Reklāmists Ritvars Vulis: Zemessardze sniedz pieredzi, par kuru citādi nāktos maksāt bargu naudu

Dzīvesstils
Sargs.lv
Ritvars Vulis
Foto: Personīgais arhīvs

“Mēs Zemessardzē darām lietas, par kurām cilvēki maksā lielu naudu dažādās ekstrēmo piedzīvojumu nometnēs, lai apgūtu līderību un izdzīvošanas prasmes. Zemessardzē tas viss tiek mācīts bez maksas, turklāt šī ir lieliska vieta, kur iegūt gan draugus, gan biznesa partnerus,” par 2022. gada martā pieņemto lēmumu iestāties Zemessardzē saka mediju aģentūras “Havas Creative” vadītājs, 2018. gada konkursa “Supernova” finālists un Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljona vecākais zemessargs Ritvars Vulis.

Sarunu ar Ritvaru Vuli “Sargs.lv” organizē Ādažu bāzes 3. kājnieku bataljona izvietojuma telpās. Šeit bataljona zemessargi nedēļas nogalēs pulcējas, lai sagatavotos mācību uzdevumu izpildei.

Zvērestu Ritvars Vulis deva 2022. gada 21. maijā. Šobrīd viņš jau ir vecākais zemessargs, kurš ik pa laikam pilda grupas vai nodaļas komandiera pienākums. Uz jautājumu, kādu militāro specialitāti R. Vulis vēlētos attīstīt, viņš atbild: “Runa ir drīzāk par to, kas ir nepieciešams vienībai – ja vajag, es komandēšu, ja vajadzēs, būšu ložmetējnieks, un, ja prasīs, tad nodarbošos arī ar tīrīšanas darbiem.”

Krievijas rīcība neatstāja citu izvēli

Lai gan doma par iestāšanos Zemessardzē bijusi jau sen, līdz agresorvalsts Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā tā kopējo prioritāšu sarakstā bija salīdzinoši zemu.

“Būsim godīgi, ģimenē šis ir kolektīvs lēmums. Iepriekš ar sievu par šo bijām runājuši, taču mūsu viedokļi visai būtiski atšķīrās – viņa nebija sajūsmā. 2022. gada martā, kad krievi atkāpās no Bučas, atstājot aiz sevis tās briesmu lietas, mēs šo tēmu [par iestāšanos Zemessardzē] atkal pacēlām. Tad gan vairs nebija diskusiju. Šī vienprātība mani ļoti iedrošināja,” atminas vecākais zemessargs Ritvars Vulis.

Viņš atzīst, ka dzīvojot pieauguša cilvēka dzīvi, darāmo darbu saraksts kļūst ievērojami garāks, nekā reālās spējas tos izpildīt. Tālab uz jautājumu, vai ikdienas pienākumu pildīšana neatņems laiku dienestam, Ritvars atbild – lai visu apvienotu, jāspēj izsvērt prioritātes.

“Par laiku – tas droši vien atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Vai ir grūti atrast laiku, lai mācītos peldēt, ja ir ļoti liela iespēja, ka tevi izmetīs jūrā, pāris kilometrus no krasta? Tas ir jautājums par prioritātēm. Ir pilnīgi skaidrs, ka prioritātes tagad ir jāpārkārto visai pamatīgi. Tiesa, veselais saprāts man aizvien liek domāt, ka šī ir bijusi pareizā izvēle,” uzsver vecākais zemessargs.
Image
Foto: Ritvars Vulis
Foto: Personīgais arhīvs

Vienlaikus viņš nenoliedz, ka lēmums par iestāšanos Zemessardzē saistīts arī ar viņa vērtību uztveri un patriotismu. Uz jautājumu, kā Ritvars pats skaidrotu savu patriotismu, viņš atbild, ka tas jāskata caur divām komponentēm. Pirmā ir emocionālā, kas saistīta ar ģimeni, māju sajūtu un piederību latviešu kultūrtelpai.

“Esmu padzīvojis ārvalstīs, un man ļoti daudz nozīmē iespēja aiziet uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu vai lasīt latviešu valodā izdotu grāmatu savai piecus gadus vecajai meitai. Tas viss ir iespējams tikai tāpēc, ka esam neatkarīgā valstī. Man Latvija ir mājas plašākā nozīmē. Un, manuprāt, neraugoties uz visiem trūkumiem un nepilnībām, kuru mūsu kopīgajās mājās netrūkst, par to ir vērts cīnīties. Es pat teiktu, ka tas ir eksistenciāls jautājums,” skaidro Ritvars.

Otra patriotisma komponente, kas vairojusi vēlmi iestāties Zemessardzē, ir racionāla draudu izvērtēšana un gatavošanās potenciālajām krīzēm: “Ja tu saproti, ka dzīvo blakus “aktīvam vulkānam”, tev ir divas iespējas – pamest mājas un doties tur, kur nav vulkāna, vai mēģināt laikus sagatavoties.”

“Protams, mēs maksājam nodokļus, Latvija ir iestājusies NATO, un visiem varētu šķist, ka valdībai vajadzētu parūpēties par pārējo, bet mēs aizmirstam, ka ikviens sabiedrības loceklis veido valsti. Lai mēs būtu drošībā, mums ir jānoiet tā papildus jūdze, kas šķietami neietilpst mūsu tiešajos darba pienākumos,” uzsver Ritvars.
Image
3. kājnieku bataljons mācībās / Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde
3. kājnieku bataljons mācībās / Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde

Vai domājot par nākotnes iespējamo karu, Ritvaru nenomāc zināma baiļu izjūta? Viņš citē slavenu Bendžamina Franklina frāzi: “Cilvēki, kas nosacītas drošības labā ir gatavi upurēt pamatvērtības un brīvību, nav pelnījuši ne vienu, ne otru.”

Vienlaikus viņš atzīst, ka šī ir iekšējā emocionālā cīņa pašam ar sevi. “No vienas puses, tev ir bail. No otras puses - tas ir pienākums. Es visvairāk bažījos tieši par savas ģimenes drošību. Tālab vēlos parūpēties, lai viņi var justies droši un darīt to, kas ir jādara,” saka R. Vulis.

Turklāt racionāli šādām bailēm nav iespējams pārkāpt pāri. Šī iemesla dēļ Ritvars arī saprot cilvēkus, kuri saka, ka viņi negrib karot un mirt. Tomēr: “Ir jāņem vērā, ka tas mirklis, kurā tu iegūsti to nosacīto drošību [negatavojoties potenciālajiem draudiem], tas var būt ļoti īss mirklis, un, ja tu kaut nelielā mērā pieļauj domu, ka tev būs jāiet karot, tad tu negribi iet nesagatavots,” savas izjūtas skaidro Ritvars.

“Tu gribi sagatavoties tik labi, cik labi vien ir iespējams, un, protams, neviens šeit nav apdrošināts pret artilērijas lādiņu vai raķeti, bet katra ieguldītā diena, ko tu esi pavadījis mācībās, paceļ tavas kaujas spējas un attiecīgi arī izdzīvošanas potenciālu,” norāda vecākais zemessargs.

Pretējā gadījumā cilvēkiem, kuri kara gadījumā gatavojas bēgt, ir konstanti jādzīvo uz čemodāniem, jo neviens nevar paredzēt, kad un vai šis konflikts sāksies.

Zemessargs ar smilšu krāsas bereti

Domājot par Zemessardzes bataljona izvēli, Ritvars meklējis tādu vienību, kas ļautu sagatavot sevi tuvu profesionālā dienesta karavīra spējām. Viena no šādām Zemessardzes vienībām ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku smagākās un cietākās dūres – Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes – sastāvā esošais 3. kājnieku bataljons. Šo bataljonu veido gan profesionālā dienesta karavīri, gan zemessargi un rezervisti.

“Biju dzirdējis no vairākiem zemessargiem, ka 3. kājnieku bataljons ir “visdullākā” Zemessardzes vienība. Tas man lika domāt, ka šeit būs visinteresantāk, un šo izvēli ne mirkli nenožēloju. Kaujinieki un instruktori šeit ir izcili,” uzsver R. Vulis.

Viņš atminas, ka viens no grūtākajiem periodiem bijis posms starp pieteikuma iesniegšanu Zemessardzē un pamatapmācības nometnes noslēgumu. Cilvēkam nonākot militāro mācību apstākļos, nākas apjaust, ka tas fiziskais un emocionālais komforts, ar kādu nākas saskarties karavīriem, ir gaismas gadu attālumā no tā, pie kā līdz šim ikdienā bija pieradis gan viņš, gan pārējie līdzcilvēki. Tomēr bataljona instruktori ir pietiekami profesionāli, lai jaunos zemessargus pie šīm izmaiņām un militārās disciplīnas pieradinātu pakāpeniski.

Image
3. kājnieku bataljons mācībās / Foto: Personīgais arhīvs
3. kājnieku bataljons mācībās / Foto: Personīgais arhīvs
“Tev bija jāpārkāpj no civilās dzīves – čaulas, kurā tu esi drošībā un apčubināts, pilnīgi citā – robustā vidē. Es pat atceros vienu ļoti konkrētu epizodi – tā bija grūta diena, mums bija jārok tranšejas, tad rotācijas kārtībā jāsargā savas pozīcijas. Visa diena bija nenormāli karsta. Visi bijām sasvīduši, bet tad pēkšņi uznāca lietus, un mēs pat nebijām paspējuši uzsliet patvērumu. Tādos brīžos tu sāc domāt: “Man ir vairāk nekā 40 gadu. Vai man to tiešām vajag?” Šīm domām tikt pāri palīdz biedri,” atzīst R. Vulis.

Tieši armijas biedru humora izjūta ir neatsverama morāles saglabāšanai grūtos brīžos. Tiesa, vienības atbalsts nav pieejams visos pārbaudījumos. Viens no šādiem izaicinājumiem ir “Berešu maršs”, kurā, lai nopelnītu 3. kājnieku bataljona brūno bereti ar vienības kokardi, zemessargiem vienatnē jāspēj mērot desmitiem kilometru gara distance, veicot dažādus uzdevumus. Tā bija otrā reize, kad Ritvars sev uzdeva jautājumu: “Kam man tas viss?”

“Lai gan profesionālā dienesta karavīri maršē garāku distanci, viņi to dara trijatā. Mūsu gadījumā tu esi viens pats ar savām grūtībām un domām. Tev nav neviena, kurš tevi uzmundrinās. Es vienkārši gāju un spēru katru nākamo soli. Lielā soma nenormāli spiež, viss ir slikti, bet tieši tādos brīžos es centos saglabāt domu, ka ar katru soli es tuvojos savam mērķim. Un tieši pēc šāda pārbaudījuma izturēšanas tu spēj atklāt jaunas izturības robežas sevī,” atminas R. Vulis.

Ir cilvēki, kas par to, ko dara zemessargi, maksā bargu naudu

Sarunas laikā Ritvars minēja virkni ieguvumu, ko zemessargs saņem, uzsākot dienestu Zemessardzē. Tās ir ne vien iespējas iegūt dažādas specialitātes, bet arī jaunus draugus un emocijas.

Vaicāts, kā dienests mainījis viņa personisko dzīvi, Ritvars stāsta, ka visvairāk iemācījies novērtēt laiku. Līdz ar pirmo dienu zemessargiem, gluži kā profesionālā dienesta karavīriem, jāspēj paveikt uzdevumus ierobežotā laikā. Viņš atminas, kā pēc kārtējām lielajām mācībām viņš ar biedriem vēl ilgi jokojis, cik ļoti ir mainījusies izpratne par to, ko var paveikt piecās minūtēs.

“Tas arī nonāk civilajā dzīvē. Pēc vienām no lielajām mācībām es atgriezos birojā un turpmākās nedēļas trenkāju savus kolēģus, jo bija pieradums pie militārā tempa, kas pastāvīgi jāuztur. Jāteic, ka tas pielīp,” smej Ritvars.

Dienests Zemessardzē ir arī laba atpūta no ikdienas rutīnas. Mūsdienās netrūkst dažādu komerciāla rakstura piedzīvojumu, kuru dalībniekiem tiek piedāvāts nonākt kaujas apmācībās un dzīvot mežā vairākas dienas, lai šādi “ķertu adrenalīnu”. Šādām nometnēm netrūkst dalībnieku, kuri par to ir gatavi maksāt naudu. Tikmēr zemessargiem tas pieejams ne tikai bez maksas, bet par to vēl tiek maksāta kompensācija.

Image
3. kājnieku bataljona mācības / Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde
3. kājnieku bataljona mācības / Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde
“Šis ir vienkārši ideāls komplekts, un tāpēc vien to ir vērts pamēģināt. Tad, kad tu esi mežā mācību kaujas apstākļos, tev nav laika domāt par neko citu. Un tā ir kaut kādā ziņā ļoti efektīva emocionālā atpūta,” uzsver R. Vulis.

Tāpat dienests Zemessardzē ir vieta, kur tiek nojauktas visas sociālās barjeras. Te var iegūt gan jaunus draugus, gan paplašināt biznesa partneru loku.

“Mums ir gan jaunieši, gan nobrieduši cilvēki – dažāda līmeņa vadītāji, dažādu nozaru privāto biznesu īpašnieki. Te vide ir ļoti dažāda. Viņi visi ir interesanti cilvēki. Dienests ir vieta, kur visi šie dažādie cilvēki sāk dzīvot vienā vienlīdzīgā sociālajā burbulī,” atzīst R. Vulis.

Dalies ar šo ziņu