Jānis Čakstens — viens no pirmajiem latviešiem Svētā Jura krusta kavalieriem pasaules karā

Nav viegli pateikt, vai tā ir pilnīga patiesība, jo latviešu — Svētā Jura krusta kavalieru — bija tūkstošiem, turklāt sākot jau ar pašām pirmajām kara dienām. Taču tas gan ir fakts, ka J. Čakstens bija viens no pirmajiem «Jura kavalieriem», turklāt viens no (ja ne vienīgais) tiem latviešu karavīriem, kuri par kaujas nopelniem militārajā karjerā izvirzījās visstraujāk un visaugstāk — līdz pat kapteiņa dienesta pakāpei. Viņš noteikti ir vienīgais, kurš apbalvots ne tikai ar pilnu Svētā Jura krusta un medaļas komplektu (četrām tā šķirām, kopā — astoņiem Svētā Jura apbalvojumiem dažu kara pirmo mēnešu laikā), bet jau kā virsnieks — arī ar Svētā Jura zelta zobenu un vēl vairākiem ordeņiem un medaļām. Viņš vairakkārt arī ievainots. Kaujās paveiktais un pieredzētais, kā tas redzams skopajos dokumentu ierakstos, spilgti apliecina izcila latviešu karavīra tēlu, turklāt jāņem vērā, ka viņš bija viens no ievērojamākajiem, taču ne vienīgais latvietis, kura biogrāfiskos datus varētu izmantot arī episkas filmas scenārijā, lai parādītu ne tikai vienkāršo karavīru un viņa varonību Pirmā pasaules kara ierakumos, bet arī latviešu tautas vietu šajā vispārējā militārajā konfliktā, kas sākās tieši pirms 100 gadiem.

Jānis Čakstens dzimis Daugavpilī 1887. gada 21. augustā, taču cēlies no Sēlpils pagasta zemniekiem. Pirms kara bijis vienkāršs cilvēks, kurš plānoja burtliča un aktiera karjeru. Pēc reālskolas beigšanas (1908.—1912. g.) izdienējis obligāto karadienestu 29. kājnieku pulkā, leibgvardes Lietuvas pulkā un Varšavas kara apgabala štāba Dežurējošā ģenerāļa pārvaldes Izlūkošanas un mobilizācijas nodaļā un minētā štāba tipogrāfijā. Dienestu beidzis kā tās Īpašās nodaļas pārzinis jaunākā unteroficiera dienesta pakāpē. Pēc atvaļināšanas apmeties Rīgā un kļuvis pazīstams kā Rīgas Interimteātra aktieris.

Karš un J. Čakstena kā rezervista mobilizācija armijā jau pirmajā dienā — 1914. gada 19. jūlijā — mainīja pilnīgi visu. Kopā ar daudziem citiem latviešu rezervistiem iedalīts Rīgas garnizona 116. Malojaroslavļas kājnieku pulkā, kas 24. jūlijā izbrauca uz fronti un 3. augustā šķērsoja Austrumprūsijas robežu, iebrūkot Vācijā. 116. pulks tika iesaistīts smagās kaujās. Burtiski pēc dažām dienām J. Čakstens tika paaugstināts par vecāko unteroficieri, bet 28. augustā — par podpraporščiku, turklāt — tikai augustā viņu apbalvoja ar Svētā Jura IV (14. augustā) un III šķiras medaļu, Jura krusta IV (18. augustā — par kaujām un izlūkgājieniem pie Instenburgas) un III šķiru (28. augustā — par izlūkgājienu pie Deimes upes), septembrī — Jura medaļas III un II šķiru (par sekmīgu nodaļas izvešanu no aplenkuma kauju laikā pie Goldapas), oktobrī — Jura krusta II, bet novembrī — Jura krusta I un medaļas I šķiru, kā arī Svētās Annas zelta medaļu un 200 rubļu naudas balvu (par vācu virsnieka — spiega notveršanu 10. septembrī pie Alitas pilsētas). 28. augustā J. Čakstens tika paaugstināts par podpraporščiku, bet 7. oktobrī kā vairākkārtējs Jura krusta kavalieris — par praporščiku (virsnieku). Jau kā virsnieks viņš 17. oktobrī tika apbalvots ar Svētā Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpiem par nopelniem vācu kavalērijas uzbrukuma apturēšanā atkāpšanās laikā pie Mazūru ezeriem naktī uz 29. augustu.

Oktobra sākumā viņš tika pārvietots no 2. rotas uz pulka izlūku komandu (kā jaunākais virsnieks), bet 19.—20. oktobrī nakts uzbrukumā smagi ievainots ar šrapneli kreisajā rokā un kreisajā kājā, bet ar šautenes lodi — vēderā. Sekoja evakuācija vispirms uz Daugavpili, pēc tam — Maskavas universitātes klīniku, kur tika veiktas divas sarežģītas operācijas (pēdējā — 1914. gada 15. decembrī), un visbeidzot — uz slimnīcu Orlā. Kamēr J. Čakstens ārstējās Daugavpilī, 2. lauka hospitālī, šo iestādi personiski apmeklēja cars Nikolajs II, kas piesprauda viņam pie krūtīm Svētā Jura I šķiras krustu un pēc sarunas ar viņu pieprasīja izvirzīt J. Čakstenu paaugstināšanai podporučika dienesta pakāpē, kas arī nekavējoties tika izdarīts (paaugstināts 1914. gada 11. novembrī).

1915. gada janvārī virsnieku izrakstīja no hospitāļa, un viņš neilgu laiku bija Orlas izveseļojušos karavīru bataljona rotas komandieris, bet 30. janvārī ar tā saukto marša rotu tika nosūtīts uz savu vienību frontē, Suvalku guberņā. Taču jau pēc dažām dienām — 8. februārī — Augustovas mežos sekoja kārtējais ievainojums un evakuācija uz Orlu (tur J. Čakstens iepazinās ar nākamo sievu un nodibināja ģimeni, tādēļ pilsēta kļuva par viņa piesaistes vietu uz vairākiem gadiem). 1915. gada aprīlī viņš tika iecelts par 48. lauka hospitāļa priekšnieka palīgu un paaugstināts par poručiku (kaujas nopelni 1914. gada 18.—20. oktobrī). Jūlijā sekoja nosūtīšana uz savu pulku frontē un paaugstinājums par štābkapteini (kaujas nopelni februārī). Savukārt 21. septembrī kaujās pie Molodečno (Baltkrievijā) Čakstens atkal tika ievainots un evakuēts uz aizmuguri. Šoreiz hospitāļos bija jāpavada ilgāks laiks. Starplaikā viņam piešķīra Svētās Annas IV šķiras ordeni (1915. gada novembrī) un Svētā Jura zobenu (1916. gada jūnijā — par ienaidnieka priekšpulku uzbrukuma atsišanu pie Molodečno dzelzceļa stacijas). 1916. gada decembrī par kaujām pie Viļejkas un Molodečno viņš saņēma arī Svētā Vladimira IV šķiras ordeni.

Pulkā izdevās atgriezties tikai 1916. gada septembrī, turklāt J. Čakstens uzreiz tika iecelts par bataljona komandieri. 1917. gada 18. janvārī kaujās pie Novoviļejkas Minskas guberņā viņu atkal ievaino un evakuē uz aizmuguri. Pulkā viņš atgriezās 29. janvārī, bet jau 2. februārī pie Minskas tika ievainots vēlreiz un aizvests uz slimnīcu Orlā. Dienests frontē šoreiz bija beidzies. Sekoja Februāra revolūcija, cara gāšana un straujās politiskās pārmaiņas. Februārī J. Čakstens tika paaugstināts par kapteini (kaujas nopelni janvārī un februārī), bet pēc izveseļošanās martā iecelts par 188. rezerves kājnieku pulka rotas komandieri, aprīlī — par Orlas pilsētas milicijas priekšnieka palīgu un jūnijā — par Orlas apriņķa kara priekšnieku. Oktobrī pavisam atvaļināts no karadienesta.

Jau pēc boļševiku apvērsuma — no 1918. gada janvāra strādāja par rakstvedi, pēc tam — darbvedi 56. kara hospitālī. 5. maijā apcietināts kā bijušais virsnieks un ieslodzīts Orlas guberņas cietumā, no kura oktobrī slimības dēļ atbrīvots. Dzīvoja Orlā kopā ar ģimeni. 1919. gadā sekoja mobilizācija Sarkanajā armijā un neilgs dienests Orlas kara apgabala štābā, atkal arests un pusgads cietumā, atbrīvošana 1920. gada janvārī, atkal mobilizācija Sarkanajā armijā vasarā, dienests Orlas apriņķa kara komisariātā, un novembrī vēl viens arests, ievietošana Orlas koncentrācijas nometnē un atbrīvošana pēc 25 dienām, šoreiz pēc Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības pieprasījuma.

1921. gada februārī kopā ar kundzi un 1916. gadā dzimušo dēlu Jāni atgriezās Latvijā, tika reģistrēts Latvijas armijas rezervē kā kapteinis (116. pulkā iegūto virsnieka pakāpi apliecināja bijušie dienesta biedri, starp tiem — arī pulkvedis Jorģis Zemitāns), darbojās Latvijas kara invalīdu savienībā, dzīvoja Rīgā. 1935. gada martā miris, apbedīts Raiņa kapos.

Mēs šodien atceramies daudzus izcilus Latvijas karavīrus, kuru devums Latvijas valsts uzbūvē ir acīmredzams. Tomēr vēsturiskie apstākļi 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs bija tādi, ka daudzi latvieši atradās apstākļos, kad varēja demonstrēt karavīra spējas, drosmi un pat varonību. Minēto skaidri apliecina šeit atstāstītie Čakstena dienesta gaitu sarakstē esošie skopie ieraksti, kas pilnībā izprotami karavīram, taču liks aizdomāties jebkuram, kurš vispārīgi izprot, kas ir karš, ierakumi, ievainojumi... Turklāt viņa dzīvesstāstā diezgan skaidri redzams arī tas politiskais haoss, kādā latviešu karavīri tika iemesti 1917. — 1920. gadā Krievijas plašumos, kad dažādu iemeslu dēļ (attālums, ģimene, Pilsoņu kara haoss, draudi dzīvībai u.c.) nespēja atgriezties dzimtenē un iesaistīties cīņā par tās neatkarību. Daudzi no viņiem atgriezās vēlāk — arī Jānis Čakstens.