Pēc desmitgadi ilgušas modernizācijas un reformām Krievijas bruņotie spēki ir spēcīgākie, kopš to dibināšanas 1992. gadā. Britu domnīca “International Institute for Strategic Studies” (IISS) secina – izsmeļot Padomju mantojuma potenciālu, Maskavai ilgtermiņā būs grūti uzturēt iesākto modernizācijas ceļu.
Pirms desmit gadiem, noslēdzoties karam ar Gruziju, atklājās Krievijas bruņoto spēku zemā sagatavotība pat tik nevienlīdzīgam konfliktam, kāds tas bija ar Gruziju; Krievijas Bruņotie spēki cieta no novecojuša ekipējuma un pārlieku lielas paļaušanās uz obligātā militārā dienesta kadriem. 2020. gadā tā ir veikusi ekipējuma modernizāciju, veiksmīgu intervenci Sīrijā un uzkrājusi daudzskaitlīgāku profesionālo personālu, līdz ar to var uzskatīt, ka lielākoties pirms desmitgades uzstādītie mērķi ir sasniegti.
Reformu rezultātā Krievija ir ieguvusi mazskaitlīgāku, taču modernāku armiju ar augstākām ātras reaģēšanas spējām, ko tā ir izmantojusi Sīrijas un Ukrainas kampaņās. Lai arī šajā laikā Krievija aktīvi ir piekopusi informācijas un kiber kara metodes, tā nav atteikusies no tradicionālām metodēm, drīzāk abas metodes uzskatot par vienu otru papildinošām.
Neskatoties uz to, jāuzsver, ka Krievijas bruņoto spēku modernizācija lielākoties ir notikusi, balstoties uz eksistējošo tehnikas vienību modernizāciju, nevis jaunu ieviešanu. Lai arī Krievija plaši izziņoja T-14 “Armata” tanku un SU-57 “Felon” iznīcinātāju ieviešanu. abi projekti šķiet iestrēguši, Bruņotajiem spēkiem tikmēr saņemot T-72B3, T-80BVM un T-90M tankus, kā arī S-35S un SU-30SM iznīcinātājus. Lielākās pārmaiņas ir piedzīvojusi Krievijas Kara flotes, bruņojumā ieviešot 3M14 “Kalibr” spārnotās raķetes, ievērojami palielinot jūra-zeme triecienu spēju.
Ja Krievija vēlas saglabāt šādu attīstības tempu, ir jāpanāk ievērojami uzlabojumi jaunu sistēmu ieviešanā, kas kalpos kā Krievijas bruņoto spēku mugurkauls šī gadsimta trīsdesmito gadu vidū un pēc tam. šajā laikā Krievija vairs nevarēs izlīdzēties ar eksistējošo sistēmu, piemēram, ballistisko raķešu RS-18, dzīves cikla palielināšanu. Tam ir nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi, kuri ilgtermiņā Krievijai var pietrūkt.
Salīdzinot mūsdienu Krievijas Bruņotos spēkus ar Padomju laiku, Krievijai trūkst gan ekonomisko, gan tehnisko resursu, lai īstenotu ilgtermiņa novājināšanas konvencionālu karu pret spēcīgu pretinieku vai aliansi. Liela mēroga konfliktā Krievijas vienīgā izeja ir mēģināt gūt strauju uzvaru, vienlaikus nepieļaujot ne konflikta eskalāciju līdz kodollīmenim, ne ilgstošu karu.
