Aktuāli

Pirms 101 gada Rīgā: Bermontiādes sākums

Latvijas Neatkarības karš
Sargs.lv
Image
Karte
Shēma no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture"

27. septembrī Zaķusalā Zemessardzes 1. Rīgas brigāde noslēdza mācību “Namejs 2020” ietvaros izspēlēto Rīgas aizstāvēšanas operāciju. Pirms 101 gada Latvijas armijas uzdevumi bija līdzīgi – Rīgas pievārtē apturēt daudz spēcīgāka pretinieka uzbrukumu, lai gūtu laiku sagatavoties veiksmīgam pretuzbrukumam, tikai viss notika pa īstam. “Sargs.lv” atgriežas vēsturē, lai izpētītu, kā Latvijas armijas vienības apturēja Bermonta spēkus, tā sagatavojot pamatus 11. novembra uzvarai.

Pēc vācu karaspēka sakāves kaujās pie Cēsīm 1919. gada jūnijā tika noteikts, ka Vācijas karavīriem Latvijas teritorija ir jāatstāj. Vācijas karaspēka komandieris Baltijā grāfs Rīdigers fon der Golcs centās paildzināt savu plānu izpildi, apvienojot spēkus ar krievu avantūristu Pāvelu Bermontu, kas ar nelielu karaspēka daļu bija ieradies Latvijā. Šīs avantūras rezultātā dzima Rietumkrievijas brīvprātīgo armija, kas savā sastāvā uzsūca lielāko daļu Latvijā dislocēto vācu vienību.

Nākamo mēnešu laikā aizvien pieauga saspīlējums starp Latvijas Pagaidu valdību, kas Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas personā redzēja eksistenciālus draudus Latvijas valstij un vācu-krievu spēkiem, kuri līdzīgi redzēja pagaidām vēl starptautiski neatzīto Latvijas valsti. Izzūdot diplomātiskiem risinājumiem, jau 1919. gada vasarā abas puses sāka gatavoties eventuālai sadursmei.

1919. gada oktobrī Rietumkrievijas brīvprātīgo armija bija sasniegusi savu spēku maksimumu. 1919. gada 6. oktobrī Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandieris Pāvels Bermonts izdeva operatīvo pavēli Nr.4, kurā pavēlēja uzsākt uzbrukumu no 30. septembrī noteiktajām izejas pozīcijām.

Vācijas ministrijas arhīvos ir pieejama informācija, ka Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas sastāvā bija 30 000 karavīri, no tiem 6800 krievu. Pēc Latvijas Armijas štāba operatīvajai daļai pieejamās informācijas 1919. gada oktobra sākumā, Bermonta armijas daļās, kas izvietotas Latvijā, kaujas sastāvā ietilpa tikai 16 970 kājnieki un 1073 jātnieki, kas bruņoti ar 154 lielgabaliem un 338 ložmetējiem.

Šajā laikā Latvijas armija vēl joprojām bija formēšanās stadijā – tikai pirms 3 mēnešiem (1919. gada 10. jūlijā) tika izveidota Latvijas Armija kā vienota institūcija ar virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu priekšgalā. Latvijas armijas kopējais sastāvs 1919. gada  6. oktobrī bija 2371 virsnieks, 36 870 kareivji ar 33 lielgabaliem, 173 ložmetējiem un 121 patšauteni, kas bija sadalītas divās frontēs.

Latvijas armijas Dienvidu frontes vienības bija izvietojušās līnijā Varkaļi – Švarcmuiža – Baložu kapi (pie Jelgavas šosejas) – Ķekava. Dienvidu frontes pavēlnieka rīcībā atradās 8. Daugavpils, 9. Rēzeknes, 6. Rīgas un 5. Cēsu kājnieku pulki, kā arī Rīgas garnizona vienības un 4. Valmieras kājnieku pulka III bataljons. Kopumā 12 000 karavīru, no tiem kaujas vienībās - 7 000 un 16 lielgabali.

Uzbrukumu 1919. gada 8. oktobrī iesāka 2 Bermonta lidmašīnas, kas plkst. 08.00 sāka bombardēja Latvijas armijas Bruņotā Diviziona I bruņoto vilcienu Torņkalna stacijā – vilciens tajā praktiski necieta (3 viegli ievainoti kareivji un izsisti logi), taču ar to pietika, lai I bruņotais vilciens un bruņotais automobilis „Lāčplēsis” saņemtu rīkojumu doties uz tiem noteiktajām aizsardzības pozīcijām uz Jelgavas šosejas.

Rīdigers fon der Golcs savās atmiņās raksta: „Plāna doma bija veikt Friedrihštates rajonā nopietnus uzbrukumus latviešu-igauņu vienībām un labajā flangā caur Ķekavu veikt apiešanu, lai darītu iespējamu frontālu Dzelzs divīzijas uzbrukumu” Vācu-krievu spēki uz priekšu virzījās trīs kolonnās: Uzbrukuma labo kolonnu veidoja Vācu leģiona vienības, kas, saulei austot, piecus kilometrus garā kolonnā uzsāka kustību Ķekavas virzienā. Uzbrukuma kreisajā kolonnā virzījās Bermonta spēku sastāvā saformētās krievu kājnieku vienības ar piedalītām atsevišķām vācu vienībām, kam, virzoties gar jūru, bija jāiztīra piekraste. Uzbrukuma centrā uz priekšu devās Dzelzs divīzijas galvenie spēki, virzoties pa Rīgas-Jelgavas šoseju. Nākamo divu dienu laikā bija jāizšķiras Latvijas armijas, Rīgas un līdz ar to – visas Latvijas liktenim.

Dalies ar šo ziņu