Augškurzemes partizānu pulks

1919. gada pavasarī sarkanais terors lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā bija sasniedzis savu kulmināciju. Daudzi iedzīvotāji, vairoties no lielinieku represijām, bēguļoja. Padomju Latvijas armijas aizmugurē sāka darboties pretlielinieciskās naci-onālo partizānu grupas, kuras tautā dēvēja par zaļajiem, mežabrāļiem u. c.

Latvijas teritorijā darbojās četras lielākās zaļo grupas. Viena no tām bija t. s. Veckalniņa partizāni, kurus lielinieki sauca par Zaļā Artura bandu. Šī grupa darbojās Vidzemē, Cēsu un Smiltenes apkārtnē, to vadīja Arturs Veckalniņš (Zaļais Arturs). 1919. gada aprīlī Zaļā Artura banda uzbruka Cēsu cietumam, atbrīvojot no tā visus lielinieku gūstekņus. Gulbenes apkārtnē darbojās Malienas partizānu vienība kapteiņa Jūlija Ērgļa vadībā, bet Balvu mežos bija nodibinājusies vienība, kuru vēlāk nosauca par Latgales partizānu pulku, un to vadīja vēlākais pulkvedis — leitnants Jānis Vīn-dedzis. Pazīstami ar savu darbību Sēlijas mežos kļuva arī Augškurzemes partizāni.

Pirmie nelielie nacionālo partizānu pulciņi Augškurzemē jeb Sēlijā sāka parādī-ties maijā, pēc Rīgas atbrīvošanas no lielinieku varas. Šīs no vietējiem iedzīvotājiem stihiski veidotās, slikti organizētās un apbruņotās grupas cerēja paātrināt Sarkanās armijas vienību atkāpšanos un pasargāt savus vietējos īpašumus un saimniecības no izlaupīšanas, ar ko nereti nodarbojās lielinieku marodieri. Atsevišķas partizānu grupas darbojās Kaldebruņas—Bebrenes un Dvietes rajonā, Rubeņu—Podumajas rajonā, bet mazākā grupa Ilzes—Akmeņupes—Jelovkas apdzīvoto vietu rajonā. Šo stihiski izvei-dojušos grupu bruņojumā bija no zemes izraktās šautenes un patronas, medību bises un lielinieku aktīvistiem atņemtie revolveri.

«Maija mēnesī, līdz lielinieku izdzīšanai no Rīgas mēs savās meža slēptuvēs bi-jām nedroši un nekur aktīvi neparādījāmies. Nevarējām arī koncentrēties lielākos pul-ciņos, jo pa ceļiem un sētām visapkārt staigāja visādi sarkanās armijas revizori, komi-sāri un izpildu komitejas varas vīri. Sastopoties pa 2—3 vīri, mēs pārspriedām dažādus frontes jautājumus un sakarā ar to arī paši savu stāvokli. Tā apspriežoties, mēs pārliecinājāmies, ka mūs visus vada viena doma — ne par kādu maksu neiet līdzi sar-kanajai armijai uz Krieviju, bet slēpties mežos un izdevīgā brīdī pacelt mūsu vājos ieročus par savu tēvu zemi,» — tā par šo laiku raksta bijušais Augškurzemes partizānu pulka 3. rotas komandieris kapteinis Jānis Valdmanis.

8. jūnijā partizānu grupa, cenšoties aizkavēt lielinieku rekvizēto lopu izvešanu uz Līvāniem, uzbruka Gārsenes pagasta mājai, kur bija izvietojusies pagasta izpil-dkomiteja. Lai arī uzbrukums vairāk bija demonstratīva rakstura, tomēr tas izraisīja plašu rezonansi Ilūkstes apriņķa iedzīvotāju vidū. «Par šo notikumu ļaudīs jo ātri iz-platījās dažādas valodas, viena par otru fantastiskāka. Mūsu rindas mežā vairojās, un 9. jūnijā mēs jau bijām kopā 16 bruņoti vīri,» atceras J. Valdmanis. 9. jūnijā Gārsenē ieradās lielinieku soda ekspedīcija 50 bruņotu sarkanarmiešu sastāvā. Partizāni pret šo vienību atklāja uguni no meža, bet sava nelielā skaita dēļ atklātā kaujā iesaistīties ne-spēja. Soda ekspedīcija, ciešot zaudējumus, neuzdrošinājās uzbrukt partizāniem un bija spiesta atkāpties. 10. jūnijā partizānu vienība virsleitnanta Īvāna vadībā uzbruka un padzina kādu sarkanarmiešu vienību no Bebrenes muižas.

13. jūnijā Rubeņu muižā ieradās virsleitnants Jānis Indāns un paziņoja, ka viņš sāk dibināt lielāku karaspēka daļu no Augškurzemes mežos esošajām partizānu gru-pām. Šajā pašā dienā Lietuvas armijas Panevēžas grupas komandieris izdeva pavēli par atļauju J. Indānam formēt karaspēka grupu no Augškurzemes mežos esošajiem bruņotajiem partizāniem un uzņemt šo karaspēka vienību Lietuvas armijas operatīvajā pakļautībā un apgādībā kopējai cīņai pret lieliniekiem. 19. jūnijā atļauju pulka dibinā-šanai deva Lietuvas armijas virspavēlnieks ģenerālis Silvestrs Žukausks.

Reālā pulka dibināšana sākās 22. jūnijā Asares muižā, kur bija izvietots jaundi-bināmās vienības štābs. Pulka komandiera pavēlē nr. 1 norādīts, ka šajā dienā pulka sastāvā ietilpst 161 karavīrs pēc saraksta. Tāpat pavēlē minēts, ka J. Indāns pulka di-bināšanas un tālākās darbības sakarā ir sakontaktējies ar Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras pulka komandieri pulkvedi Jūliju Jansonu. Regulāru sakaru ar Ziemeļ-latvijas brigādi gan tobrīd Augškurzemes partizāniem nebija, izņemot 18. jūnijā no 1. Valmieras kājnieku pulka saņemto sūtījumu: 10 šautenes un 4000 patronas. 23. jū-nijā pulka komandieris J. Indāns izdeva proklamāciju visiem iedzīvotājiem, ka Augš-kurzemes partizānu pulks ir vienīgā likumīgā vara novadā un apsolās cīnīties par ne-atkarīgu Latvijas Republiku, par tās likumīgo valdību atzīstot K. Ulmaņa vadīto Lat-vijas Pagaidu valdību Liepājā. Tobrīd K. Ulmaņa valdība vēl atradās uz kuģa «Sara-tov», reālas varas Kurzemē tai nebija, un acīmredzot tāpēc J. Indāns pagaidām vēl nemēģināja uzņemt sakarus ar J. Baloža komandēto Latviešu atsevišķo brigādi jeb Dienvidlatvijas armijas grupu.

Augškurzemes partizānu pulks savā turpmākajā kaujas darbībā atradās Lietuvas armijas vadības operatīvajā pakļautībā. Jūlija sākumā Lietuvas armijas Panevēžas at-sevišķais bataljons atsūtīja sakaru nodibināšanai uz pulka štābu Asarē dažus sakarnie-kus, kas ievilka tiešo telefona līniju, un vairākus karavīrus. Augškurzemes partizānu pulka grupa piedalījās Lietuvas armijas uzbrukumā Daugavpilij 1919. gada 6.—11. jūlijā, nodrošinot Lietuvas armijas kreisā flanga piesegšanu un piedaloties kaujās pret lieliniekiem pie Bebrenes, ko ieņēma 10. jūlijā. Pēc kaujām pie Bebrenes pulks ieņēma aizsardzību līnijā Ancene—Rubene un gar Daugavas krastu. Jūlija vidū bija nodibināti sakari ar jau apvienotās Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulku (bijušo Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulku), kas bija izvietojies pie Līvāniem. Pulka štābs joprojām atradās Asarē. Šajā laikā pulkā pēc saraksta ir 600 vīru, pulks bija bruņots tikai ar strēlnieku ieročiem, bruņojumā 6 balsta ložmetēji un 8 rokas ložmetēji. Apgādē ar pārtiku pulks balstījās pamatā uz rekvizīcijām un brīvprātīgiem ziedojumiem no vietējiem iedzīvotājiem, jūlija beigās saņemot arī nelielus pārtikas sūtījumus no 4. (1.) Valmieras kājnieku pulka noliktavām. Tāpat pulka kaujas spēju nodrošināšanai bija izveidotas kurpnieku, skroderu, galdnieku, kalēju un ieroču remonta darbnīcas.

1919. gada 10. jūlijā, apvienojoties Dienvidlatvijas armijas grupai un Ziemeļlat-vijas brigādei, tika izveidota vienota Latvijas armijas organizācijas un apgādes sistēma — resp. izveidota vienota Latvijas armija. Latvijas armijas vienotajā organizācijas sistēmā iekļāvās arī visas ārpus šīm divām brigādēm esošās separātās karaspēka vie-nības un grupas, tai skaitā arī Augškurzemes partizānu pulks. 9. augustā Latvijas ar-mijas Kurzemes divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Balodis izdeva pavēli, ar kuru Augškurzemes partizānu pulks tika ieskaitīts divīzijas sastāva vienā no tobrīd vēl vārdā nenosauktajiem kājnieku pulkiem. Vienlaikus pulks pārgāja pilnīgā Kurzemes divīzijas apgādībā ar ieročiem, pārtiku un kara materiāliem. 16. augustā šo vienību nosauca par 3. Jelgavas kājnieku pulku, un Augškurzemes partizāni veidoja šā pulka 3. bataljona pamatu. Turpmāk bijušie partizāni jau kā regulārās armijas karavīri piedalījās Latvijas Neatkarības karā cīņā pret P. Bermonta armiju un Latgales atbrīvošanā.