Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana strēlnieku atmiņās un vēstulēs

Vienības un personības
Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
Image
E21A748B1DF14EE397D2089E863E8BAB.jpg

1915. gada augustā apritēja gads, kopš pasaules kara norises bija pārņēmušas visu Eiropu. Si-tuācija īpaši smaga bija Latvijā — vācu karaspēks okupēja Kurzemi un Zemgali, apdraudot jau Rīgu. Šādos apstākļos ziņas par atļauju latviešiem dibināt savas nacionālās vienības saviļņoja daudzus. Brīvprātīgi stāties pretī ienaidniekam plecu pie pleca ar saviem tautiešiem vēlējās tūk-stošiem Latvijas vīru. Motivācija viņiem bija dažāda, un ceļš uz latviešu bataljoniem ne vienmēr izrādījās viegls.

Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana strēlnieku atmiņās un vēstulēs

Zem latviešu karogiem par Latvijas zemi

Jau neilgi pēc slavenā Krievijas valsts domnieku Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša publicētā uz-saukuma «Pulcējaties zem latviešu karogiem!», kurā tie aicināja latviešus aizstāvēt savu dzimto zemi pret vācu iebrucējiem, latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komiteja sāka brīvprātīgo pieņemšanas organizēšanu. 1915. gada augustā uzņemšanas komisijas pakāpeniski sāka darbu, un jau pirmajās dienās atsaucība bija negaidīti liela — brīvprātīgi latviešu strēlnieku bataljonos pieteicās vairāki simti vīriešu. Jauno karavīru motivācija doties uz fronti bija tik dažāda, cik viņi paši. Savus pārdzīvojumus, stājoties latviešu strēlnieku bataljonos, spilgti vēlāk aprakstīja 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona izlūku komandas strēlnieks Mārtiņš Avotiņš, kurš bija viens no pirmajiem brīvprātīgajiem: «Sajūsmu, ar kādu devāmies aizstāvēt tēva zemi, lieki minēt. (..) Mēs, zeņķi, sevī jutāmies lieli varoņi. Būt karavīram likās sevišķi lepni, īpaši priekš skuķiem, kuri tad, cerams, mūs aplidotu un dievinātu no visām pusēm. Sagājuši pulciņos, spriedām, kā tad ietu pa kara lauku, cik tad katrs būtu liels varonis, iegūtu apbalvojumus, paaugstinājumus, un kur tad vēl tas galvenais — izšauties pēc sirds patikas. Domājām daži pat stāties kā brīvprātīgie, bet baidījāmies, ka vecāki nelaidīs un ka visi kopā netiksim — sadalīs starp krieviem. Tad sāka runāt, ka dibinoties latviešu bataljoni, kas sastāvēšot vienīgi no latviešiem, ieskaitot arī virsniekus. Tāpat netikšot sūtīti uz citām frontēm, bet būšot domāti vienīgi priekš latviešu apdzīvoto apgabalu aizstāvēšanas. (..) Daudz nedomādams, arī es ar savu draugu Finku otrā dienā devāmies uz komisiju, priekšlaikus nevienam neko neteikdami. Aiz uztraukuma mājās vēl negribējās iet.»

Patriotisms, mīlestība pret dzimto zemi un vēlme «patriekt vācieti» motivēja daudzus stāties strēlniekos. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotas kareivis Fricis Riekstiņš savās atmiņās aprakstīja pacilājošo garastāvokli pirmajās 1915. gada augusta dienās: «Mani bija pār-ņēmušas savādas jūtas. Šīs jūtas kāpa augšup un kvēloja tai laikā katrā latvietī. Tā bija mīlestība uz dzimto zemi, mīlestība pret latvju tautu, pie kuras piederējām. (..) Naids visu laiku bija snaudis, bet tagad pamodās no jauna un dvēsele uzliesmoja, jo atkal vācieši mīdīja mūsu zemi, postīja mūsu laukus, cirta mūsu mežus. Vecais naids atmodās visā pilnībā. Tas visus mūs tirdīja un in-stinktīvi vilka iestāties latviešu bataljonos. Visi vienā mutē runāja tik par latviešu bataljoniem. Daudzi jau posās braukt un viņos iestāties. Starp tiem lielā skaitā bija tādi, kuriem iesaukšanas laiks vēl bija tālu. Tomēr tie brauca. Viņus aicināja tā pati balss, kas mani. (..) Vilcienā [uz Rīgu] sastapu ļoti daudz tādu, kas arī brauca uz latviešu bataljoniem. Visi bija sajūsmā un zvērēja vā-ciešiem atriebību. Daudziem brauca līdzi piederīgie: mātes, māsas, gadījās arī sievas. Mātes nebūt nežēlojās, ka dēli dodas karā. Māsas un sievas bija lepnas uz saviem brāļiem un vīriem.»

Nedaudz piesardzīgāk pārdzīvoto aprakstīja Teodors Kažoks, kurš kļuva par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona kareivi. Līdzīgi kā daudzi citi, arī viņš zināja, ka tiks mobilizēts armijā kara dienestam. Lai izvairītos no nonākšanas citās Krievijas impērijas karaspēka daļās ārpus dzimtenes, viņš brīvprātīgi pieteicās latviešu strēlnieku bataljonos. «Manu gadu šoruden tāpat iesauks, tad labāk es iestājos jau tagad pie saviem tautiešiem. Mani pieņēma. Esmu ieskaitīts Otrā Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. Otrdien, 4. augustā [datums pēc vecā stila], pulksten deviņos no rīta man jāizbrauc reizē ar citiem uz Mīlgrāvi, kur notiks apmācības. Rītu iegādāšos vajadzīgākās lietas. Šodien staigāju jau ar appušķotu cepuri. (..) Savādi ap sirdi. Rītu taču jāšķiras. Priekšā — Lielais nezināmais. Kas būs? Kas to lai zina… Lai būtu, kas būdams — rītu jāšķiras. Bijām visi Olimpijā [tagad kinoteātris «Splendid Palace»], noskatījāmies vēl pēdējo reizi un rīt no rīta devi-ņos — prom. Savādi ap sirdi. Bet tā laikam ir visiem.»

Svinīgā pavadīšana

Pirmos brīvprātīgos svinīgā gājienā pavadīja uz Daugavmalu. Latviešu strēlnieku pavadīšana Rīgas ielās izvērtās par tautas svētkiem. Mārtiņš Avotiņš atmiņās aprakstīja spilgtos iespaidus: «(..) Devāmies uz sapulcēšanās vietu Elīzabetes un Tērbatas ielas stūrī. Sagājuši tur jau bija mil-zums daudz ļaužu — visu vairāk pavadītāji un ziņkārīgie. Pašiem jauniesaucamiem bija jāsaiet sētā, kur tad viens otris no augstākiem virsniekiem, kā arī dibinātāji Goldmanis un Zālītis noturēja īsas runas, tad kopīgi visus nofotografēja un sarindošanai tikām izvesti uz ielas. Tad vēl pēc sarakstiem tikām pārbaudīti. Tad, no krievu pulkiem pārnākušu kaprāļu pavadīti, devāmies uz Daugavmalu, cieši no abām pusēm pavadītāju ieslēgti. Lejas pusē tiltam mūs gaidīja pušķotas liellaivas, ar kurām mūs nogādāšot uz Mīlgrāvi. Pirms sakāpām laivās, katris vēl uzmeklējām savus piederīgos un paziņas. Atsveicināšanās notika ātri, gan roku spiedieniem, gan skūpstiem. Skanēja un dūca ausīs ļaužu kņada un tam cauri veckareivju uzmudinājumi — «Ātrāki sakāpt laivās! Tūliņ brauksim!». Ar paku un somiņu katrā rokā atrados vairs tikai pāris soļus no krasta malas, kur līgojās meijām pušķotā liellaiva, kurā taisījos iekāpt, kad nejauši man aizkrustoja ceļu meitene, piesprauzdama divus rožu ziedus pie krūtīm un uzspiezdama dedzīgu skūpstu man uz lūpām, kas apreibināja mani vēl vairāk. Attapies meklēju ar acīm minēto parādību zilā blūzītē ar cepurīti galvā, bet veltīgi — raibais pūlis bija apslēpis viņu savā necaurredzamajā biezoknī.»

Arī Teodors Kažoks ņēma dalību gājienā un vēlāk atcerējās pieredzēto: «Ar skuķēm un dziesmām mūs pavadīja. Ielas bija pilnas ļaužu. Nāca līdzi vecas māmiņas un jaunas meitenes, raudāja, smējās, pušķoja cepures, spieda rokas. Gājām dziedādami, lai gan dažam labam dvēseles dziļumos kvēloja šķiršanās sāpes. Mūs nesa sajūsma — cīnīties par dzimteni un brīvību. Strauji, nevaldāmi plūda dziesmu skaņas, sirmās Rīgas ielu bruģis dimdēja zem mūsu kājām, un ziedi bira… bira...»

Fricis Riekstiņš, ar vilcienu ieradies Rīgā, jau nākamajā dienā bija devies uz uzņemšanas ko-misiju, lai kļūtu par latviešu strēlnieku. Aprakstot saviļņojošās sajūtas un gājienu uz liellaivām Daugavas krastos, viņš stāsta par sajūsmu, kas valdīja Rīgas ielās: «Visas ielas bija pavadītāju pilnas. (..) Nepārredzamais ļaužu pūlis sajūsmā spiedās mums virsū, mēs tikko varējām kustēties uz priekšu. Logi visos namos, sākot no pirmā līdz piektam stāvam, bija vaļā un pilni skatītāju galvām. Pavadītāji mūs apbēra ar puķēm; vesels ziedu lietus bira uz mums no logiem. Orķestris gājiena priekšgalā spēlēja košus, jautrus kara maršus un gadījumam piemērotas tautas dziesmas. (..) Nonākuši Daugavmalā, mēs sakāpām karogotās liellaivās ceļam uz Mīlgrāvi.»

Tūkstošiem cilvēki pavadīja savus varoņus līdz Daugavmalai, no kurienes viņi tālāk devās uz apmācības vietām Rīgas apkārtnē un uzsāka savu karavīra ceļu. Apmācības ilga dažus mēnešus un jau rudenī pirmie trīs latviešu strēlnieku bataljoni stājās pretī ienaidniekam.

«Ar krieviem nav kopēja karošana»

Ziņas par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu strauji izplatījās arī citās Krievijas impērijas karaspēka daļās, kurās jau dienēja latviešu karavīri. Rakstot vēstules Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejai un Jānim Goldmanim, šie karavīri lūdza rast iespēju pārcelt viņus uz jaundibinātajām latviešu vienībām. Motivācija, kuru vēstulēs min karavīri, bija dažāda — gan nevēlēšanās karot kopā ar krieviem, gan arī tēvzemes mīlestība un vēlme cīnīties kopā ar tautie-šiem savā zemē. Taču ne vienmēr pārcelšana bija iespējama — krievu virsnieki dažādu iemeslu dēļ bieži nevēlējās pieļaut pārcelšanu un lika dažādus šķēršļus.

Kā būtisku iemeslu lūgumam pārcelšanai uz latviešu bataljoniem karavīri bieži min neizturamos apstākļus «krievu daļās» un atšķirīgo attieksmi pret latviešiem. Problēma bija arī krievu valodas nezināšana. Kareivis Jēkabs Širmiņš vēstulē norādīja: «Ir zudusi pacietība, te dzīvojot. Traģēdijas var katru dienu dabūt redzēt un dzirdēt. Kad uz slāvisko latvietis neatbild, tad viņam liek līst ap nārām, gulties dubļos un netīrumos; būšot arī cietums latviešiem, bet, kad neklausa, tad krieveļi plītē pa ģīmi un sauc latviešus par vāciešiem. Pie tam vēl saka, ka pavisam nositīšot, jo vāciešus vajagot sist. (..) Nožēlojamā Krievija.» Līdzīgi 1915. gada augusta sākumā norādīja arī 132. kājnieku pulka kareivis J. Kundziņš, kurš vēstulē J. Goldmanim uzsvēra, ka «šeit starp tiem neizglītotajiem krieviem nav izturams».

Vēstules par pārcelšanu Organizācijas komiteja un J. Goldmanis saņēma arī visus turpmākos mēnešus. Kareivis Aleksandrs Indzers norādīja, ka «ar krieviem nav kopēja karošana. Ir apnikusi viņu rupjība, jo visi mūs, latviešus, tur par necilvēkiem (..) un Sv. Jura krustus dabūn krievi par zābaku tīrīšanu. Bet mūsu tautiešiem netiek par stingru izturēšanos pret ienaidnieka uguni». Arī 9. rezerves bataljona 4. rotas kareivis Fricis Balodis lūdza, lai viņu pārceļ uz latviešu bataljoniem. «Esam ļoti daudzi, kuri neprot ne vārda krievu valodas. Tamdēļ mums ir grūti reizē ar kara mācībām [mācīties] krievu garīgās lūgšanas un krievu dziesmas. Par kurām nemācēšanas gadījumā dabūnam sitienus un lamuvārdus. No vada komandiera tiekam saukāti par razbainieku bandu. Kuru, kā liekas, mēs patiešām neesam pelnījuši. Domāju esam iesaukti par tēvijas aizstāvēšanu, ne par sitieniem mācīties krievu dziesmas.»

Lai sasniegtu mērķi — pārcelšanu uz latviešu bataljoniem, karavīri rakstīja arī kolektīvas vēs-tules, noslēgumā parakstoties. Zemessargs Jūlijs Pētersons vēstulē J. Goldmanim norādīja, ka raksta arī savu dienesta biedru vārdā. «Mēs, pulciņš otrās šķiras zemessargu, iedalīti Petrogradas Leibgvardes pulkā, rakstām Jums (..). Nerunājot par stingro disciplīnu, mūsu priekšniecība visādi izliek savu varu, lai varētu tikai mūs sodīt ar tīri necilvēcīgām mocībām. Bez tam daudzi neprot krievu valodas, caur ko viņu grūtais stāvoklis dubultojas. Nespēdami ilgi tādu slogu nest, esam nodomājuši iestāties latviešu bataljonos. Ja uzzinātu par vēlmi stāties, priekšniecība vēl vairāk nospiestu.» 

Vēlmi iestāties latviešu strēlnieku bataljonos izteica arī bēgļi, kuri dažādu iemeslu dēļ bija nonākuši Krievijas iekšienē. Daudziem Kurzemē un Zemgalē bija palikušas dzimtās mājas un tuvinieki. Tāpat vēstules latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejai sūtīja nepilngadīgi zēni, kuri lūdza, lai tos uzņem strēlniekos, jo uzņemšanas komisijas viņus atraidījušas.

Ceļš līdz latviešu bataljoniem 

Neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem gan no pašu karavīru, gan arī latviešu strēlnieku ba-taljonu Organizācijas komitejas puses, ne vienmēr bija iespējama pārcelšana uz latviešu bataljo-niem. Neredzot citu iespēju, daudzi karavīri riskēja un neatļauti pameta savas karaspēka daļas, mēģinot nokļūt līdz latviešu strēlnieku vienībām. Vairāki šādi gadījumi fiksēti 1916. gadā, kad brīvprātīgo pieņemšana jau daļēji bija noslēgusies. 1916. gada sākumā kopā ar dienesta biedriem savu karaspēka daļu pameta vēlākais 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs, kurš savu pārgalvīgo došanos uz latviešu bataljoniem aprakstīja atmiņās: «(..) Kad dabūjām zināt par latviešu bataljonu nodibināšanu, mēs, latvieši, kas atradāmies 2. armijas transporta dienestā, apmēram 25 cilvēki, nolēmām visādā ziņā tikt savos bataljonos un iesniedzām lūgumrakstus savam vada virsniekam par mūsu pārskaitīšanu latviešu strēlniekos. (..) Es un citi saņēmām noraidošu atbildi. Tad mēs, četri latvieši, sagatavojāmies patvarīgi atstāt dienestu un doties uz Rīgu, lai katrā ziņā nokļūtu latviešu strēlnieku bataljonos (..). Kad pēc klusas sa-gatavošanās atvadījāmies no saviem dienesta biedriem (..), mēs bijām apgādāti no turienes kan-celejā strādājošā latvieša ar dokumentiem un tādējādi vilcienā laimīgi izlaipojām no kontroles virsnieka. [Pēc nokļūšanas Rīgā] saņēmu no saviem tautiešiem, kas palika transportā, vēstuli; savā vēstulē viņi aprakstīja mūsu iztrūkumu (..). Kad otrā rītā paziņojuši par mūsu iztrūkumu bataljona komandierim, tas teicis, ka mēs būšot laikam aizgājuši sādžu meitās un krituši komandanta rokās; pats viņš aizgājis mūs meklēt, bet, sādžā neatradis, izsūtīja 8 vīrus uz zirgiem meklēt mūs mežos, bet praporščiku nosūtījis uz staciju nodot telegrammas visām stacijām par bēgļu arestēšanu. Neskatoties uz to visu to, mēs tomēr laimīgi nokļuvām vecā Rīgā — tuvāki latviešu bataljoniem.»

Neņemot vērā dažus starpgadījumus, vairākumā gadījumu latviešu pāreja uz saviem bataljo-niem netika liegta. Strēlnieks Voldemārs Bērziņš 1915. gada vasarā dienēja Petrogradā dislocēta-jā 6. sapieru pulkā un, formējoties latviešu strēlnieku bataljoniem, kopā ar saviem dienesta bied-riem veiksmīgi nokļuva Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā, kurš bija dislocēts Tērbatā (Tartu). V. Bērziņš atmiņās norāda: «1915. gada jūlijā, kad ieradāmies Cēsīs uz mobilizāciju, mūsu apslēptā vēlēšanās bija, ka labāk būtu gan cīnīties savā zemē nekā citā Krievijas malā. (..) Mūsu ilgas par cīņu dzimtā zemē tomēr piepildījās. Kādā vakarā pēc pārbaudes, kad jau bijām nolikušies gulēt, mūs iztraucēja taures skaņas. Bija dota pavēle apģērbties un nostāties. Kāds virsnieks paziņoja, lai latvieši iziet no ierindas, jo esot nodibināti latviešu strēlnieku pulki, kuros varot ie-stāties tikai latvieši, un mēs, kas gribot izbraukt uz strēlnieku pulkiem, lai ejot uz kanceleju pie-rakstīties, lai rīt jau varētu aizbraukt. Neaprakstāma sajūta pārņēma visus; no prieka visu nakti negulējām, spriežot un domājot, kā tas viss noticis. Krievi teica dažādas valodas, ieteica nebraukt, jo tur ātri vien dabūšot galu. Tomēr tas mūsu sajūsmu nemazināja, jo gribējām cīnīties kopīgi savā dzimtenē. Otras dienas vakarā saņēmām pavēli sapulcēties aizbraukšanai ar visām mantām, kādas jau nu Dievs zaldātiņam devis. Steidzīgi vien, ka neviens virsnieks no mums neatvadījās. Kad saņēmām pavēli soļot, viens mums uzsauca: «Zēni, uzdziedāsim «Kur tu teici, gailīti manu»!» Tas man tā iespiedās sirdī, ka aizrāvās elpa. Kad izgājām uz ielas, nepaguvām dziedādami paiet dažus simtus soļu, kad no visām pusēm saradās ziņkārīgo apbrīnotāju pūlis. «Kas tie par krievu karavīriem, kas dzied svešas dziesmas?» (..) Pa ceļam līdz stacijai saradās daži desmiti latviešu pavadītāji, kuriem, redzams, bija vēl lielāks prieks nekā mums. Viņi mūs apdāvināja ar barankām, teikdami: «Nu, zēni, parādiet krieviem, kā karo frontē!» Iesēdāmies vilcienā. Uz kurieni mūs vedīs, neteica, jo tas bija armijas noslēpums, tikai nopratām, ka uz dzimtenes pusi braucam. Kad vilciens pienāca Tērbatā, deva pavēli: «Izkāpt,» — sapratām, ka esam galā. (..) Pa ceļam aprunājos ar kādu strēlnieku, uz kurieni mūs ved. Tas teica: «Uz huzāru kazarmām, tur stāv rezerves bataljons.» Patiešām, kad ielas galā izgājām vārtiem cauri, pa kreisi stāvēja uzrakstīts: «Latv. strēln. rez. bataljons.» (..) Mūsu cerības bija piepildītas un sajūsmai nebija robežu, jo visur skanēja latvju mēle. Pēc tam sākās parastais darbs un cīņas frontē, līdz galīgai armijas sabrukšanai.»

Lai arī veids, kā visi šie karavīri nokļuva līdz latviešu strēlnieku bataljoniem bija atšķirīgs un dažādu pārdzīvojumu bagāts, viņus visus vienoja viens mērķis — cīnīties kopā ar citiem latvie-šiem savā zemē un stāties pretī ienaidniekam, kurš jau ilgstoši postīja Latvijas zemi. Tas spilgti redzams arī karavīru atmiņās un vēstulēs, kuras caurvij saviļņojums par iespēju dienēt latviešu strēlnieku bataljonos.

 

Dalies ar šo ziņu