Admirālis Teodors Spāde

Vienības un personības
Materiāla sagatavošanā izmantoti fragmenti no Mārtiņa Bistera un Jura Ciganova grāmatas „Admirālis Teodors Spāde”.

Image
73D5D2ECB0FB4CFC82F3FCCF44309364.jpg

1891.gada 7.martā Jura un Annas Spādu ģimenē piedzimst Teodors, kurš vēlāk kļūs par pirmo admirāli – latvieti. Bez Teodora Spādu ģimenē ir vēl trīs bērni – Kārlis, Pauls Jānis, kurš 18 gadu vecumā mirst ar diloni, un Marta. Ģimene dzīvo Ventspilī, ģimenes galva nodarbojas ar piekrastes zvejniecību, un Teodora pirmā iepazīšanās ar jūru notiek uz tēvam piederošajiem nelielajiem buriniekiem.

Admirālis Teodors Spāde

Tēva nodarbošanās ir gana ienesīga, lai nodrošinātu izglītību visiem bērniem. 1909.gadā Teodors pabeidz reālskolu Rīgā, savukārt 1914.gadā ar izcilību tiek absolvēta Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļa.

1914.gada jūlijā (pēc vecā stila) sākas Pirmais pasaules karš, kurā tiek ierauta arī lielākā daļa latviešu. Tūlīt pat notiek pirmā vispārējā mobilizācija, un tikko kā augstāko izglītību ieguvušo Teodoru Spādi ieskaita dienestā Baltijas jūras kara flotē. Tam seko dienests Melnās jūras, Ukrainas un Aizkaukāza flotē. 1917.gada maijā Spāde Batumi salaulājas ar gruzīnieti Nadeždu Švelidzi-Petrovu. Aizejot no dienesta Gruzijas republikas armijā, Spāde pievienojas A.Deņikina komandētajam Dienvidkrievijas brīvprātīgo karaspēkam. No 1919.gada sākuma Spāde atkal dien uz karakuģiem. 1919.gada decembrī ar ģenerāļa A.Deņikina pavēli T.Spādem piešķir vecākā leitnanta pakāpi. Balto kustība Krievijā tiek sakauta, un 1920.gada novembra beigās pēdējie Baltās armijas kareivji spiesti evakuēties uz Konstantinopoli, tostarp arī Spāde. Tur viņu jau gaida dzīvesbiedri, un tā paša gada decembrī Spāde kopā ar sievu atgriežas Latvijā.

Latvijā Spāde sākotnēji pievēršas privātai saimnieciskajai darbībai – ir kuģniecības sabiedrības „Ausma” līdzdibinātājs, motorburinieka „Lina” līdzīpašnieks.

1924.gada 27.jūnijā tiek nodibināta Latvijas Jūras krasta aizsardzības eskadra. Oktobrī tiek parakstīts līgums ar Francijas kuģu būvētavām par divu zemūdeņu un divu mīnu traleru būvi. Vērojot, kā veidojas Latvijas Jūras kara flote, Spāde nespēj stāvēt malā. 1926.gada maijā viņš tiek ieskaitīts aktīvajā karadienestā Jūras krasta aizsardzības eskadras štābā virsleitnanta dienesta pakāpē. Pēc gadu ilga dienesta Jūras spēkos un paaugstināšanas kapteiņa pakāpē Spādi nosūta mācīties Francijas Jūras kara akadēmijā Parīzē, ko pabeidz 1928.gada decembrī. 1929.gadā viņš tiek piekomandēts Francijas un Zviedrijas kara flotei, kur apgūst nepieciešamās iemaņas darbam ar karakuģu tehniku. 1929.gada novembrī Spādi ieceļ par karakuģa „Virsaitis” komandieri. 1931.gada septembrī, nomainot vācbaltieti admirāli Arčibaldu Kaizerlingu, Spāde kļūst par Jūras krastu aizsardzības eskadras komandieri.

T.Spāde tālāk attīsta A.Kaizerlinga savulaik izstrādāto plānu par Latvijas piekrastes līnijas aizstāvēšanas koncepciju, kas paredz, ka Latvija kā neliela valsts savu jūras robežu var aizstāvēt tikai ar mīnām, mobilu piekrastes artilērijas sistēmu, zemūdenēm, lidmašīnām, viegliem, ar labu ātršāvēju artilēriju bruņotiem nelieliem, ātriem karakuģiem, aizstāvēšanās operācijās izmantojot piekrastes sēkļus un citas reljefa īpatnības.

T.Spāde ir cienīgs A.Keizerlinga pēctecis – viņš brīvi runā vācu, angļu, krievu un franču valodā, ir apveltīts ar plašām zināšanām un skrupulozu precizitāti, taisnīguma sajūtu un lielisku humora izjūtu. Brīvajā laikā T.Spāde nododas sportam, mūzikai, dzejai, ir laikrakstu „Sports” un „Sporta Pasaule” redaktors (1936 – 1940), Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis.

1937.gadā Spādi piemeklē personīga traģēdija – pēc grūtas slimības mirst viņa sieva. 1940.gadā Spāde apprecas ar zobārsti Maiju Pētersoni.

1938. gadā Jūras krastu aizsardzības eskadru pārdēvē par Latvijas Kara floti, un 15. jūlijā kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis tai pasniedz flotes karogu ar devīzi: ”Mūs vieno Latvijas svētais vārds”.

1940.gada 16. – 17.jūnija naktī Latvijā iebrauc padomju tanki. Spāde, pēc vēlāk atstāstītās versijas, esot Kārlim Ulmanim piedāvājis ar zemūdeni „Spīdola” evakuēt valdību uz ārvalstīm, taču valdība no šī piedāvājuma atteikusies.

Nesaņemot pavēli par pretošanos agresoram, Latvijas armijas karavīri ir spiesti noskatīties, kā Latvija tiek nenovēršami okupēta un tās armija – iznīcināta. 24.jūlijā Liepājā uz kara flotes kuģiem tiek nolaisti sarkanbaltsarkanie krustotie baltie karogi, bet to vietā mastos tiek uzvilkti sarkanie padomju karogi. 27.augustā Latvijas Jūras kara flote tiek likvidēta, Spāde no dienesta Jūras spēkos tiek atvaļināts.

1941.gada 14.jūnija naktī Teodoru Spādi kopā ar citiem 15 424 Latvijas iedzīvotājiem apcietina un izsūta uz Tomskas apgabalu. Viņš tā arī nekad nesatiks savu dēlu Selgaru, kurš piedzimst mēnesi pēc tēva aizvešanas izsūtījumā.

No 1943. līdz 1953. gadam Spāde atrodas ieslodzījuma nometnēs Novosibriskā, Ekibastuzā, Džezkazganā.1953.gada decembrī viņu atbrīvo bez tiesībām atgriezties dzimtenē. 1954.gadā Spāde ierodas Kazahstānas pilsētā Temirtau un sāk strādāt pilsētas infekcijas slimnīcā par grāmatvedi. Sabiedriskā rakstura, inteliģences, erudīcijas, nosvērtības un atsaucības dēļ Spāde ātri kļūst slimnīcas dvēseli un autoritāti, viņa mīlestību pret grāmatām pārņem citi slimnīcas kolēģi.

Spāde nekad nav sūdzējies par veselību, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc ļaundabīgā slimība tiek konstatēta tad, kad ir jau par vēlu. 1970.gada 25.jūlijā T.Spāde šķiras no šīs dzīves. Viņš tiek apglabāts svešumā - Temirtau pilsētas kapos.

1990.gada 29.aprīlī, 20 gadus pēc admirāļa nāves, Spādes mirstīgās atliekas tiek pārapbedītas Rīgas Meža kapos. Pārapbedīšanas ceremonijā piedalās vēl dzīvie Latvijas Jūras kara flotes jūrnieki, kādreizējie Krišjāņa Valdemāra jūrasskolas audzēkņi, Nacionālo bruņoto spēku karavīri un daudzi citi, kuriem dārga ir Teodora Spādes piemiņa.

Dalies ar šo ziņu