1920.gada 11.augustā Rīgā iznākošie laikraksti kā ikkatru rītu publicēja Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba ziņojumus par stāvokli frontē: „Frontē viss mierīgi”. Tajā pašā dienā, tikai nedaudz vēlāk, pulksten 12 un 40 minūtēs, Rīgā, Ārlietu ministrijas ēkā, pēc pusgadu ilgušām smagām sarunām beidzot tika parakstīts Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līgums. Līgums tika parakstīts ar šim nolūkam speciāli gatavotu zelta spalvu.
Līguma parakstīšanai sekoja liels rauts Otto Švarca restorānā. "18.novembris 1918.gadā un 11.augusts 1920.gadā ir lielas dienas mūsu vēsturē. Ar vienu sākās cīņa par mūsu valsti, ar otru nobeidzies mums uzspiestais karš. Latvijas zeme ir iztīrīta no ienaidniekiem, Latvijas lauki ir vienoti un tos nemīda svešas kājas. Mēs esam ieguvuši neatkarīgu valsti. To ir bijuši spiesti atzīt mūsu ienaidnieki”, rakstīja laikraksts "Jaunākās ziņas”. Lai arī 11.augusta vakarā frontē uz dienvidiem no Osvejas vēl noritēja sīkas sadursmes, tomēr, kā paredzēja īpaša vienošanās pie miera līguma pirmā panta, jebkāda karadarbība starp abām valstīm tika pārtraukta 13.augustā pulksten 24. Tas arī bija galīgais miers. Latvijas Atbrīvošanas cīņas bija noslēgušās, Latvijas armija bija izcīnījusi valsti.
Cīņās par Latvijas valsti tās armija bija zaudējusi 3046 kritušos, to skaitā 154 virsniekus, ievainoti un kontuzēti tika 4085 karavīri. Tai pašā bija sagūstīti 5277 pretinieku karavīri. Iegūto trofeju vidū bija 42 lielgabali, 199 ložmetēji, 10 kara lidmašīnas, kā arī cita kara tehnika un materiāli. Latgales atbrīvošanas operācijas laikā, 1920.gada februārī, Latvijas armija bija sasniegusi vislielākos apmērus savas pastāvēšanas laikā – apgādībā skaitījās 76 394 cilvēki.
Pēc miera līguma noslēgšanas armija sāka pāriet no kara laika štatiem uz miera laika štatiem. Jau pēc Bermontiādes noslēgšanās no Latvijas armijas sākās atsevišķu gadagājumu karavīru demobilizācijas: atvaļināja karavīrus, kas bija jaunāki par 18 gadiem un vecāki par 35 gadiem. Pēc Latgales atbrīvošanas operācijas aktīvās fāzes beigām (1920.gada februārī) saskaņā ar armijas Virspavēlnieka pavēli no bruņotajiem spēkiem atvaļināja 1884., 1885., un 1901.gadā dzimušos karavīrus.
1920.gada vasarā Latvijas armijā bija četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales), Latgales partizānu pulks, Tanku divizions, Bruņuvilcienu divizions, Bruņoto automobiļu divizions, kā arī vairākās tehniskās un atbalsta vienības. 1920.gada 15.augustā pēc saraksta Latvijas armijā skaitījās 2468 virsnieki un sanitārvirsnieki, 708 kara ierēdņi, 8651 instruktori, 2547 brīva līguma darbinieki un 38 566 kareivji – kopā 52 940 cilvēku. Bija skaidrs, ka uzturēt miera laikā tik lielu armiju valsts budžetam būtu pārmērīgs slogs, tāpēc jau drīz pēc miera iestāšanās sākās lielākas atvaļināšanas no aktīvās armijas. Līdz 1921.gada marta beigām bruņotie spēki sasniedza 23 748 vīru (pēc saraksta) lielumu.
Apsardzības ministrs izdeva īpašus noteikumus un instrukcijas par atvaļināto karavīru pienākumiem un tiesībām. Demobilizējamiem karavīriem pienācās alga par laiku līdz 1921.gada 1.martam un uzturnauda trīs dienām ceļam līdz mājām, kā arī atvaļināšanas dokumenti brīvai braukšanai dzelzceļa transportā. Demobilizētajiem līdzi tika izsniegts arī karavīra ietērps, gadījumā, ja atvaļinātie atkal tiktu iesaukti armijā, šis ietērps būtu jāņem līdzi. Pēc atgriešanās iepriekšējā vai jaunizvēlētā dzīvesvietā atvaļinātajiem vajadzēja reģistrēties: laukos – pagasta valdē, pilsētā – policijas iecirknī, kā arī stāties uzskaitē kā rezervistiem.
Vienlaicīgi sākās arī Latvijas armijas strukturālā reorganizācija. Kājnieku vienības – 12 kājnieku pulki palika iedalīti četrās kājnieku divīzijās, katrai no tā pievienoja pa vienam artilērijas pulkam. Armijas reorganizācijas gaitā 1922.gada 10.martā izformēja Latgales partizānu pulku un 13.Tukuma kājnieku pulku (bijušo Latvijas vācu zemessardzi jeb Landesvēru). No abiem pulkiem sastādītos bataljonus pievienoja attiecīgi 9.Rēzeknes kājnieku pulkam un 7.Siguldas kājnieku pulkam. Reorganizācija skāra arī visas Latvijas armijas tehniskās vienības (tanku, auto, bruņoto vilcienu, aviācijas, uc.) – līdz 1922.gada 16.janvārim tās bija pakļautas savas nozares pārvaldes priekšniekam, bet vēlāk visas tehniskās vienības bija apvienotas īpašā Tehniskajā divīzijā. 1920. – 1921.gadā Latvijas armijas vienības pamatā dislocējās tajās vietās, kur bija pabeigušas kaujas darbību, proti, gar Latvijas – Padomju Krievijas robežu.
Latvijas armijas vienību pārdislokācija uz miera laika novietojuma vietām sākās vēlāk – 1922.gadā, jo līdz tam armijas vienības pildīja arī robežsardzes funkcijas – mūsu valsts robežas ar kaimiņvalstīm bija vēl līdz galam nenoteiktas, starptautiskais stāvoklis arī bija nedrošs. Bruņoto spēku personālsastāva demobilizācija turpinājās nepārtraukti un pakāpeniski. Kopumā armijas pāreja uz miera laika štatiem tika pabeigta 1923.gada sākumā, taču jau 1921.gada 28.februārī, saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu tika likvidēts armijas Virspavēlnieka amats, jo miera laikā šāds postenis armijā nebija paredzēts. Līdz ar Virspavēlnieka amatu tika likvidēts arī Virspavēlnieka štābs, kura funkcijas pārņēma Galvenais štābs. Tas pārzināja karaspēka organizācijas, komplektācijas, apgādes, apmācības, dislokācijas un mobilizācijas jautājumus. Virspavēlnieks un viņam padotais štābs savu darbību beidza 1921.gada 31.martā.
1921.gada 1.aprīlī Latvijas armija pārgāja uz miera laika stāvokli Apsardzības ministrijas (1922.gadā Apsardzības ministriju pārdēvēja par Kara ministriju) pārvaldībā. Armijai tika izvirzīts jauns uzdevums – nosargāt Atbrīvošanās cīņās izcīnīto neatkarīgo Latvijas Republiku ārējās agresijas gadījumā.
Jau tūlīt pēc Atbrīvošanās cīņu beigām valsts un armijas vadība sāka darbu, lai iemūžinātu izcīnīto brīvību un pieminētu izgājušā kara varoņus. Latvijas Republikas Satversmes sapulce nodibināja Latvijas valsts augstāko militāro apbalvojumu - ordeni (tolaik, tiesa, pagaidām vēl vienīgo), kam deva Lāčplēša vārdu. Pirmos septiņus ordeņus Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem Ministru kabinets piešķīra jau 1920.gada 13.augustā, nākošos 26 ordeņus karavīri saņēma 1920.gada 31.augustā, bet jau lielāks skaits Atbrīvošanās cīņu dalībnieku šo apbalvojumu saņēma tā paša gada 11.novembrī.
Latvijas armijas pāreja uz miera laika stāvokli noslēdzās ar Karaklausības likuma pieņemšanu. Likuma apspriešana ilga visu 1923.gada pavasari. Galīgajā variantā Saeima likumu pieņēma 1923.gada 17.jūlijā. Ar likuma stāšanos spēka tika atcelti visi iepriekš Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces pieņemtie likumi un noteikumi, kuri regulēja iesaukšanu un dienestu bruņotajos spēkos Atbrīvošanas cīņu laikā un pirmajos gados pēc kara noslēguma. Saskaņā ar jauno likumu karadienestam tika pakļauti visi Latvijas vīriešu kārtas pilsoņi vecumā no 17 līdz 50 gadiem, bet virsnieki un kara ierēdņi – līdz 55 gadu vecumam. Saskaņā ar Karaklausības likumu bruņotie spēki sastāvēja no a) aktīvā karaspēka, kuru sastādīja ikgadējā obligātā dienestā iesaucamie pilsoņi, virsdienesta instruktori, virsnieki, sanitārvirsnieki, kara ierēdņi un kara tehniķi; b) karavīriem, kas atvaļināti līdz turpmākajam rīkojumam – visi izdienējušie līdz 25 gadu vecumam; c) rezerves – visi izdienējušie līdz 40 gadu vecumam; d) zemessardzes – visi izdienējušie no 40 līdz 50 gadu vecumam. Karaklausībai padotie no 17 līdz 21 gada vecumam skaitījās rezervē, 21 gadu vecumu sasniegušos iesauca obligātajā militārajā dienestā un pusotru gadu. Vēlāk, 1930.gadā Saeima noteica, ka kājniekiem obligātā karadienesta laiks tiek samazināts līdz 12 mēnešiem, pārējām ieroču šķirām – līdz 15 mēnešiem.
1923.gada 1.novembrī Latvijas armijā pēc saraksta skaitījās 19 622 cilvēki. Armijai bija sācies miera periods.