par instruktoru. Acīmredzot to uzzināja ZS štāba priekšnieks Ģirts Valdis Kristovskis. 1992. gadā Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Ģ. V. Kristovskis mani uzaicināja uz pārrunām, prasīja, kā es domājot, vai mums vajag speciālo uzdevumu vienību. Sacīju, ka katrai valstij tādu vajag. Jautāja, vai es būtu ar mieru tādu vienību veidot, un teica, ka varu ņemt no jaunajiem zēniem jebkuru. Es, gados būdams, visai skeptiski skatījos uz tā laika jaunatni. Solījos padomāt. Pēc pāris nedēļām zvana atkal Ģ. V. Kristovskis, aizbraucu uz štābu, man jautā, vai esmu apdomājis. Teicu — labi, lai notiek, mēģināsim. Centos salasīt vīrus no visas Zemessardzes, kuri bija karojuši Afganistānā, Kalnu Karabahā, tādus, kam bija kaut kāda pieredze. Par manu vietnieku iecēla Raimondu Graubi no ZS štāba bataljona, un mēs divatā veidojām jauno vienību. Mums iedeva 150 štata vietas. Pirmos trīs gadus visas problēmas par apmācību bija jārisina pašam — ko un kā mācīt, jo nebija instruktoru.

Par ZS Speciālo uzdevumu vienību

1992. gada 1. maijā tika izveidota Zemessardzes štāba Speciālo uzdevumu vienība, kas pārņēma 9. bataljona juridiskās tiesības.

1992. gada 19. novembrī tika likvidēta Zemessardzes štāba Speciālo uzdevumu vienība (SUV), Rīgas brigādes bataljons un Rīgas pulka ierindas operatīvās grupas. To vietā tika izveidotas SUV apakšvienības Zemessardzes brigādēs.

Zemessardzes SUV apvienoja profesionālus karavīrus, kas spēja veikt īpašas nozīmes militāras operācijas. Miera laikā vienība nodrošināja likumu un kārtības ievērošanu valstī. Pēc LR Prokuratūras un Kriminālpolicijas lūguma vienība piedalījās svarīgās operācijās, kas saistītas ar likumpārkāpēju, galvenokārt organizēto noziedzīgo grupējumu darbības apkarošanu. Vienība aptvēra visu Latvijas teritoriju un īpaši veica regulāras diennakts dežūras Rīgas pilsētas ielās. SUV speciālisti nepārtraukti attīstīja un pilnveidoja zināšanas un spējas dažādās mācību programmās, kā arī izglītojās ārzemēs — Dānijā, Zviedrijā, ASV.

Šajā vienībā bija stingri un noteikti kritēriji pretendentu uzņemšanai, jo tika prasīts augsti kvalificēts darbs. Vairākumam vienības karavīru bija padomju armijas dažādo speciālo vienību pieredze, daļai arī kaujas pieredze. Nokārtojot fizisko pārbaudījumu normatīvus un teorētiskos testus, SUV karavīrs ieguva tiesības nēsāt purpura bereti.

1995. gada 2. augustā tika izdota pavēle par Zemessardzes SUV reorganizāciju. Tika likvidēti SUV štati Zemessardzes brigādēs un bataljonos un izveidota viena SUV vienība, kas bija tieši pakļauta Zemessardzes komandierim.

1992. gada 1. maijā dibināto Speciālo uzdevumu vienību 1997. gada 20. oktobrī pārdēvēja par Zemessardzes vienību «Vanags». Vienības galvenie uzdevumi bija nodrošināt kaujas gatavību, piedalīties apmācībās, kā arī attīstīt speciālo uzdevumu vienības karavīriem nepieciešamās fiziskās un morālās īpašības. Sadarbībā ar valsts tiesībsargājošajām institūcijām «Vanaga» zemessargi piedalījās arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, sevišķi svarīgu personu apsardzes, valsts robežapsardzības un ekonomisko interešu aizsardzības pasākumos Latvijā, kā arī iznīcināja sprādzienbīstamos priekšmetus. Vienības sapieri gada laikā iznīcināja vairāk nekā 1000 sprādzienbīstamos priekšmetus Rīgā un Rīgas rajonā.

Vienība «Vanags» ir piedalījusies Romas pāvesta, Dānijas karalienes, Zviedrijas karaļa, NATO Militārās komitejas priekšsēdētāja, Turcijas Lielās nacionālās sapulces priekšsēdētāja, Somijas prezidentes un citu Latvijas viesu oficiālo vizīšu nodrošināšanā. Ik gadu vienības zemessargi piedalījās starptautiskajās militārajās mācībās. Vienībai bija izveidojusies laba sadarbība un kopīgas mācības ar Ukrainas Iekšlietu ministrijas Speciālo spēku vienību.

2003. gada jūlijā tika izdota NBS komandiera pavēle par Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienības «Vanags» apvienošanu ar NBS Speciālo uzdevumu vienību.

— Kā izvēlējāties programmu?

— Es biju beidzis SpecNaz (speciālā karaspēka) skolu padomju armijā ar diversijas novirzienu. Tātad biju apguvis visu, kas īpašo uzdevumu vienību karavīram ir jāzina un jāprot. Mūsu programma, protams, nebija tik plaša, jo es viens nespēju to aptvert, bet no katras tēmas pa drusciņai. Trīs gadu laikā man izauga instruktori, atnāca arī profesionāls instruktors šaušanā Ēriks Filipēnoks. Viņš bija sporta meistars, PSRS čempions šaušanā ar kalašņiklovu. Tieši tas man bija vajadzīgs, es viņu tūlīt iecēlu par apbruņojuma daļas priekšnieku. Nodibinājām arī apmācību vadu jaunajiem. Tiem, kas bija nodienējuši trīs gadus, bija iespēja kārtot teorētisko, praktisko un fiziskās sagatavotības eksāmenu beretes saņemšanai. Tas bija stimuls arī jaunajiem. Spējīgākie pēc gada nodienēšanas SUV varēja mēģināt kārtot šo eksāmenu, ja nespēja, tas tika atlikts uz gadu. Visi centās, lai jau pēc gada varētu saņemt bereti. Tas nebija novērtējums nedz naudā, nedz graudā, tas bija īpašs morāls stimuls. Cilvēki centās pierādīt sev, ka viņi to spēj, ka nav sliktāki kā beretes nēsātāji.

— Toreiz jums bija arī citi uzdevumi, ne tikai apmācība. Kā ar visu tikāt galā?

— Manā padotībā bija arī Latvijas Bankas apsardze, arī tā bija jāapmāca. Mēs iekļāvām viņus mūsu apmācībās, izmantojām 17. bataljona bāzi. No krievu armijas

laikiem tur bija saglabājusies šķēršļu josla, trenažieri. Nevar teikt, ka mūsu apmācības kāds bremzētu, taču mācīt simtu ir viena lieta, bet divus simtus — grūtāk. Otrkārt, Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests, arī to mēs ar zēniem apmācījām, tāpat šaušanas un tuvcīņas treniņus rīkojām ar viņiem kopīgi. Pieteicās pat policijas specvienība «Omega», bet viņiem mēs atteicām, jo nespējām tik daudz pavilkt.

— Kuri no jūsu vīriem vēl tagad ir dienestā?

— Vieglāk ir pateikt, kuru nav. Astoņu tikai nav, pārējie visi vēl dien.

— Tas nozīmē, ka pareizie kadri tika atlasīti.

— Atlase bija smaga. Caur atlases sietu izgāja kādi divi simti. Bija smagi fiziskie testi un morālie testi — pārrunas. Varbūt tas liksies smieklīgi, bet bija arī svarīgi, kāda cilvēkam ir humora izjūta. Īstam suvietim ir jābūt normālai humora izjūtai, jo tas norāda, ka cilvēks ir psiholoģiski noturīgāks, ka viņam nav mazvērtības kompleksu. Piemēram, mazvērtības komplekss smagi ietekmē dienestu. Specvienībā karavīru nav tik daudz, tur katram ir jābūt personībai, katram ir jābūt tādam, uz kuru var paļauties jebkurā situācijā. Ķēde ir tik stipra, cik stipri ir visi posmi. Ja viens posms ir vājš, arī ķēde ir vāja. Man bieži jautā, kurš man tur bija vislabākais karavīrs. Es nevaru atbildēt, ne jau tāpēc, ka es būtu vienaldzīgs pret zēniem. Viņi ir ļoti dažādi, bet kurš no viņiem tas labākais, es nevaru pateikt, viņi visi ir līmenī. Speciālo uzdevumu vienība ir ģimene. Ģimenei jau visādi iet dzīvē. Zēni man kādreiz jautāja, kā es uzzinu par kaut kādām viņu palaidnībām. Atbildēju, ka neesmu tik vecs, lai būtu aizmirsis, ko domā un dara viņu vecumā. Sapratne man bija ideāla ar visiem, es bez žēlastības sodīju, ja bija pelnījis, bet vienmēr domāju, nedod, Dievs, nepelnīti kādu sodīt.

— Kā jūs noteicāt, ko sodīt, jo, kā minējāt, katrs jau bija personība?

— Es neesmu pedagogs, bet vienkārši karavīrs. Vienmēr uzskatīju, ka jebkurš no maniem zēniem nav ne par matu sliktāks par mani, tieši otrādi — viņš ir labāks, jo viņš ir jaunāks, elastīgāks darbībā, domāšanā un tā tālāk. Ja tu uz cilvēku skaties kā uz personību, tad nemaz nav tik grūti nekļūdīties. Mūsu kolektīvs bija dzelžains. Ja ir tā, tad nevajag dzelžainu disciplīnu, tā ir pati par sevi. Es nekad nevienu nesūtīju uzdevumā oficiālā manierē — ar vārdiem «es pavēlu». Vienkārši pastāstīju, kāds ir uzdevums, un zināju, ka tas tiks izpildīts. Man nebija jāiet un jāpārbauda, jo es zināju, ka būs izpildīts. Ja kāds arī nevarēs izpildīt, viņš atnāks pie manis ar objektīviem iemesliem, kāpēc nav izpildījis. Divpadsmit gadus mēs dzīvojām kā cimds ar roku. Man virsnieki ir jautājuši, kā es dabūju tādu disciplīnu. Es necentos. Bija gadījums, kad aizbraucām uz šaušanu ar kaujas munīciju. Visiem automāti, citam plecā, citam kaklā, stobri uz visām pusēm. Es teicu: «Zēni, tā ne! Šeit stobri skatīsies uz augšu, uz leju vai uz mērķi, nevis kaimiņam vēderā vai vēl kaut kur.» Nostādīju visus ierindā, pirmie ies uz uguns pozīciju, bet atkal tie stobri. Es teicu: «Zēni, atlikt! Šodien šaušana nenotiks, es neesmu gatavs iet pie kāda mātes un pateikt, ka manas vainas dēļ kādam citam ir iešauts vēderā.» Es nekliedzu, nebļāvu. Kāpām mašīnā un braucām uz kazarmām. Nākamajā šaušanas reizē pēc nedēļas stobri skatījās tikai trijos virzienos — uz augšu, uz leju vai uz mērķi.

— Kā jūs pats nonācāt līdz militārajam dienestam? Kā veidojās jūsu militārā dzīve?

— Obligātais iesaukums. No 19 gadiem iesauca krievu armijā. Es pieteicos pats un aizgāju 18 ar pusi gadu vecumā. Labprāt jau ņēma. Aizsūtīja mūs 600 cilvēkus no Latvijas uz Ukrainu. Atkarībā no izglītības dalīja pa dažādām vienībām. Man bija vidējā izglītība, mani paņēma aviācijas jaunāko instruktoru skolā, par mehāniķi. Beidzu tā saukto jaunā karavīra kursu — trīs mēnešus, veiksmīgi, jo pēc tiem man piešķīra jaunākā seržanta pakāpi. Gadījās tā, ka atbrauca divi virsnieki no SpecNaz skolas un aicināja dažus no mums uz pārrunām. Jautāja, vai nav bail lēkt ar izpletni, vai nav bail darīt to vai šo. Es biju pietiekami dumjš, teicu, man nav bail. Un vēl — pirms armijas es biju ieguvis sporta meistara nosaukumu boksā. Tie virsnieki meklēja sportistus — sambistus, bokserus, brīvās cīņas pratējus, izlasīja astoņus gabalus. Tas bija 1961. gadā. Tad sūtīja uz medicīnisko komisiju, pārbaude bija tāda pati kā lidotājiem — stingra. No tiem astoņiem mēs palikām tikai trīs. Bija daudzas specifiskas pārbaudes, piemēram — apžilbina tevi un skatās, pēc cik sekundēm tu esi spējīgs redzēt. Trīs mēs nokļuvām tajā skolā, un visi trīs no Rīgas, viens krievs un divi latvieši. Skolā pusgadu bija pārbaudes laiks, pārbaudīja, vai tu pa īstam to gribi vai tikai tā. Izturējām. Beidzot trīs gadu kursu, bija jāliek eksāmeni. Tie, kas nolika uz «labi» saņēma jaunākā leitnanta pakāpi, kas uz «teicami», arī es, saņēma leitnanta pakāpi. Turpināju dienēt, jo padomju armijā noteikumi bija tādi, ka virsnieks dien līdz pensijai — 25 gadus. Es nodienēju astoņus gadus. Dienests bija grūts, bet interesants. Apbraukāju visu Padomju Savienību, biju Ķīnā, Ēģiptē un visās sociālistiskajās valstīs — Ungārijā, Bulgārijā un citās. Tad gadījās pārkāpums, un mani varēja notiesāt, ne mani vienu, mēs tur bijām vesela kompānija. Tika piedāvāta alternatīva, vai nu disciplinārais bataljons un uzpleči nost, vai arī prom no armijas, saglabājot uzplečus. Es, protams, ar lielāko prieku — prom, jo tā īsti nepatika šī dienesta specifika. Tā nebija tāda vienkārša dienēšana štābā un papīru stumdīšana, tā bija aktīva darbošanās. Šodien šeit, rīt citā kontinentā. Ne jau aiz bailēm, bet nervus tā lieta bojāja. Pēc pirmās reizes, kad aizsūtīja pakarot, mēnesi varēja pavadīt atpūtas namā, bet iespaids tomēr paliek. Tāpēc es saviem zēniem SUV teicu, ka mācu viņus karot, bet novēlu nekad to nepiedzīvot. Tāda pārliecība man ir vēl šodien — lai dieviņš dod, ka tiem zēniem, maniem un citiem, to nevajadzētu darīt.

— Ja ar tagadējo prātu padomā, bija arī tādas lietas, kuras varēja traki beigties?

— Es vieglāk tiku cauri, jo, piemēram, manā vienībā gandrīz katrs otrais zēns izpletņa lēkšanā lauza kāju vai roku, bet man ne matiņš nenokrita. Kaut kā veicās. Karojot Jemenā, lode izgāja kājai cauri, bet tā nav tāda lieta, kas moka ilgus gadus, reizi pa reizei miegā, sapnī. Atceros, vislielākās bailes savā mūžā es arī izjutu, tur karojot. Man likās, ka esmu tikai pāris reizes gaili nospiedis, un piepeši man vairs nestrādā kalašņikovs. Pārvelku aizslēgu, klikts, nestrādā! Bija tāda sajūta, ka esmu pliks un neaizsargāts. Tikai tad apķēros, ka patronas ir beigušās, ka jānomaina radziņš! Bet piedzīvoju nāves bailes! Zēni kādreiz smējās, ka man jau nekad neesot bail. Man ir bailes, bet es zinu, ka varu savas bailes pārvarēt un man neiestājas baiļu dēļ šoks. Tieši otrādi — bailes man veicina domāšanu.

— Jūs karojāt vairākās valstīs?

— Vienā — divas reizes. Tāpat tagad mūsu zēnus sūta uz Afganistānu. Labprāt jau sūta otrreiz, jo karavīrs tad zina, kas par drēbi.

— Tagad mēdz būt tā, ka vienreiz aizbrauc, un tad vai nu nebrauc vairs nekad, vai brauc visu laiku. Ir puiši, kas septiņas reizes bijuši Afganistānā.

— Viens no maniem zēniem ir bijis jau astoņas reizes. Es negribu noniecināt tos, kuri tagad brauc uz Afganistānu, taču viņi brauc citādus uzdevumus pildīt. Viņi neuzbrūk. Es tiku sūtīts kā uzbrucējs. Par to, ka ne visi grib braukt otrreiz, — visi cilvēki nav vienādi. Kāds varbūt ir kaut ko tādu pārdzīvojis, ka vairs negribas atgriezties. Tas nav nopēlums, un tas nenozīmē, ka viņš ir gļēvs. Cilvēks vienkārši ir nācis pie slēdziena, ka tas nav domāts viņam. Esmu arī dzirdējis, ka tie, kas brauc vairākas reizes, braucot pelnīt. Nē, tas nav naudas dēļ, tā ir cilvēka iekšējā vēlme sevi apliecināt, jo tur adrenalīna līmenis ir trīsreiz augstāks nekā šeit. Tur situācija ir pilnīgi citāda nekā, piemēram, Ādažu poligonā.

— Atgriežoties pie Speciālo uzdevumu vienības — jums bija dažādi uzdevumi, aizturēšanas. Kas bija tas labais un ne tik labais?

— Labu lietu tur nebija vispār. Bet es gribētu pārfrāzēt — labās lietas bija tās, kuras labi beidzās, sliktās, kuras ne tik labi beidzās. Ko es ar to gribu teikt? Piemēram, mēs savācam reketierus, veselu kompāniju, atbruņojam, nododam policijā. Tajā laikā bija pa pusei milicija, pa pusei policija, viss veidošanās procesā. Nododam reketierus tieši rokās, bet pēc 15 minūtēm redzam, ka viņi nāk ārā un rāda mums nepieklājīgus žestus. Lūk, tās bija sliktās lietas. Mēs riskējām ar veselību, varbūt pat ar dzīvību, jo cik reižu saņēmām reketierus ar apšaudi. Toreiz mēs reketu diezgan samazinājām, jo mums cauru diennakti viens nokomplektēts mikroautobuss «Latvija» ar astoņiem karavīriem strādāja uz izsaukumiem, galvenokārt uz reketieriem. Strādājām tā līdz 1996. gadam. Es priekšniecībai jau sen uzstāju, lai noņem mums šos pienākumus, jo regulāri astoņi cilvēki, kas bija dežūrā, nevarēja piedalīties mācībās. Tikai 1996. gada beigās mums vairs nevajadzēja braukt uz izsaukumiem. Bija daudzi cilvēki, kas zvanīja un lūdza palīdzību, bet bija jāatsaka. Tie nebija patīkami pienākumi, bet visi zēni apzinājās, ka tā bija nepieciešamība, jo policija nespēja tikt galā.

— Toreiz arī pašā Zemessardzē bija dažādi incidenti.

— SUV strādāja pa visu Latviju kā sētnieki, slaucījām ārā no Zemessardzes tos, kas bijuši tiesāti, kas dzērāji, huligāni, jo visiem zemessargiem bija ieroči, un tā bija bīstama lieta. Gandrīz tūkstoti cilvēku mēs izslēdzām no Zemessardzes. Pirmajā un otrajā gadā Zemessardzē sastājās arī tādi cilvēki, kam tur nevajadzēja būt. Arī tas bija mūsu uzdevums.

— Jūs strādājāt kopā ar tagadējo NBS komandieri Raimondu Graubi. Vai viņš arī piedalījās tajās lietās?

— Kur tad viņš paliks? Galvenais uzdevums viņam bija mācību plāna sastādīšana un saikne ar Zemessardzes centrālo štābu. To smagumu Graube iznesa viens, bet vajadzības gadījumos mēs plecu pie pleca darbojāmies, nebija nekādi izņēmumi.

— Kā jūs tagad skatāties, kad runā, ka varētu atļaut zemessargiem mājās turēt ieročus?

— Es uzskatu, ka ir divas prioritātes. Apmācība — kaut īsa, bet intensīva apmācība, pēc tam ieroči, zābaki, forma un viss pārējais. Pirmkārt, tagad nekur nav jāsteidzas, ir iespēja pārbaudīt cilvēku, pirms viņš iestājas Zemessardzē, viņa morālo noturību, uzvedību, izglītību, raksturu, un tūlīt pat iekļaut divu trīs mēnešu intensīvā apmācībā. Tikko cilvēks ir trīs mēnešus nomācījies, nokārtojis eksāmenu, var piešķirt ieroci. X stundā, lai arī zemessargs būs apmācīts, ja viņam tā ieroča nav, viņš varbūt pat netiks pie tā. Tātad viņam būs nulles vērtība.

— Zemessardzes Speciālo uzdevumu vienība pastāvēja 12 gadus, un tad tā tika apvienota ar otru SUV. Kā vērtējat šo posmu?

— Es aizgāju pensijā, un «Vanags» darbojās apmēram vēl pusgadu. Manā vietā iecēla majoru Jāni Semerikovu, un viņa vadības laikā tika dalīti mūsu suvieši — vienus pārcēla uz armijas SUV, citus uz drošības dienestu, vēl citus uz spridzinātājiem, arī uz Militāro policiju, kur viņi dien vēl šodien. Es nepiedalījos tā namiņa jaukšanā, kuru pats būvēju. Man sirds ir mierīga. Var būt, ka «Vanagu» būtu likvidējuši arī agrāk, bet man ir tāda sajūta, ka es it kā stāvēju priekšā.

Es vēl neminēju, ka mēs visi strādājām kā instruktori, braukājām un mācījām pa visiem Zemessardzes bataljoniem. Ar mūsu ierosmi tika veidotas 6—8 cilvēku grupiņas katrā bataljonā, tādi, kas bija sasnieguši augstāku izglītības līmeni. Katrā bataljonā bija speczēni. Tas arī bija mūsu nopelns. Braukājām un mācījām to, ko bataljoni pieprasīja — šaušanu, granātu mešanu vai fizisko sagatavotību.

— Jūs pats nodarbojāties ar izpletņlēkšanu?

— Mēs vienībā iesākām ar izpletņlēkšanu, jo gan izpletņlēcēji no dienesta laikiem, gan bijušie sportisti bija izklīduši. Pirmajiem lēcieniem zēni paši sameta naudu lidmašīnas degvielai. Otra lieta, ar ko iesākām, bija spridzināšana un atminēšana. Līdz tam neviens ar to nenodarbojās. Kamēr es biju vienībā, mēs iznīcinājām apmēram 12 tonnas sprādzienbīstamu priekšmetu. No mums aizgāja tālāk sapieru apmācība un viss pārējais.

— Jums tajā laikā bija jāuzņemas liela atbildība.

— Kad man piedāvāja veidot vienību, es nebaidījos par to, kā varēšu iemācīt. Taču es sapratu, kādu atbildību uzņemos, jo man būs jāatbild par katru no tiem zēniem, kas būs pie manis, par to, ko viņi darīs ar tām zināšanām, kuras iegūs. Varbūt tas skan lielīgi, bet no atbildības nekad neesmu baidījies. Es nebiju patīkams virsnieks vadībai, bieži vien pateicu visu atklāti.

— Kas jums dzīvē iedeva tādus principus, vērtības?

— Pirmais, kas manī izveidoja tādu pārliecību, bija bokss. Mans treneris Aloizs Tumiņš bija tāds cilvēks, kādam es gribēju līdzināties — godīgs, atklāts. Nostiprinājās tas krievu SpecNaz skolā. Tur es pārliecinājos, ka vienmēr ir jābūt gatavam atbildēt par saviem vārdiem un darbiem.

— Kāds būtu jūsu vēlējums tagadējiem zemessargiem un karavīriem?

— Lai jums veicas, zēni un dāmas, kas esat Zemessardzē! Esiet stipri, mācieties! Lai jums nevajadzētu likt lietā visas savas zināšanas, un lai ar savu klātbūtni jūs spētu novērst to, ka vajadzētu karot.

Šī gada 23. augustā Zemessardze atzīmē divdesmit piekto dibināšanas gadadienu. Pārliecība par tautas pašaizsardzības organizācijas nepieciešamību radās 1991. gada barikāžu dienās. Atjaunojot valstisko neatkarību, Latvijas tauta par savas valsts drošības garantu izvēlējās Latvijas Republikas Zemessardzi.

Šodien Zemessardze ir izveidojusies par skaitliski lielāko Nacionālo bruņoto spēku struktūru un valsts aizsardzības pamatu. Zemessardze dod iespēju Latvijas Republikas pilsoņiem brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās drošību.

Tautas patriotisms un valsts mīlestība ir ļāvusi saglabāt Zemessardzes pastāvēšanu un organizācijas spēku divdesmit piecu gadu garumā.   
 

Dalies ar šo ziņu