Alūksnes kājnieku skolas kaprālis Jānis Poišs daudziem kļuvis pazīstams kā prasīgais instruktors no Latvijas Televīzijas dokumentālās filmas “Iezīmētie”. Sarunā ar aizsardzības nozares portālu “Sargs.lv” kaprālis J. Poišs atzīst – dienests armijā bijis viņa aicinājums kopš bērnības, taču iestāties uzreiz neizdevās. Tagad viņa lielākais gandarījums ir vērot paša audzināto karavīru panākumus.
Pastāsti par savu dzīves ceļu. Tu jau sen zināji, ka gribi dienēt armijā?
Jā, tas bija jau sen. Es atceros spilgtu piemēru no bērnības – spēlējos ar mazā brālēna alvas zaldātiņiem un viņam teicu, ka reiz būšu viens no viņiem. Kopš tā brīža ir pagājuši 20 gadi. Tagad reāli esmu viens no viņiem.
Kāpēc gribēji kļūt par karavīru?
Pirmkārt, dzīvoju tepat blakus armijas daļai. Kopš bērnības uz karavīriem skatījos kā īpašu spēku, kas mani iedvesmoja. Redzēju, cik viņi ir stipri, kā trenējas, visu laiku skrien un aktīvi kustas. Mani tas piesaistīja. Protams, arī Latvijas himna patika kopš bērnības. Tas viss raisīja pārdomu kokteili, ka vienu dienu būšu armijā.
Paspēji padarboties arī Jaunsardzē?
Jā! Es gan toreiz vēl īsti nesapratu, vai militārais dienests būs tas, kas mani patiesi interesēs. Tā pagāja laiciņš, pabeidzu skolu un mēģināju iestāties profesionālajā dienestā, taču man bija problēmas ar veselību. Nevarēju iziet medicīnisko komisiju. Tad šo domu uz laiku atmetu un pie sevis nodomāju: “Pie velna, braukšu uz ārzemēm!” Aizbraucu, tomēr brīdī, kad to izlēmu, zināju, ka braukšu tur tikai nopelnīt naudu, lai pēcāk atgrieztos. Pusgadu nostrādāju un braucu mājās. Sākumā uz bruņotajiem spēkiem neskatījos. Mēģināju strādāt policijā. Vienu brīdi pat domāju par stāšanos Policijas akadēmijā. Iestājos, izturēju pat visus medicīnas pārbaudījumus, taču sapratu, ka policija īsti nebūs domāta man.
Foto: kaprālis J.Poišs kopā ar dienesta biedriem no Cēsu instruktoru skolas, apmeklējot Cēsu pili. Kaprāļa J.Poiša personiskais arhīvs.
Ar ko policija atšķiras no armijas?
Man prasās vairāk tā, ko tautā sauc par “action”. Uz policiju sabiedrība skatās citādāk nekā uz karavīru. Tad atkal savu skatu vērsu Nacionālo bruņoto spēku virzienā. Taču sākotnēji iestājos Zemessardzē. Likās “fun”, likās, ka tas ir “kruta”. Sapratu, ka man šī lieta patīk, nu un tā no Zemessardzes taisnā ceļā devos uz profesionālo dienestu.
Ko tu darīji, strādājot ārzemēs?
Anglijā vācu no lauka puravus. Tas man deva labu pieredzi, iemācījos sadzīvot ar sliktiem laikapstākļiem. Tur puravu novākšana ilga 12 stundas – no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Dažkārt stipri lija, un tad visu dienu nācās brist pa dubļiem, pārtraukums arī tikai uz pusdienlaiku, lai paspētu paēst. Tāpat nācās strādāt aukstumā, reiz vācām ražu mīnus 15 grādu salā. Tā ieguvu rūdījumu.
Daudzi saka, ka labāk strādāt ārzemēs, jo var vairāk nopelnīt. Negribēji tur palikt?
Man jau nebija mērķis tur palikt uz dzīvošanu. Zināju, ka atgriezīšos. Man labāk patīk savas mājas, jo tikai šeit jūtos kā savējais, te, kur visi runā latviešu valodā. Piemēram, ja man te kāds autobusā paprasa “biļetik”, es atbildu – ja mēs esam Latvijā, tad sāksim runāt latviski. Man patīk, ka šeit ir mana ģimene, draugi, kolēģi. Te es jūtos labi.
Foto: Fiziskās sgatavotības treniņi kaprālim J.Poišam nav sveši. Savu dienestu Alūksnes Kājnieku skolā viņš sācis kā fiziskās sagatavotības instruktors. Armīns Janiks/ Aizsardzības ministrija.
Kā atsākās Tavs ceļš bruņotajos spēkos?
Es biju apmācībās Ādažos. Tur nodzīvoju trīs mēnešus. Tas bija labs treniņš, kas lika izkāpt no komforta zonas. Tad devos tālāk dienēt uz Alūksnes Kājnieku skolu. Te sākumā neilgu laiku biju kā fiziskās sagatavotības instruktors. Tad jau kā nodaļas komandieris, līdz beidzot – kursa seržants.
Protams, Alūksnē neesmu visu laiku, jo ik pa brīdim tieku nosūtīts karjeras kursos.
Ko Tev Nacionālie bruņoti spēki spējuši piedāvāt?
Te allaž ir iespējas pilnveidoties. Piemēram, apmācot jaunkareivjus, tu vari ieiet rutīnā un ar laiku izdegt. Šeit vadība vienmēr domā par to, kā tevi ilgāku laiku noturēt dienestā, tāpēc piedāvā attīstības iespējas. Tad tu kaut ko dzīvē pamaini, izej ārā no rutīnas, un tas ļoti labi rehabilitē. Pēc tam jūties daudz labāk. Ļoti pozitīvi ir arī tas, ka dienestā tiek apmaksātas studijas augstskolā. Vispār attieksme ir ļoti pretimnākoša. Piemēram, man šogad atļāva mācīties augstskolā, jo tikai šeit saprot, ka labs karavīrs var būt gudrs karavīrs. Te pat pie auto vadītāja apliecības var tikt tie karavīri, kuriem nav tiesību, turklāt par brīvu! Pat C kategorijas tiesības var iegūt. Var uzlabot angļu valodas zināšanas, iziet dažādus militāros kursus un, protams, uzlabot zināšanas medicīnā.
Kāpēc nepaliki Ādažu bāzē?
Es bērnībā biju ļoti kautrīgs, maz runāju, it īpaši publikas priekšā. Tad, iestājoties jaunāko instruktoru kursā, kļuvu pārliecinātāks par sevi. Arī šie kursa pasniedzēji teica, ka man ir talants, labi sanāk nodarbību vadīšana, varu brīvi komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc man piedāvāja palikt Ādažos. Taču Alūksnē bija manas mājas. Tas bija svarīgākais faktors. Mani kaitināja Rīgas burzma. Gribēju sev apkārt mierīgāku vidi. Tā es kļuvu par instruktoru šeit, Alūksnes Kājnieku skolā.
Foto: Kursantu akmeņu kaudze Alūksnes Kājnieku skolā. Ikviens kursants tādu nēsā līdzi savā mugursomā. Pabeidzot pamatapmācību, akmens tiek novietots kopējā kaudzē. Armīns Janiks/ Aizsardzības ministrija
Tu te jūties kā skolotājs?
Jā.
Kas skolotāja darbā ir patīkamākais un grūtākais?
Grūtākais ir saprast, kā ar katru no kursantiem runāt, kā viņu motivēt darīt tās lietas, kuras šeit dienestā tiek prasītas. Tas ir grūtākais. Te katram jāatrod sava individuālā pieeja. Tāpat grūts ir šķiršanās brīdis, kad jaunie karavīri tiek nosūtīti tālāk uz vienībām. Trīs mēneši, ko tu pavadi ar viņiem, ir pietiekoši ilgs laiks. Tad tu redzi, kā aiziet projām tava vadītā nodaļa. Tas ir sāpīgi.
Kādi uz bruņotajiem spēkiem tagad nāk jaunieši?
Pēdējos gados viņi kļuvuši fiziski vājāki. Esmu viņiem prasījis, kādēļ viņi neko nedarīja, zinot, ka nāks uz armiju, kāpēc netrenējās mājās, neatspiedās, neveica vēderpreses vingrinājumus, neskrēja? Viņi atbild, ka nebija laika. Šāda domāšana ir nepareiza. Manuprāt, tas viss šobrīd ir intensīvās planšetdatoru un telefonu lietošanas dēļ. Agrāk jaunieši nāca zinošāki, saprata ko vairāk par tehniku, jo kopš bērnības paši remontēja savus velosipēdus.
Foto: Kaprālis J.Poišs kopā ar Alūksnes Kājnieku skolas kursantiem Lāčusila poligonā. Kaprāļa J.Poiša personiskais arhīvs.
Vai šo domāšanu te var mainīt?
Ar katru ir individuāli jāstrādā. Tie kursanti, kuri nāk no mazpilsētām un laukiem, uzreiz zina ko darīt, viņi labi orientējas tehnikā, savukārt lielpilsētu jaunieši ir trausli. Viņus vajag ļoti motivēt, jo citādi pārņem sajūta, ka viņi var ātri izdegt.
Kā viņus motivēt?
Jāatgādina, ka nedrīkst padoties. Tas arī ir tas, kas viņus veido par mērķtiecīgākiem cilvēkiem. Jāizceļ lietas, kuras, izpildot uzdevumus, viņiem padodas, tikai tā var noturēt uzmanību un neļaut visam atmest ar roku.
Foto: "Vēlos sev "sešpaku", tā treniņus pamato kaprālis J.Poišs. Tomēr lai uzlabotu jauno kursantu fizisko sagatavotību, jāstrādā daudz. Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Cik karavīrus jau kopumā esi apmācījis?
Nu jau būs aptuveni 10 kursi. Man personīgi tie bijuši apmēram 100 cilvēki. Varbūt mazliet vairāk.
Kā attiecības ar apmācītajiem karavīriem veidojas tālāk? Sazvanāties, sarakstāties?
Kā ar kuru. Daži sūta bildes vai video. Kad pats esmu Ādažos, piedāvā tikties. Man patīk, ka karavīri atceras laiku šeit, Alūksnē. Mani vairāk interesē, ko paši karavīri dara tālāk savā dienestā, man patīk, ja redzu, ka arī viņiem dienests ir iepaticies. Mans galvenais uzdevums ir jaunajos karavīros radīt interesi, lai viņiem šeit patiktu, lai liktos, ka dienests tiešām ir prestiža lieta.
Kā tas sanācis līdz šim?
Es teiktu, ka ar vairumu tas ir izdevies.
Ko tu pats tagad dari?
Ko tu pats tagad dari?
Ceru, ka drīzumā būšu seržants. Eju uz sporta zāli. Nesen iestājos arī Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā. Mācos un trenējos. Tas viss noderēs.
Vai ir doma veidot karjeru kā virsniekam?
Man ir plāns, ka pēc veiksmīgas augstskolas pabeigšanas tālāk došos studēt uz Nacionālo aizsardzības akadēmiju.
Kā mainītos Tava dzīve, kļūstot par virsnieku?
Foto: Savu tālāko karjeru Nacionālajos bruņbotajos spēkos kaprālis J.Poišs redz kā virsnieks. Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
Kā Tavā dienesta gaitā mainījušies bruņotie spēki?
Pats dienestā esmu piecus gadus. Var redzēt, ka šobrīd cilvēki dienestā ir motivētāki. Ja īsi pēc neatkarīgas atgūšanas daudzi nāca piespiedu kārtā, tad tagad cilvēki dien, zinot, ka to vēlas. Tāpat man patīk, ka dienēt nāk daudzi reiz ārzemes dzīvojušie. Viņi saprot, ka šeit ir darbs un viņi bruņotajos spēkos var veidot karjeru.
Ar kādām sajūtām nosvinēji armijas simtgadi?
Piedalījāmies Lāčplēša dienas lāpu gājienā Alūksnē. Man tas ļoti patīk, jo tas vieno iedzīvotājus un karavīrus. Vienotā solī devāmies uz Septītā Siguldas kājnieku pulka pieminekli. Bija patīkami pārsteigts no tā, cik daudzi cilvēki ieradās. Tur arī slēpjas spēks – bija gan lieli, gan mazi, bet visi kā viens – vienoti.
Ko Tu novēlētu mūsu bruņotajiem spēkiem un valstij nākamajos 100 gados?
Esi viens no mums! Nāc dienēt! Lai nākamos 100 gadus mēs sagaidītu tāpat kā aiznākošos! Neaizmirstiet par kultūru, dziedam svētkos himnu skaļi un braši bez kautrēšanās, jo tā ir mūsu visu dziesma!