Pulkvedis Krišs Ķūķis (1874—1945)

Dzimis 1874. gada 28. janvārī Padurē. Pirmo izglītību guvis vietējā Padures skolā. 1895. gadā iesaukts armijā pēc tā sauktās ložu vilkšanas sistēmas. Palicis virsdienestā un piecos gados iepazinis visas karavīra grūtības, nodienot no ierindnieka līdz seržantam. 1900. gadā iestājies Odesas kara skolā. Skolu beidzis 1902. gadā un sācis dienēt kādā no Sibīrijas pulkiem. Krievu—japāņu karā piedalījies jau kā rotas komandieris. Pēc kara — pulka ložmetēju rotas komandieris un ieroču pārzinis. Pirmajā pasaules karā piedalījies no pirmās dienas, vairākkārt ievainots, par varonību apbalvots ar vairākiem Krievijas ordeņiem. 1916. gadā ievainots un kritis gūstā, no kura atbrīvots 1919. gadā. Tajā pašā gadā atgriezies Latvijā un iestājies tās armijā.

Latvijā K. Ķūķis no armijas vadības saņēma uzdevumu formēt 12. Bauskas kājnieku pulku. To viņš izdarīja un kopā ar pulku cīnījās Latgales frontē. Par kaujas nopelniem šajās cīņās apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Iestājoties miera laikam, K. Ķūķis iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri un Liepājas garnizona priekšnieku. It kā ļoti vienkārši un parasti kā daudziem Latvijas virsniekiem: dzimis, mācījies, karojis, apbalvots, komandējis utt. Tomēr Kriša Ķūķa liktenis izveidojās citādi.

Ar iecelšanu par divīzijas komandieri, kuras štābs atradās Liepājā, K. Ķūķis iznāca uz Latvijas pēckara militārās un politiskās vēstures skatuves. Viņa laikabiedru mūsu vidū vairs nav. Ir tikai publikācijas presē, kā arī vairākas brošūras, kuras sarakstījis pats pulkvedis un viņa laikabiedri. Piemēram, 1924. gadā Mednieka sarakstītā un izdotā brošūra «Pulkveža Ķūķa lieta». Visus šos materiālus kritiski caurlūkojot, diez vai būs iespējams precīzi un nekļūdīgi izvērtēt pulkveža darbību Liepājā  no 1921. līdz 1924. gadam, jo mūs šķir liels laika posms.

Jā, K. Ķūķis bija nacionāli domājošs virsnieks, kurš ar sirdi un dvēseli ticēja 1918. gada 18. novembra Latvijai. Viņa devīze bija: «Visu par Latviju!» Viņš sekoja savai devīzei ne tikai vārdos, bet arī darbos. Liepājas garnizonā viņš centās ieviest nacionālo garu. Ar šo rīcību K. Ķūķis iemantoja daudz pretinieku un savai darbībai — pretdarbību demokrātijas vārdā, kas beidzās ar viņa atcelšanu no amata. Tajos gados Liepāju dēvēja par «sarkano Liepāju», jo jau no gadsimta sākuma tur notika demonstrācijas, streiki, kas mudināja uz pastāvošās iekārtas gāšanu, ekonomikas graušanu. Arī 1921. gadā valsts varas pretspēki, izmantojot demokrātiskās tiesības, Liepājas elektrostacijā organizēja streiku. Apstājās visas Liepājas rūpnīcas, jo to mašīnu dzinējs bija elektroenerģija. Liepāja tolaik bija otra lielākā rūpnīcu pilsēta. Netika ražota produkcija, valsts kasē neienāca nauda. Bija 1921. gads, kaut gan tikai 1920. gadā bija iestājies ilgi gaidītais miers. Bija jau uzņemti pirmie sakari ar ārzemēm, uz kurieni sūtīja Latvijas ražojumus. Un pēkšņi Liepāja pārtraukusi ražošanu, satricināti visas valsts ekonomiskie pamati. Ko darīt? Streikotāji, savu vadoņu mudināti, bija nepielūdzami. Pulkvedis Ķūķis nosūtīja darbā uz elektrostaciju kareivjus virsnieku vadībā no Liepājas garnizona. Elektrostacija atsāka ražot strāvu, un rūpnīcas varēja turpināt darbu. Pēc laika atgriezās darbā elektrostacijas personāls. Izmantodami iegūto pieredzi, streiku vadoņi uzsāka jaunu, nu jau plašāku streiku — šoreiz ostā. Atkal K. Ķūķis sūtīja savu garnizonu palīgā ostai, jo saprata, ka par neizkrautiem vai neiekrautiem kuģiem jāmaksā soda nauda, bet valsts nav tik bagāta, lai naudu sētu vējā. Turklāt strādnieki streika laikā nepelnīja un viņiem bija jādzīvo no vadoņu runām un dāsnajiem solījumiem. Streiki turpinājās no 1921. līdz 1924. gadam, bet pulkvedim bija tikai viena doma — jebkādos apstākļos jāglābj Latvijas ekonomika. Streiki tika rīkoti ostā, uz dzelzceļa, pastā un citur, un vienmēr pulkvedis atrisināja streiku jautājumu valstiski, pretēji citādi domājošo iecerēm. Tas radīja nelabvēlīgu attieksmi pret pulkvedi, jo citādi domājošie gan cīnījās par demokrātiju, bet tajā pašā laikā tik grūtajā valsts situācijā grāva tās ekonomiku. Pulkvedis Ķūķis pats «Brīvās Zemes» 1924. gada 8. marta numurā rakstīja: «Karavīri ir savas Tēvijas sargi, un, ja nu Tēvijai draud briesmas no ekonomijas puses, tad karavīru pienākums ir šīs briesmas novērst.  Liepājas garnizona karavīri to ir izpildījuši, par to izpelnījušies pilsoņu atzinību. Liepājas garnizona devīze arvien ir bijusi «Visu par Latviju!», un es ticu, ka viņa paliks arī uz priekšu.»

Tāda bija reālā situācija Liepājā un Liepājas garnizonā no 1921. līdz 1924. gadam. Kā jau tādos gadījumos, arī šajā tika meklētas un atrastas vājās puses. Pulkvedim pārmeta jaukšanos politikā, viena politiskā virziena aizstāvēšanu. Vai viņš toreiz domāja valstiski? Varbūt vajadzēja ļaut tukšot jau tā tukšo valsts kasi, graut prestižu citu valstu tirgotāju acīs, dzīvot bez elektrības? Kas to šobrīd spēs pareizi novērtēt?

Tika panākta K. Ķūķa atstādināšana, un 1924. gada 29. februārī viņš rakstīja savu pēdējo pavēli Liepājas garnizonam sakarā ar pārcelšanos uz Rīgu (kara padomi, dienesta labā). Toreizējais kara ministrs pulkvežleitnants Birkenšteins pārmeta K. Ķūķim pavēļu nepildīšanu, iejaukšanos partiju politiskajā dzīvē, tāpēc dienesta labā viņš tika pārcelts uz Rīgu. Tāda bija oficiālā versija. Bet patiesībā? Laiks ir pagājis. Vienu gan var teikt — pulkvedis bija vīrs ar skaidriem uzskatiem, par kuriem nekad nav kaunējies, ar kuriem dzīvojis un strādājis. Viņš atteicās no piedāvātā amata Rīgā un aizgāja dzīvot uz savu saimniecību Padures «Vindolās».
Pulkveža Ķūķa laikā Liepājas garnizons bija izglītības centrs, kurā karavīri varēja iegūt pamatizglītību, tur tika lasītas lekcijas par Latvijas vēsturi, politiku, rādīts kino. Augstā līmenī bija karavīru militārās zināšanas un iemaņas. To apliecināja teicamie novērtējumi armijas manevros un sacīkstēs kara mākslas profesijā.

1925. gadā K. Ķūķis tika ievēlēts par deputātu otrajā Saeimā no Nacionālās apvienības. Pēc deputāta pilnvaru beigām viņš atgriezās savās «Vindolās» un turpināja saimniekot, politikā nejaucoties. Pienāca 1940. gads, saimniecību nacionalizēja. Pašu saimnieku represijas neskāra.

1941. gadā pēc valsts varas maiņas Ķūķis atgriezās «Vindolās». 1945. gada 18. februāra vakars 70 gadus vecajam virsniekam kļuva liktenīgs. Mājās ienāca ļaudis, kuri teicās esam «Sarkanās bultas» (padomju partizānu vienība) pārstāvji, un paņēma pulkvedi līdzi. Vecais vīrs, ļaunu paredzēdams, esot teicis ienācējiem: «Šaujiet mani tepat sētā, zem maniem svētozoliem!» Tomēr grupas vadītājs noraidījis varbūtību, ka ar pulkvedi varētu notikt kas ļauns, un mierinājis, ka saimnieks drīz atgriezīsies, jo viņiem neesot vajadzīga viņa dzīvība. Tā pulkvedis aizgājis uz neatgriešanos. Tikai 13. aprīlī tika atrastas viņa mirstīgās atliekas, kas liecināja, ka vecais karavīrs nav miris dabiskā nāvē. Nav miris arī tādā nāvē, kā mirst karavīri. Par notikušo oficiālā padomju prese klusēja. Pēc kara klīda nostāsti par kaut kādu tribunālu, kas tiesājis sev nevēlamās personas. Vai tā bija, un kas tādu tribunālu pilnvaroja?

Krišam Ķūķim bija iespēja aizbraukt no Latvijas, kad tuvojās spēks, pret kuru viņš kādreiz bija karojis. Bet viņš palika, jo uzskatīja, ka tas ir viņa, karavīra, pienākums.