Bermontiāde. Vispārējs apskats

Latvijas Neatkarības karš
Juris Ciganovs, Dr. hist., LKM direktora vietnieks pētniecības darbā.
Bermontiāde
Foto: Latvijas Kara muzejs

Bermonta (Rietumu brīvprātīgo) armijas veidošana

Pēc Cēsu kaujām Latvijas teritorijā iestājās vairākus mēnešus ilgs relatīva miera periods.

Bermontiāde. Vispārējs apskats

Vācu karaspēks tika sakauts, lielinieki atsviesti uz Latgali, un valsts dzīve varēja daudzmaz mierīgi organizēties un pārkārtoties. Latvijas iedzīvotājiem tomēr nebija lemts mierīgi turpināt savu jaunrades darbu. Pēc Cēsu kaujām noslēgtais Strazdu muižas pamiers (1919. gada 3. jūlijā) noteica, ka ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadītajam vācu karaspēkam bija no Rīgas jāizvācas uz Jelgavas un Tukuma rajonu, lai pēc tam visdrīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā evakuācija no Latvijas. Tomēr ģenerālis fon der Golcs ar karaspēka izvešanu nesteidzās, par aizbildinājumu minot slikto dzelzceļu stāvokli un arī to, ka latviešu karaspēks it kā ar regulāriem uzbrukumiem traucējot karaspēka izvākšanos. Vācu nodoms bija atjaunot Latvijā Vācijas dominējošo ietekmi, ieceļot sev paklausīgu valdību vai likvidējot Latvijas valstiskumu pavisam.

Lai Vācijai nevarētu pārmest agresijas turpināšanu austrumu virzienā, bija nepieciešama, kā mēdz teikt, izkārtnes maiņa. Jau 1919. gada aprīļa sākumā ar Vācijas finanšu un militāro aprindu atbalstu sākās vienību izveide no krievu karagūstekņu nometnēs savervētajiem brīvprātīgajiem, paredzot, ka šīs vācu paspārnē organizētās un apgādātās karaspēka daļas varētu izmantot saviem mērķiem. Daļu no saorganizētajām vienībām sūtīja uz Kurzemi. Par šo militāro vienību komandieri iecēla bijušo Krievijas cara armijas virsnieku Pāvelu Bermontu, kas uzdevās par pulkvedi un piekrita sadarboties ar vāciešiem. Viņam pakļāva visas Vācijā izveidotās  krievu karaspēka vienības, kaut arī to skaitliskais sastāvs 1919. gada vasarā nebija liels — ap 4000 cilvēku.

No 30. maija līdz 14. jūnijam visu P. Bermonta grupu nosūtīja uz Jelgavu. Pats P. Bermonts ieradās Jelgavā 12. jūnijā un tūlīt stājās sakaros ar fon der Golcu. Ar vācu gādību P. Bermonts sāka formēt armiju, kuru vēlāk nosauca par Rietumu brīvprātīgo (bieži oficiālos dokumentos vēl pierakstot vārdu «krievu») armiju, skaļi deklarējot tās it kā galveno uzdevumu — cīnīties pret lieliniekiem un atjaunot monarhiju Krievijā. Ar fon der Golca gādību šajā armijā iestājās veselas vācu karaspēka daļas: gan Dzelzsdivīzija, gan daudzie «brīvkorpusu» karotāji. Pāreja «krievu dienestā» būtībā aprobežojās ar zīmotņu u. tml. atribūtikas nomaiņu — uzšujot uz formas tērpa piedurknes krievu pareizticīgo krustu.

Jau tas vien, ka bermontiešu vidū vāciešu bija četrreiz vairāk nekā krievu karavīru, bet štābā grozījās daudzi vācbaltiešu baroni, lika Latvijas Pagaidu valdībai būt sevišķi uzmanīgai. 1919. gada 27. augustā Dienvidu frontes pavēlnieks un Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns izdeva pavēli par Rīgas aizstāvības sagatavošanu pret iespējamo bermontiešu uzbrukumu.

Bermontiešu uzbrukums neatkarīgajai Latvijai. Bermontiāde

Sakarā ar sabiedroto iejaukšanos Vācijas valdība nolēma ģenerāli R. fon der Golcu atsaukt. R. fon der Golcs no Latvijas aizbrauca 26. septembrī. Šinī laikā jau bija panākta vienošanās ar P. Bermontu par vācu karaspēka pāriešanu krievu dienestā, un, kad Vācijas kara ministrs 5. oktobrī aizliedza vācu karavīriem šādu pāreju, tas jau bija noticis fakts. Tādā veidā Rietumu brīvprātīgo armijas personālsastāvs jūtami palielinājās. Pats P. Bermonts vērtēja savus spēkus ap 51 000 — 52 000 vīru. Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba Operatīvās (Izlūkošanas) daļas ziņojumos šāds skaitlis tika uzskatīts par pārspīlētu. Reālos bermontiešu spēkus rēķināja līdz 21 000 — 24 000 cilvēku kaujas sastāvā (visā armijas kontrolētajā teritorijā Latvijā un Lietuvā) ar 65 lielgabaliem, 24 lidmašīnām un diviem bruņuvilcieniem. Latvijas armijas daļās, kuras atradās pret bermontiešiem izvērstā frontē no Vecdubultiem līdz Ķekavai, bija ap 11 500 vīru ar 9 lielgabaliem, 23 smagajiem ložmetējiem, 43 patšautenēm, bruņuvilcieniem, trijiem bruņotajiem auto un pāris lidmašīnām. Bermontiešu pārsvars izpaudās ne tik daudz skaitliskajā, cik militāri tehniskajā pārsvarā.

1919. gada 1. oktobrī P. Bermonts Jelgavā sasauca slepenu apspriedi, kurā pieņēma lēmumu gāzt Latvijas Pagaidu valdību. «Viņiem ir pretīga mūsu valsts, jo mēs esam kā siena starp viņiem,» — tā teica Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidents K. Ulmanis 5. oktobrī. Pēc divām dienām, 3. oktobrī, P. Bermonts pieprasīja izlaist viņa karaspēku cauri Latvijas armijas pozīcijām, lai it kā dotos uz Petrogradu cīnīties pret lieliniekiem. Īstais mērķis bija sakaut Latvijas armiju.

Talkā Bermontam gāja arī Andrievs Niedra, kas pēc Cēsu kaujām un landesvēra sakāves bija atradis patvērumu Jelgavā. Viņš kļuva par P. Bermonta padomdevēju. Ar savu mērķtiecīgo darbību pret Latvijas Pagaidu valdību, sevišķi neizvēloties savus sabiedrotos, A. Niedra ierindoja sevi Latvijas valsts pretiniekos. 1. oktobra apspriedē Jelgavā, kurā P. Bermonts nolēma sākt uzbrukumu Rīgai, pieņēma lēmumu dibināt Krievijas Baltijas guberņu valdību. A. Niedru iecēla par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. 7. oktobrī izveidoja t.s. Latvijas novada pašpārvaldi, kura sastāvēja no diviem latviešiem (A. Niedra un J. Kampe) un viena vācbaltieša (fon Bahs). Šai pašpārvaldei nebija nekādu tiesisku pilnvaru, arī Latvijai bija paredzēta tikai iluzora autonomija nākotnes Krievijā.

P. Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgas virzienā sākās 8. oktobrī. Latvijas armijas vienību vairākums atradās formēšanās stadijā, un kaujās varēja piedalīties nepietiekami sagatavotas karaspēka daļas. Trūcīgais apbruņojums, it īpaši nelielais lielgabalu skaits, kas bija izvietoti 32 km garā frontē pret ienaidniekiem, lika rēķināties ar pārrāvumiem dažādās vietās. Karavīriem trūka ziemas apģērba, apavu.

8. oktobra vakarā Latvijas armijas vienības tika atspiestas līdz Rīgas robežai. Taču ar sīvu pretestību un dažiem pretuzbrukumiem Latvijas karaspēka vienības spēja aizkavēt ienaidnieka ielaušanos Pārdaugavā. Pagaidu valdība tomēr izbrauca uz Cēsīm, pirms tam pa telegrāfu lūdzot Igaunijas valdību sniegt palīdzību. Vidzemes divīzijas komandieris un Dienvidu frontes pavēlnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns deva pārsteidzīgu pavēli karaspēkam atstāt Rīgu un atiet uz Juglas pozīcijām. Par laimi, pavēle netika izpildīta. Lielbritānijas laikraksts «The Times» pasteidzās paziņot par Rīgas krišanu. Taču tas nenotika. Latvijas armijas karavīru pašaizliedzība aizkavēja bermontiešus.  Uz Daugavas labējo krastu Latvijas karaspēka daļas atkāpās pilnīgā kaujas kārtībā. Kad pretinieks sasniedza tiltus pāri Daugavai, pilsētas centrālās daļas aizstāvībai bija savilkti visi iespējamie spēki. Bermontieši tālākus panākumus neguva. Sapratis, ka uzbrukums izgāzies, P. Bermonts 10. oktobrī pa radio vērsās pie Latvijas valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. 11. oktobrī Latvijas armijas virspavēlniecība ziņoja: «Nakts pagāja mierīgi. Pie Daugavas reta artilērijas, ložmetēju un flinšu uguns.» Pār pārsteigumu Latvijas armijas vadībai bermontieši uzbrukumu Vecrīgai neturpināja. Mūsu karaspēks atguva pārliecību par saviem spēkiem, sākās kaujas iniciatīvas pārņemšana. Latviešu tauta cēlās cīņai pret «melnā bruņinieka» pēctečiem. Tūkstošiem vīru un jaunekļu brīvprātīgi iestājās Latvijas armijas rindās, lai aizšķērsotu ceļu vismelnākajai reakcijai, kura apdraudēja Latvijas valsts pastāvēšanu. Kārtējā mobilizācija oktobrī papildināja Latvijas armiju ar 8000 vīru, bet vispār bermontiādes laikā armijas skaitliskais sastāvs sasniedza 50 000 vīru. Jau 10. oktobrī, atsaucoties uz Latvijas Pagaidu valdības palīdzības lūgumu, Rīgā ieradās divi Igaunijas armijas bruņotie vilcieni «Kapten Irv» un «Pisuhänd» («Pūķis»).

Fronte nostiprinājās gar Daugavas krastu. Vecrīgas krastmala pārvērtās par nocietinātu frontes līniju. Jau tūlīt pēc P. Bermonta armijas apturēšanas pie Daugavas tiltiem Latvijas armijas virspavēlniecība sāka gatavot prettriecienu ienaidniekam. Uzbrukumam bija jānotiek, Daugavas grīvas (Daugavgrīvas, Bolderājas) rajonā forsējot upi, šeit bija vieglāk pārsviest karaspēka nodaļas, radot pārsvaru. Liela nozīme cīņā pret bermontiešiem bija sabiedroto valstu (Lielbritānijas un Francijas) flotes palīdzībai. Britu militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs ģenerālis Alfrēds Berts panāca, ka sabiedroto valstu flote (4 angļu un 4 franču karakuģi) apņēmās atbalstīt Latvijas armijas uzbrukumu. Vēlāk britu kara jūrnieki piedalījās arī sauszemes cīņās pret bermontiešiem kopā ar latviešu karavīriem. No sabiedroto valstīm Latvija saņēma arī kara materiālus: 22 lielgabalus, 8600 šautenes, 124 ložmetējus,  7000 rokas granātu, šauteņu patronas u.c. Līdz ar to Latvijas armijas kaujas spējas ievērojami pastiprinājās.

15. oktobrī sabiedroto karakuģi sāka intensīvu Daugavgrīvas un Bolderājas, kā arī P. Bermonta armijas aizmugures apšaudi. Pārejot uzbrukumā, tajā pašā dienā Latgales divīzijas daļas atguva Daugavgrīvu un Bolderāju, saņemot vairāk nekā 300 gūstekņu, kā arī iegūstot daudz kara trofeju: lielgabalus, ložmetējus, munīciju, radiostacijas u.c.

Šajā brīdī nomainījās mūsu armijas vadība: 16. oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi Jāni Balodi, bet par armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieku oktobra nogalē kļuva pulkvedis Pēteris Radziņš, kura pūlēm pateicoties tapa Latvijas armijas uzbrukuma plāns.

3. novembrī sākās izšķirošais uzbrukums ienaidnieka pozīcijām. Arī šoreiz Latvijas armija uzbruka ar sabiedroto flotes artilērijas atbalstu. Galveno triecienu deva Latgales divīzijas vienības: 7. Siguldas kājnieku pulks, 8. Daugavpils kājnieku pulks un 9. Rēzeknes kājnieku pulks sadarbībā ar Vidzemes divīzijas daļām. Kaujas kulmināciju sasniedza 10. novembrī, kad Latvijas armijas daļas sasniedza Zolitūdi un Torņakalnu. 11. novembra rītā visa Rīgas teritorija bija atbrīvota no bermontiešiem. Armijas virspavēlniecība ziņoja: «Mūsu uzvarošā armija, pilnīgi satriecot ienaidnieka sīvo pretestību Torņakalnā un izvirzoties līdz Rīgas — Jelgavas šosejai, ieņemdama namu pēc nama, iztīrīja no pretinieka Pārdaugavas priekšpilsētas. Ieguvumu skaits vēl nav noskaidrots. Mēs turpinām spiest ienaidnieku un ieņemt tālākos punktus visā mūsu līnijā.»

11. novembri — latviešu karavīru, Latvijas brīvības izcīnītāju piemiņas dienu —līdz 1940. gada padomju okupācijai atzīmēja kā Lāčplēša dienu. Šajā dienā notika svinīgie dievkalpojumi, karaspēka parādes.

Pēc pretinieka padzīšanas no Rīgas Latvijas armija turpināja to vajāt, nedodot iespēju pārkārtoties un organizēt pretošanos. Bermontieši turpināja saņemt papildspēkus un kara tehniku, tāpēc nedrīkstēja kavēties ar tālāku uzbrukumu. Latvijas armijas vienībām tuvojoties Jelgavai, vācu ģenerālis M. Eberhards, kas bija nomainījis uz Vāciju aizbēgušo P. Bermontu (bēgšanas laikā viņš sev piešķīra ģenerālmajora dienesta pakāpi un sāka sevi dēvēt par kņazu Avalovu), vērsās pie Pagaidu valdības ar ierosinājumu pārtraukt karadarbību un sākt pamiera sarunas. Pagaidu valdība uz šo ierosinājumu neatbildēja, un armijas virspavēlniecība nolēma pasteigties ar uzbrukumu un satriekt ienaidnieku, kamēr nebija iejaukušās sabiedroto misijas. Pēc vairāku dienu kaujām 1919. gada 21. novembrī Latvijas karaspēks ieņēma Jelgavu.

Sīvas cīņas risinājās arī Kurzemē. 4. novembrī  bermontieši uzbruka Liepājai, taču uzbrukums cieta neveiksmi. 14. un 15. novembrī bermontieši  uzbruka vēlreiz. Tomēr ienaidnieku izdevās padzīt. Liepājas aizstāvēšanu vadīja pulkvedis Oskars Dankers. Novembra  otrajā  pusē cīņas pret bermontiešiem  turpinājās. Mēneša beigās tika atbrīvota visa Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža, neļaujot sabiedrotajiem pasargāt bermontiešu armijas paliekas no sagrāves. 23. novembrī Latvijas Pagaidu valdība pieteica karu Vācijai. Kara pieteikums bija formāls, un līdz ar to vairāk cerēja saņemt no Vācijas kontribūciju, nekā domāja nopietni iesaistīties karadarbībā.

3. decembrī Latvijas armija saskaņā ar savas vadības pavēli pārtrauca tālāko virzīšanos. Ienaidnieks bija padzīts. Pēc aptuvenām ziņām, bermontieši zaudējumi bija ap 5000 kritušo, Latvijas armija kaujās pret bermontiešiem zaudēja 743 karavīrus, bet pavisam Neatkarības kara laikā krita pāri par 2000 vīru. Abās pusēs bija daudz ievainoto un sakropļoto. Mūsu karaspēks ieguva bagātīgas trofejas: 12 lielgabalus, 10 lidmašīnas, ložmetējus, patšautenes, ap 20 000 artilērijas lādiņu un citus kara piederumus. Daudz bermontiešu tika saņemti gūstā.

Dalies ar šo ziņu