Bermontiāde – viens no Latvijas Neatkarības kara posmiem – plašākai sabiedrības daļai asociējas ar Latvijas armijas cīņu par Rīgu un tās apkārtni. Bet šajās trauksmainajās dienās kaujas starp Latvijas armiju un pulkveža Pāvela Bermonta komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju norisinājās arī Kurzemē.
Bermontiāde – viens no Latvijas Neatkarības kara posmiem – plašākai sabiedrības daļai asociējas ar Latvijas armijas cīņu par Rīgu un tās apkārtni. Bet šajās trauksmainajās dienās kaujas starp Latvijas armiju un pulkveža Pāvela Bermonta komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju norisinājās arī Kurzemē.
Pēc vācu spēku sakāves Cēsu kaujās 1919. gada 23. jūnijā, bija iespējams pārtraukt viņu ietekmi arī Kurzemē, tostarp Liepājā un tās apkārtnē. Kontroli pilsētā savās rokās pārņēma Latvijas valsts iestādes un Liepājas rajona latviešu karaspēka priekšnieks. Latvijas Pagaidu valdība 27. jūnijā atgriezās krastā Liepājā un nedēļu vēlāk devās uz Rīgu.
Septembra vidū Liepājas rajona latviešu karaspēka priekšnieka amatu pārdēvēja par Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieku. Šo amatu ieņēma pulkvedis-leitnants Oskars Dankers. Viņa rīcībā Liepājas aizsardzībai atradās 1400 vīru lielais Liepājas garnizons, kas sastāvēja no 7. Siguldas kājnieku pulka 2. un 8. rotas, 6. Rīgas kājnieku pulka 2. rotas, kā arī Liepājā saformētajiem II šķiras zemessargu bataljona un Liepājas papildus bataljona., kura sastāvā sākotnējo apmācību izgāja arī vēl tikai oktobra otrajā nedēļā mobilizētie karavīri. Lielākā garnizona problēma bija ieroču trūkums, jo nebija iespējams apbruņot visus jaunos karavīrus. 30. oktobrī garnizona rīcībā nonāca Liepājas dzelzceļa darbnīcās uzbūvētais bruņotais vilciens “Kalpaks”, bruņots ar britu karakuģim noņemtu 12 mārciņu flotes lielgabalu un diviem rokas ložmetējiem.
Pilsētas aizsardzību organizēja, balstoties uz pulkveža-leitnanta O. Dankera izdotajām operatīvajām pavēlēm. Trešā no tām tika izdots 9. oktobra vakarā. Liepājas garnizons līdz ar to saņēma informāciju par vācu-krievu karaspēka sākto uzbrukumu Rīgai, kā arī tika iepazīstināts ar informācija, kas liecināja par uzbrukuma gatavošanu arī pret Liepāju. Liepāju pret bermontiešu uzbrukumiem aizstāvēt palīdzēja dabīgās ūdenstilpnes un arī Pirmā pasaules kara sākumā daļēji sagrautie cariskās Krievijas laikā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izbūvētie krasta nocietinājumi. Lai apgrūtinātu iespējamo pretinieku darbību, pulkvedis-leitnants O. Dankers jau 9. oktobrī pavēlēja 5. dzelzceļu ekspluatācijas nodaļas priekšniekam pārtraukt dzelzceļa satiksmi posmā Liepāja – Laņģi un organizēt dzelzceļa sliežu noārdīšanu trīs punktos Liepājas apkārtnē.
2. novembrī pulkvedis-leitnants O. Dankers Liepājā un Lejaskurzemē izsludināja aplenkuma stāvokli, pamatojot to ar Bermonta karaspēka veiktajiem uzbrukumiem Lejaskurzemē un lielu spēku koncentrēšanu ap Liepāju – vācu armijas kapteiņa Karla fon Plēves grupā, kas atradās pie Liepājas, bija ap 3000 karavīru.
Pirmās sadursmes Liepājas apkārtnē sākās 3. novembrī, kad vācu bruņotais vilciens un artilērija apšaudīja Grobiņas pilsētu un dzelzceļa strādniekus. Savukārt pie Dubeņu stacijas vācu karavīri apšaudīja Latvijas armijas jātnieku vienību. Nākamajā dienā sākās uzbrukums Liepājas virzienā no Grobiņas puses. Grobiņas apriņķa komandanta komanda ar kauju atkāpās uz Liepāju. Vācu spēki, kurus atbalstīja bruņotais vilciens, smagie un vieglie lielgabali, ložmetēji un aeroplāns, uzbruka gar Grobiņas šoseju. Uzbrukumu, ar briti karakuģu lielgabalu uguns atbalstu, izdevās atsist. Šajā kaujā krita Latvijas armijas bruņu vilciena „Kalpaks” komandieris virsleitnants Alfreds Kļestrovs. Iepriekš pieminēto vācu aeroplānu Latvijas armijas karavīriem bija izdevies sašaut un tas nokritis vācu kontrolētajā teritorijā. Pievakarē Latvijas armijas vienības ar britu karakuģu artilērijas palīdzību atsita atkārtotu ienaidnieka uzbrukumu. Aprakstot šīs dienas notikumus ziņojumā, armijas virspavēlniekam pulkvedi-leitnants O. Dankers minēja, ka viņa komandēto spēku rīcībā ir tikai 1800 šautenes un 3 ložmetēji. 5. novembrī pēc aptuveni trīs stundu ilgas apšaudes vācu pārspēka priekšā uz Pāvilostu atkāpās Aizputes garnizons. Tur šajā dienā norisinājās mobilizācijas pieņemšanas komisijas darbs, kuru nācās pārtraukt, taču 25 jaunmobilizētie karavīri kopā ar Aizputes apriņķa apsardzības priekšnieka pārvaldes karavīriem, Aizputes apriņķa komandantūras karavīriem un Aizputes pilsētas un apriņķa policistiem no Pāvilostas ar kuģi 6. novembrī ieradās Liepājā. Turpmākajās dienās norisinājās tikai nelielas sadursmes, bermontiešu artilērija apšaudīja Kara ostas fortus un tajos izvietojušos pilsētas aizstāvjus.
Nozīmīgāko kauju Liepājas garnizona karavīri izcīnīja Kara ostas fortos 14. novembrī. Bermontiešu uzbrukums Liepājai sākās plkst. 4.00 naktī ar artilērijas apšaudi. Divas stundas vēlāk uzbrukumā iesaistījās bermontiešu kājnieku vienības. Viņiem izdevās šķērsot Tosmares ezeru un ieņemt Ziemeļu fortus, pietuvoties Vidus fortiem un aplenkt Dienvidu fortus, iegūt savā kontrolē Saules muižu. Liepājas garnizona vienības, sākot no Ziemeļi fortu rajona, tomēr spēja pāriet veiksmīgā pretuzbrukumā. Bruņotais vilciens “Kalpaks” palīdzēja padzīt pretinieku no Saules muižas, Lielbritānijas karakuģu artilērijas uguns atbalstīja cīņu Vidus forta rajonā. Ilgāku laiku prasīja bermontiešu padzīšana no Dienvidu fortu rajona, kur kādā saspridzinātā pulveru pagrabā, esot aplenkumā, visu kaujas laiku pretestību ienaidniekam bija izrādījusi 20 karavīru liela grupa. Plkst. 13.00 Liepājas aizstāvjiem bija izdevies atgūt savas iepriekš ieņemtās pozīcijas, ienaidnieks atkāpās Grobiņas virzienā.
Liepājas garnizona vadības veiktie sagatavošanās darbi bija devuši gaidīto rezultātu – pēc smagām cīņām Liepāju izdevās nosargāt un, turpinot aktīvu karadarbību, padzīt bermontiešus no Kurzemes. 27. novembrī pulkvedis-leitnants O. Dankers ziņoja Virspavēlnieka štāba priekšniekam – „Ar lielu prieku paziņoju, ka Lejas Kurzeme no krievu – vācu – Bermonta bandām ir iztīrīta.”
