Ja pagājušā gada deviņdesmito gadu beigās Baltijas aizsardzības koledža bija vien Rietumvalstu veidots projekts Baltijas virsnieku apmācībai, tad kopš visu trīs valstu pievienošanās NATO tā kļuvusi par nopietnu starptautisku izglītības iestādi. Tagad koledžas mērķi ir daudz ambiciozāki – sagatavot personālu, kas NATO sistēmā spēj iedarbināt Vašingtonas līguma 5. pantu un vadīt procesus pēc tā, bet arī dot pienesumu tādu partnervalstu kā Ukrainas aizsardzības sistēmas pārmaiņu procesā. Par iecerēm plašāk portālam “Sargs.lv” stāsta Baltijas Aizsardzības koledžas komandants ģenerālmajors Andis Dilāns.
Kā raksturotu pēdējo gadu attīstību Baltijas Aizsardzības koledžā, kādi ir jaunie uzdevumi?
Esmu redzējis koledžas attīstību jau no pirmās dienas 1999. gadā līdz pat šim brīdim. Iesāku kā students, divas reizes dienēju kā kursa priekšnieks, bet pēdējos trīs ar pus gadus kā koledžas komandants. Koledža tapa kā Rietumvalstu iniciatīva. Tā pat pirmsākumos netika saukta par koledžu, bet gan projektu. Tā tas turpinājās līdz 2002. gada beigām, kad tikām uzaicināti pievienoties NATO. Tas bija pagrieziena punkts, kad Rietumvalstis projektu nodeva Baltijas valstīm. Tika pat izdomāts termins – “Baltifikācija”. Ar to bija domāts, ka baltieši pārņems koledžas vadību visās jomās un nodrošināt savu fakultāti, mācībspēkus un studentus. Bet jau vēsturiski, no pirmās projekta dienas šī mācību iestāde bija starptautiska. Kad es mācījos pirmajā kursā, te bija studenti no 12 valstīm. Šobrīd koledžā ir pārstāvētas 23 dažādas valstis. “Baltifikācija” īsti nesanāca, jo ja mēs gribam, lai iestāde būtu vērsta uz attīstību, tai vienkārši jābūt daudznacionālai.
Kas ir mainījies pēdējos gados? Šobrīd notiek mācību kursu sertifikācija NATO sistēmā. Tas nozīmē, ka kursi ir iekļauti NATO katalogā “Education Opportunities Catallogue” . Tur jau ir iekļauts Stratcom kurss, Enerģijas drošības kurss, bet Operāciju plānošanas kurss vēl ir sertifikācijas procesā. Tas nozīmē, ka šī izglītības iestāde iegūs pilnu akreditāciju NATO sistēmā. Kad šis process aptuveni pēc gana tiks noslēgts, šo mācību iestādi atzīs kā pilnvērtīgu NATO institūciju. Šobrīd tas ir mūsu galvenais mērķis – sasniegt akreditāciju, lai apmācību kursus piedāvātu pilnīgi visām NATO dalībvalstīm.
Vai pieļaujat, ka pēc sertifikācijas pieaugs studentu skaits?
Mēs fiziski nekur daudz vairs nevaram augt, jo esam sasnieguši limitus. Tie ir sasniegti gan no personāla, gan finanšu, gan telpiskā viedokļa. Ja šīs koledžas īpašniekiem – trim Baltijas valstīm būtu vēlme paplašināties, nāktos domāt jau par jaunu infrastruktūru.
Tā būtu jauna ēka?
Kā koledža šobrīd kotējas starp militārajām mācību iestādēm?
Mēs šajā nišā esam vienīgie. Baltijā nav citas šādas mācību iestādes. Šobrīd mūsu mācību programma tiek īstenota angļu valodā. Visā Eiropā, izņemot Lielbritāniju, kura turklāt jau ir izstājusies no Eiropas Savienības, profesionālo militāro izglītību angļu valodā var apgūt vēl tikai Īrijā. Arī citviet Eiropā nav citas šādas mācību iestādes. Protams, ir NATO aizsardzības koledža. Taču tur notiek sagatavošana dienestam NATO struktūrās. Tādējādi otras tādas iestādes Eiropā nav. Te slēpjas mūsu unikalitāte.
Kas būs nākamie uzdevumi pēc sertifikācijas?
Šajā programmā mēs studentiem mācam procedūras. Mūsu mērķis ir panākt, lai virsnieki un ierēdņi to apgūtu spējas darboties un spētu darboties šādos. Tādējādi mēs sagatavojam spēju gan priekš NATO nācijām, gan cilvēkresursu dienestam pašās NATO struktūrās. Esmu pārliecināts, ka brīdī, kad šie cilvēki pabeigs mācības, tie būs spējīgi dienēt jebkurā amatā NATO sistēmā.
Koledžā tiek attīstīta sadarbība arī ar Ukrainas partneriem. Kā to raksturojat? Vai varam smelties zināšanas arī no viņiem?
Mēs izmantojam šo pienesumu. Viņu vidū ir studenti ar reālu kaujas pieredzi. Tāpat šeit uzstājas viņu lektori. Mēs šo sadarbību izmantojam un bieži maksājam par viņu dalību. Ukraiņi savulaik vērsās NATO, savukārt NATO vērsās pie mums, lai mēs, baltieši, palīzētu ukraiņiem. Tagad tas ir kopējs sadarbības projekts.
Atminos, kā deviņdesmito gadu sākumā pie mums brauca partneri no dažādām Rietuvalstīm, mūs gudri mācot par to, kā veidot savu aizsardzības sistēmu. Toreiz šo ekspertu vidū nereti bija strīdi, jo viens bija izglītojies vienā valstī un nepiekrita citam ekspertam, kurš izglītību bija smēlies citviet. Tas bija jūtams arī mūsu virsniecības sastāvā. Katrs uzskatīja, ka guvis labāku pieredzi.
Ukraiņi šobrīd ir līdzīgā situācijā. Viņiem ticība Rietumvalstīm ir ierobežota. Viņi vairāk tic mums, jo mēs esam dzīvs piemērs. Mēs esam izgājuši cauri aizsardzības nozares maiņas procesam. Šobrīd viņi ir pārsteigti par to līmeni, par to dzīves līmeni, apmācību līmeni un darboties spēju, kāda ir mums. Mēs esam iekļuvuši gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Tāpēc viņi mums grib līdzināties un prasa mūsu padomu.
Tomēr kā ar kaujas pieredzi, vai no savas puses Ukrainas studenti un lektori to nodod mūsu cilvēkiem?
Viņu lektorus mēs izmantojam apmācību procesā. Tāpat par šo jautājumu uzstājas studenti. Tās ir atsvaidzinošas zināšanas. Mūsu pieredze militāro spēju izmantošanā sniedzas Bosnijā, Kosovā, Irākā un Afganistānā. Viņu gadījumā šī nav tāda operācija. Te pretinieks ir viens. Neiedziļināšos detaļās, bet šī sadarbība ir svarīga. Te jācitē ģenerālis Pēteris Radziņš kurš reiz bijis pat Ukrainas neatkarīgās valsts bruņoto spēku štāba priekšnieks un Latvijas armijas komandieris. Viņš savā rakstu krājumā, ko Baltijas Aizsardzības koledža šobrīd tulkot angļu valodā, jau 1921. gadā rakstījis – sadarbībai starp Lietuvu, Igauniju, Somiju, Poliju un arī Ukrainu ir ļoti svarīga. Jau tajā brīdī viņš aicināja veidot sešu valstu kopēju militāru savienību, kurai ir robeža ar Padomju Krieviju. To, ko vēlējās izveidot ģenerālis P. Radziņš šobrīd mums skaidri parāda NATO dibināšanas līguma 5. pants - uzbrukums vienai valstij būtu uzbrukums visām valstīm. Vai NATO to ņēma no ģenerāļa P. Radziņa ieceri, to es nezinu, bet svarīgi, ka jau tolaik viņš vēlējās veidot aliansi. Es uzskatu, ka šī sadarbība ir svarīga gan ukraiņiem, poļiem, baltiešiem, gan Baltijas jūras rietumkrastam - Zviedrijai un Somijai.