Aktuāli

Pie latviešu leģionāra Kazimira Šusta

Vienības un personības
Atis Klimovičs
Image
E1F0D870DE9B497C948679E28753F8A7.jpg

2010. gada vasaras vidus. Esam devušies ārā no uzkarsušās Rīgas, lai brauktu pie latviešu leģionāra Kazimira Šusta.

Pie latviešu leģionāra Kazimira Šusta

87 gadus vecā karavīra dzimtais ciems Lielā Žogotova atrodas pie pašas baltkrievu robežas — līdz turienei taisnā līnijā tikai nieka 12 kilometri. Jūtamies paglābti — Kazimira mājas atrodas pakalnā, apkārt staigājošais vējš loka garo zāli un dod arī nedaudz vēsuma cilvēkiem. Netālu atrodas vieta, kur, Otrajam pasaules karam nonākot jau Latvijas teritorijā, apglabāti trīs vācu karavīri. To pastāstījis, Kazimirs mūs aicina turpu. Tā vieta esot pavisam netālu un savulaik tikusi iezīmēta ar paprāviem akmeņiem. Nogājuši lejā pa pļavu, ieejam meža briksnājā. «Viņi bija atkāpušies līdz šai aizsardzības līnijai. Tā bija uzbūvēta gar ceļu jau agrāk. Visi koki nozāģēti, viss sagatavots, bunkuri uzcelti. Toreiz tur, kur gājām pa zāli, bija mūsu šķūnītis. Tajā atradās vācu divīzijas vienība. Viņi trijatā gāja uz posteni. Viņiem bija labs ierocis — patšautene. Aizgāja uz posteni, bet tad viņiem kāds šāviņš uzkrita virsū vai ar rokām kāds uzmeta granātu, un visi trīs — kā viņi bija pie ložmetēja, tā pagalam. Ne jau uzreiz. Viņus atveda uz šķūni, tur ārstēja. Divi ātri nomira, te viņus arī apglabāja. To trešo apraka blakus, tas nomira kādu dienu vēlāk. Dikti viņam sāpēja, visu laiku vaidēja.»

Nolemjam, ka nepieciešams vienoties ar bezvēsts pazudušo karavīru meklētājiem, lai šie trīs karavīri tiktu godam apbedīti un, cerams, identificēti. Kazimirs: «Tas ir nožēlojami, ka tie karavīri nevienu neinteresē. Karavīrs jau nav vainīgs. Tas ir ļoti slikti, ja cilvēkus neatzīst, to, ka viņi ir karojuši un krituši. Neviens pat puķes neuzliek. Karotājs jau nav vainīgs.» Savus kritušos, uzskata leģionārs, nedrīkst aizmirst. «Latvieši sataisīja kapus Lestenē, aizvedām tur, es arī labprāt varu iet tur gulēt. Tā jau ir mana ģimene. Esmu taču cīnījies par savu zemīti svēto, lūk! Un, ja vajag, varu galvu nolikt kaut šodien, man nav bailes. Galvenais, latvietim brīvam jābūt.»

Leģionāra gatavībā

Arī tagad aizvien možais Kazimirs nepieciešamības gadījumā esot gatavs palīdzēt Latvijai. «Ja būtu ierocis, tāpat turētos pretim. Protams, tikai tad, ja mums uzbruktu. Bet, ja esam brīvi, tad jau ieroci lietot nedrīkst. Savu zemīti vajag sargāt no ienaidniekiem. Kā Lāčplēsis kāvās, tā arī mums jāturas. Padomā pats – simt astoņdesmit tūkstoši latviešu karavīru bija Otrajā pasaules karā, piecdesmit tūkstoši krita. Kara laikā latvietim nav bail. Tikai no sākuma asins uzvārās, sarkans paliec, bet vēlāk tik šauj. Un tad ieraugi sašautu tanku. Tas bija pie Remtes. Trīs tanki gāja, un pretī tieši mans lielgabals stāvēja. Divi no tiem bija amerikāņu ražojuma tanki. Un tad pēkšņi — zasečka — neizmeta ārā čaulu, nevarēja. Tad es pats izskrēju ārā un izsitu. Tik tikko paspēju ieskriet iekšā — jau no tanka bija šāviens pret mani, taču es jau biju iekšā. Un sašāvām vienalga. Bet tie piecdesmit metri, tas jau nav tālu priekš tanka. Kādas divdesmit trīsdesmit sekundes, un tas būs klāt. Karā jau vairāk ņēma tādus simt septiņdesmit astoņus, simt septiņdesmit sešus centi- metrus garus puišus, tie jau visveiklākie. Leģionā tādu bija visvairāk. Veiklība vajadzīga. Vispār tā — ja tevi sašauj, tad sašauj, ja nesašauj, tad nesašauj, bet, ja krīti, tad arī krīti, ko nu tur padarīsi.»

Vaicāju Kazimiram, kā viņam šodien šķiet, par ko leģionāri karojuši. «Par ko? Es vienkārši par savu dzimteni karoju. Teica, ka dzimtene mums paliks, ja mēs vinnēsim. Un faktiski varējām vinnēt, ja tie simt astoņdesmit tūkstoši, kad bijām apbruņoti, būtu pacēlušies, tad mēs varējām kaut ko vinnēt, vai ne tā? Bet tas bija atkarīgs no priekšniecības.»

Uz karu — pie lielgabaliem

Leģionā mobilizētajam Kazimiram 1943. gada jūnijā bija jāierodas Grobiņā. «Var būt, ka varēja mēģināt neiet, kam gan gribas iet uz karu? Bet, kā dzirdēju no citiem, kas negāja, tos visus paņēma ciet un aizdzina uz cietumu, nedeva ne ēst, ne dzert. Cilvēki neko nevarēja darīt, gribi vai negribi, bija jāiet.»

Kazimirs nozīmēts 506. zenītartilērijas divizionā un no Grobiņas aizvests uz apmācībām Lestenē. Viņa divus gadus vecākais brālis Broņislavs nokļuvis «pakistos», tā dēvēja artilēristus, kas cīnās pret tankiem (no prettanku lielgabala PaK nosaukuma), bet Kazimirs iedalīts «flakistos», kuru iesauka savukārt radās no zenītlielgabala FlaK no- saukuma. «Flakisti šāva lidmašīnas un tankus ar 120 milimetru šāviņiem, un ar tiem pašiem ļoti veiksmīgi iznīcināja arī kājniekus,» stāsta Kazimirs. Toreiz viņš bijis gana spēcīgs, tādēļ lielgabala apkalpē nozīmēts par lādētāju. Bijis ko norauties, jo viena šāviņa smagums esot varējis sasniegt pat 16 kilogramu. «Mūsu baterijā bija četri lielie lielgabali, un katru no tiem apkalpoja 14 karavīri, izšāvām pa 30, pa 40 šāvieniem - stobri dega. Tur neviens dzīvs nepalika. Krievi respektēja, ja viņiem stipri sadeva.» Ostrova, Opočka, Veļikajas upe — tās ir vietas, kur nokļuva leģionārs Kazimirs. Viņš atceras smagu kauju 1944. gada 24. martā apmēram trīs kilometrus no Veļikajas upes. «Mēs krievus sasitām, un viņi atkāpās. Atstāja tankus, arī ievainotos, viens otrs no tiem lūdzās, lai viņus nošauj, jo dikti bija cietuši — nu, bet mēs neko. Es faktiski visu laiku pie lielgabala biju.» Tomēr drīz vien smagās kaujas turpinājušās, un Kazimirs tika smagi ievainots kaklā. «Dažu milimetru trūka līdz lielajam asinsvadam, tad būtu cauri. Sūtīja uz Rīgu. Pēc trim nedēļām atkal aizdzina uz fronti. Aizbraucu pie savējiem, bet viņi jau bija atkāpušies.»

Tikšanās ar karabiedru

Abi ar Kazimiru dodamies pie viņa senā kauju biedra 93 gadus vecā Teofīla Dreimaņa, kas savas leģionāra gaitas aprakstījis grāmatā «Straumē ierautie». Kā pats saka, bijis vairāku armiju ierindā — sākot jau ar Latvijas armiju, tad Tautas armiju, tad sarkano, visbeidzot kļuvis par leģionāru vācu armijā. Tikšanās brīdis aprūpes centrā «Ezerkrasti» ir saviļņojošs. Teofīls: «Šustiņ, tas tiešām esi tu! Es gan tevi nebūtu pazinis, jo acis vairs labi nerāda.» Kazimirs: «Uz ielas es tevi arī nepazītu, bet tā tuvumā pazītu gan!»

Es klausos abos vīros un varu neko nevaicāt. Viņiem ir par ko runāt, un senie notikumi cits pēc cita iznirst no atmiņas. Abi atceras, kā Teofīls ienaidnieka acu priekšā drošībā izvilcis lielgabalu. «Baiga sajūta, iedomājoties, ka visa šī kavalkāde — ap desmit metru gara, 20 tonnu smaga — kā īstā parādē tūlīt defilēs gar ienaidnieka stobriem. Braucu, nejuzdams sevi. Lūk, esmu jau pie lēzena grāvja, kas jāpārvar, lai uzbrauktu uz ceļa. Apkārt virmo šķembu karuselis,» lasāms «Straumē ierautajos». Ar milzīgu piepūli braucot tā sauktajā cūku vāģī par Bertu nosauktais lielgabals ticis paglābts, lai gan no sešām riepām veselas bijušas tikai divas. Tas noticis 1944. gada Ziemassvētku kauju laikā netālu no Lestenes.

Kazimirs domā, ka labi karot esot iespējams tad, ja armijas rīcībā ir labi ieroči. «Tev jābūt labi apbruņotam, lai vari būt drošs. Tad kaut lai tanki brauc virsū!»

Pēckara gados abi vīri izcietuši daudz netaisnības un pārestību. Vai gan citādi Teofīls, kas atjaunojis Baltās jūras kanālu un izcietis sroku Vorkutā, teiktu: «Ja ir sliktie, tad tie ir leģionāri, bet kas tad ir labie? Kas būtu tad, ja visi 150 tūkstoši leģionāru atrastos Sarkanajā armijā? Kā tad būtu iespējams pateikt, ka esam cīnījušies par Latviju?» Daudzus gadus padomju laikā «Rīgas manufaktūrā» nostrādājušajam Kazimiram nācies visai bieži uzklausīt nievājošas piezīmes, ka viņš esot bijis policists un fašists. «Tā kā pret to iebildu, reiz tika sasaukta sapulce. Es visiem viņiem teicu, ka neesmu bijis policists, bet gan karavīrs, kas ticis iesaukts armijā un karojis frontē.»

1991. gadā atgūtā Latvijas neatkarība bijis ļoti gaidīts laimes brīdis. «Bija tāda priecīga sajūta, ka varēju kaut līdz debesīm uzlēkt!» atceras leģionārs Kazimirs.
 

Dalies ar šo ziņu