Janvāra vidū apritētu tieši 28 gadi, kopš Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Vadības grupas bocmanis Ivars Zvirgzdiņš dienē Latvijas bruņoto spēku Jūras spēkos. 5. janvārī viņš atvaļinās, jo uzskata, ka savu ieguldījumu Jūras spēku attīstībā ir devis un nu jādod vieta jaunajiem. Par šajā laikā piedzīvoto viņš stāsta intervijā portālam “Sargs.lv”.
Kā sākās Jūsu dienests Jūras spēkos?
Jau pamatskolas laikā zināju, kas es būšu. Skolotāja skolas salidojumā vēl tagad mēdz atgādināt, ka reiz es esot ienācis klasē un teicis: “Es būšu jūrnieks! Es ar mammu jau sarunāju.”
Bet, ja tā nopietni, tad – deviņdesmito gadu sākumā, atgriežoties no trīs gadu garā dienesta Padomju armijas Jūras robežsardzē, Latvija tikko bija atguvusi neatkarību. Iepriekšējā darba vietā kolhozā nebija skaidrības – būs darbs vai nebūs. Brālis avīzē bija izlasījis, ka tiek dibināti Jūras spēki, toreiz gan tos sauca par Jūras robežsardzes spēkiem. Viņš man teica: tev svaiga militārā pieredze, ej, piesakies! 1992. gada sākumā to arī izdarīju.
Taču tas laiks bija izaicinājumu pilns, jo faktiski mēs visi bijām ar izteiktu pēcpadomju domāšanu – lielākā daļa dienestā esošo vīru iepriekš bija strādājuši vai nu krievu tirdzniecības, vai zvejniecības flotē. Viņi atnāca uz Latvijas armiju ar augstu patriotismu, bet ar visām tām negācijām, kuras palikušas kā padomju mantojums. Tolaik daudziem bija arī problēmas ar alkoholu. Žēl, ka vērtīgi, zinoši speciālisti vienkārši nodzērās un bija spiesti dienestu pamest. Taču visiem šiem cilvēkiem bija ļoti liela vēlme kaut ko radīt. Mēs visi tiešām sākām no nulles. Mums nebija nekā, dzīvojām Liepājas Jūras koledžas kopmītnēs, arī kuģu mums tolaik nebija.
Kā tikāt pie pirmajiem kuģiem?
Man bija tas gods 1992. gada martā ar tā laika premjerministra Ivara Godmaņa pavēli par kontrabandas vadāšanu uz ārzemēm Zivju inspekcijai konfiscēt trīs kuģus – Ventspilī, Liepājā un Rīgā. Bija tāds patruļkuģis “P-101 SAMS”, un es kā viens no pirmajiem tiku iecelts tā apkalpē, strādāju par motoristu.
Līdz pat 2005. gada janvārim esmu dienējis uz daudziem kuģiem, tajā skaitā kā bocmanis arī uz modernā mīnu meklētāja “Namejs”.
Taču pirmo kuģu tehniskais stāvoklis bija bēdīgs. Atceros, 1993. gadā tikām nokomandēti uz Vāciju atbruņot bijušās demokrātiskās Vācijas karakuģus, kurus Latvija saņēma dāvinājumā. Tajā laikā rietumu sabiedrotie nolēma, ka nedrīkst pārdot vai dāvināt nupat neatkarību atguvušajai Latvijai apbruņotus kuģus – par Latvijas nākotni vēl bija daudz neskaidrību, arī krievu armija vēl atradās Latvijā. Tā nu mēs pilnībā atbruņotos kuģus sūtījām uz Latviju, kurus vēlāk ar poļu sabiedroto palīdzību atkal apbruņojām ar lielgabaliem.
Ko darīsiet pēc atvaļināšanās?
Man ir paveicies, ka šajos gandrīz 28 gados, kopš esmu Jūras spēkos, nav bijis jāpiedzīvo militāra krīze jeb karš, taču visu laiku esmu tam bijis gatavs. Visas manas darbības un apmācība bijusi vērsta uz to, lai vajadzības gadījumā prasmes un zināšanas liktu lietā. Tas jāapzinās visiem karavīriem – ja gribi mieru, gatavojies karam. Taču nevienam nenovēlu to patiesi piedzīvot.
Pēc atvaļināšanās no Jūras spēkiem man ir plāns, ko darīt tālāk, taču negribu par to stāstīt pirms laika. Sākumā noteikti kārtīgi atpūtīšos. Jo iepriekšējos atvaļinājumos tas ne vienmēr izdevies. Sieva bieži par to ir rājusies, bet tāda nu bijusi mana darba specifika. Bieži esmu atsaukts no atvaļinājuma, lai pildītu pienākumus, līdz ar to mēneša atpūta izstiepusies visa gada garumā.
Tagad es beidzot atvilkšu elpu. Lai gan kolēģiem jau esmu teicis – ja nu gadījumā kas, vēl vismaz mēnesi pēc aiziešanas pensijā varat man zvanīt. Jo saprotu, ka maniem sekotājiem sākumā varētu būt jautājumi par daudzām lietām. Lai gan savulaik es pats šajā pozīcijā tiku iemests kā kaķēns ūdenī, ar domu pavērot – izķepurosies vai ne. Kaut kā izķepurojos.
Liepājas ostā sagaidot mīnu kuģi "Tālivaldis" no NATO dežūras, bocmanis I. Zvirgzdiņš attēlā pirmais no labās. Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Kāpēc tomēr nepaliekat dienestā?
Apzinos, ka visu savu dienesta laiku esmu bijis diezgan neērts priekšniecībai, jo vienmēr teicu, ko domāju. Ir bijuši arī priekšnieki, kuri solījuši par manu lielo muti sodīt. Bet šo gadu laikā esmu sapratis, ka cilvēks, kurš spēj pamatot savu viedokli, arī iemanto apkārtējo cieņu. Jā, reizēm no viņa baidās, taču ciena.
Visus šos gadus cilvēkiem esmu stāstījis par viņu profesionālo attīstību un karjeras iespējām. Bet kā gan viņi var kāpt pa karjeras kāpnēm, ja priekšā kāds turas pie savas pozīcijas. Aiz manis jau stāv puiši, kuri var darīt manu darbu, jādod viņiem iespēja.
Ir jāprot aiziet ar cieņu un godu. Es to uztveru normāli – pienācis mans laiks doties, jo savu misiju šeit esmu izpildījis.