Šajā programmā mēs studentiem mācam procedūras. Mūsu mērķis ir panākt, lai virsnieki un ierēdņi to apgūtu spējas darboties un spētu darboties šādos. Tādējādi mēs sagatavojam spēju gan priekš NATO nācijām, gan cilvēkresursu dienestam pašās NATO struktūrās. Esmu pārliecināts, ka brīdī, kad šie cilvēki pabeigs mācības, tie būs spējīgi dienēt jebkurā amatā NATO sistēmā.
Koledžā tiek attīstīta sadarbība arī ar Ukrainas partneriem. Kā to raksturojat? Vai varam smelties zināšanas arī no viņiem?
Mēs izmantojam šo pienesumu. Viņu vidū ir studenti ar reālu kaujas pieredzi. Tāpat šeit uzstājas viņu lektori. Mēs šo sadarbību izmantojam un bieži maksājam par viņu dalību. Ukraiņi savulaik vērsās NATO, savukārt NATO vērsās pie mums, lai mēs, baltieši, palīzētu ukraiņiem. Tagad tas ir kopējs sadarbības projekts.
Atminos, kā deviņdesmito gadu sākumā pie mums brauca partneri no dažādām Rietuvalstīm, mūs gudri mācot par to, kā veidot savu aizsardzības sistēmu. Toreiz šo ekspertu vidū nereti bija strīdi, jo viens bija izglītojies vienā valstī un nepiekrita citam ekspertam, kurš izglītību bija smēlies citviet. Tas bija jūtams arī mūsu virsniecības sastāvā. Katrs uzskatīja, ka guvis labāku pieredzi.
Ukraiņi šobrīd ir līdzīgā situācijā. Viņiem ticība Rietumvalstīm ir ierobežota. Viņi vairāk tic mums, jo mēs esam dzīvs piemērs. Mēs esam izgājuši cauri aizsardzības nozares maiņas procesam. Šobrīd viņi ir pārsteigti par to līmeni, par to dzīves līmeni, apmācību līmeni un darboties spēju, kāda ir mums. Mēs esam iekļuvuši gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Tāpēc viņi mums grib līdzināties un prasa mūsu padomu.
Tomēr kā ar kaujas pieredzi, vai no savas puses Ukrainas studenti un lektori to nodod mūsu cilvēkiem?
Viņu lektorus mēs izmantojam apmācību procesā. Tāpat par šo jautājumu uzstājas studenti. Tās ir atsvaidzinošas zināšanas. Mūsu pieredze militāro spēju izmantošanā sniedzas Bosnijā, Kosovā, Irākā un Afganistānā. Viņu gadījumā šī nav tāda operācija. Te pretinieks ir viens. Neiedziļināšos detaļās, bet šī sadarbība ir svarīga. Te jācitē ģenerālis Pēteris Radziņš kurš reiz bijis pat Ukrainas neatkarīgās valsts bruņoto spēku štāba priekšnieks un Latvijas armijas komandieris. Viņš savā rakstu krājumā, ko Baltijas Aizsardzības koledža šobrīd tulkot angļu valodā, jau 1921. gadā rakstījis – sadarbībai starp Lietuvu, Igauniju, Somiju, Poliju un arī Ukrainu ir ļoti svarīga. Jau tajā brīdī viņš aicināja veidot sešu valstu kopēju militāru savienību, kurai ir robeža ar Padomju Krieviju. To, ko vēlējās izveidot ģenerālis P. Radziņš šobrīd mums skaidri parāda NATO dibināšanas līguma 5. pants - uzbrukums vienai valstij būtu uzbrukums visām valstīm. Vai NATO to ņēma no ģenerāļa P. Radziņa ieceri, to es nezinu, bet svarīgi, ka jau tolaik viņš vēlējās veidot aliansi. Es uzskatu, ka šī sadarbība ir svarīga gan ukraiņiem, poļiem, baltiešiem, gan Baltijas jūras rietumkrastam - Zviedrijai un Somijai.
