B.Sipeniece – Gavare: ikvienam jāciena un jānovērtē sava valsts

VIEDOKLIS I 24.12.2019
Sargs.lv patriotismsPersonībaLatvijas armijai 100
sipeniece
Foto: Foto: srž. Ēriks Kukutis/Aizsardzības ministrija

Tā ir milzīga laime, ka mums ir sava valsts un valoda, tā intervijā aizsardzības nozares ziņu portālam “Sargs.lv” saka sabiedrībā zināmā TV un radio personība Baiba Sipeniece – Gavare, kura pati līdzdarbojusies tās neatkarības atgūšanā. Tagad viņa uzsver – valsts ir vērtība, ko jāprot novērtēt un vajadzības gadījumā arī sargāt.

“Piedzimu Brežņeva laikā, kad PSRS bija visbaisākā stagnācija. Mani vecāki bija agronomi, bet vecvecākiem kādreiz piederēja mājas. Atceros, mans vectēvs ļoti lamāja krievus - ne jau tautību, bet iekārtu. Vecmāmiņa visu laiku viņu kušināja un teica, lai tā nerunā, jo par tādām lietām varēja izsūtīt uz Sibīriju, ielikt cietumā vai pat vēl trakāk. Vectēvs pret šo sistēmu bija visniknāk noskaņots, kamēr mans tēvs bija ieturēts. Mūsu klātbūtnē viņš nekad nerunāja neko sliktu par padomju valdību. Viņš zināja, ar ko tas varētu beigties. Tā arī es uzaugu - visai dubultā pasaulē. Mans vectēvs piedzima 1900. gadā, bet vecmāmiņa - 1897. gadā. Viņi abi bija klāt pie Latvijas valsts dibināšanas,” atceras Baiba.

Kad Baibai bija 18 gadi, viņa aktīvi līdzdarbojās Latvijas neatkarības atgūšanā. Tagad viņa atceras – tas bija skaistākais laiks mūžā. “Es biju pašos spēka un jaunības gados. Manas iekšējās sajūtas sakrita ar Latvijas tā laika situāciju. Astoņpadsmit gados cilvēks ir gatavs pārmaiņām. Viņš ir gatavs cīnīties par idejām, apņēmības pilns izciest grūtības, lai tikai būtu labāk. Es piedalījos visās tā laika manifestācijās, nesu demonstrantiem tēju, ko pati vārīju,” viņa stāsta.

Baiba atminas arī 1990. gada 4. maiju, todien viņa līdz ar daudziem citiem stāvējusi pie tā laika Augstākās padomes un mūsdienu Saeimas ēkas, skaitot balsis. Tad pienāca barikāžu laiks, ko Baiba aizvien uzskata par brīnišķīgu. Savā jaunības maksimālismā viņa to uztvēra kā grandiozu notikumu. “Biju Vecrīgā, biju visā šajā mutulī, kad veidojās mana vērtību sistēma. Es biju klāt cīņā par neatkarību un savā jaunības maksimālismā biju gatava arī atdot par to savu dzīvību. Tad manā acu priekšā pēkšņi nošāva cilvēkus,” atceras Baiba.

Pēkšņi viss notiekošais radījis šausmīgas bailes. Baiba vēl tagad atceras to, kā jutusies toreiz – tev pretim stāv milzīgs un netaisnīgs spēks, bet tu esi bez ieroča, un tavi pretinieki ir bruņoti.

“Vēstures procesos esmu līdzdarbojusies, nevis par tiem lasījusi vēstures grāmatās. Rīga nav vienkārši pilsēta, kurā es dzīvoju un strādāju. Es varu pastāstīt par katru Rīgas nostūri – ko es kurā brīdī darīju un ar ko man tas asociējas. Ejot cauri Rīgas centram, ar cilvēkiem sveicinos kā mazā ciematā. Tie ir mani cilvēki, tie ir mani laikabiedri. Es saprotu, ka nekur citur es nevarēšu dabūt tādu sajūtu. Šī ir mana valsts. Maniem vecvecākiem piederēja zeme, ko viņiem atņēma. Tieši tāpēc šī valsts vēl vairāk ir mana. Es nevaru pamest valsti, ko mani vecvecāki bija izcīnījuši, tad zaudējuši un ko es ar saviem laikabiedriem atkal izcīnīju. Es esmu bijusi klāt tajās cīņās un joprojām stāvu un krītu par Latviju,” saka Baiba.

Viņa uzsver - cilvēki nedrīkst palikt malā, nodot valsts vērtības vai būt bez principiem un klusēt brīžos, kad virsroku gūst ļaunums.

“Visi klusēja, kad pasaule piedzīvoja tādas šausmas kā fašismu vai komunismu. Tagad tas notiek Ukrainā. Tur joprojām ir karš, tur joprojām krīt puiši, aizstāvot savu zemi. Tā ir mācība un atgādinājums, ka ar mums var notikt tieši tas pats. Nedrīkst koķetēt ar ienaidnieku! Patiesībā visai pasaulei vajadzētu norobežoties no Krievijas. Man ir ļoti paveicies, ka es spēju baudīt neatkarību. Mums ir valsts, mums ir sava valoda, sava kultūra, mēs esam laimīgi.”

Baibas ģimenē ieviesta tradīcija – ik gadu 11. novembrī apmeklēt Brāļu kapus. Tagad abas meitas, tuvojoties valsts svētkiem, prasa – kad ģimene dosies uz turieni. “Viņām ir nepieciešamība to darīt. Mēs, apmeklējot Brāļu kapus, vienmēr lasām kritušo karavīru vārdus, rēķinām, cik gadu viņiem bija Neatkarības kara laikā,” saka Baiba.

Viņu patīkami pārsteigusi pašmāju jaunākā filma “Dvēseļu putenis”. Tās radošā komanda beidzot spējusi vizuāli izstāstīt stāstu par valsts dibināšanu, ko arī Baiba centusies izstāstīt  savām meitenēm. Tiesības uz savu valsti un valodu izcīnījuši zēni, kuri nenobijās, dodamies pilnīgi drošā nāvē. “Ir jānovērtē tas, ka kāds izcīnīja neatkarību, tas nenāca viegli,” viņa saka.

“Es vērstos pie cilvēkiem, kuri audzina bērnu. Bērnu vajag audzināt ar piemēru - skaidri norādīt, kādas ir tavas vērtības, rādīt ģimenes tradīcijas. Mācīt cienīt valsti, tās vēsturi un cilvēkus, kuri cīnījušies par to. Bērni jāmāca būt neiecietīgiem pret cilvēkiem, kuri apzog paši savu valsti un tās cilvēkus. Jāmāca būt neiecietīgiem pret stulbībām un nelietībām. Es gribu visiem novēlēt - audzināt bērnus par patriotiem, vienalga, kādas tautības cilvēki tie būtu. Tad viss būs labi,” saka Baiba.