Pulkvedis S. Gaugers: katram jāzina, kā sevi pasargāt krīzes situācijā

VIEDOKLIS I 10.11.2019
Sargs.lv 72 stundasNBS
glābšana
Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija

Valstij ir jāpievērš nopietna uzmanība sabiedrības izglītošanai, kā pašu spēkiem krīzes situācijā pārdzīvot pirmās 72 stundas. Šobrīd gan šis darbs ir tikai pašā sākumā, tā intervijā aizsardzības nozares ziņu portālam “Sargs.lv” atzina Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Sandris Gaugers.

Viņš uzsvēra, ka katram Latvijas iedzīvotājam jebkuras krīzes gadījumā jāprot parūpēties par sevi. Tas attiecas ne tikai uz potenciālu militāru apdraudējumu, bet arī jebkuru cita veida krīzes situāciju, piemēram, dabas katastrofu, kad vairs nav elektrības un siltuma. 

Gaugers
Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris
pulkvedis Sandris Gaugers
“Tāpēc ir svarīgas šīs 72 stundas, jo jāsaprot, ka krīzes situācijā visi operatīvie dienesti, pirmkārt, veiks savas pamatfunkcijas – robežsargi sargās robežu, policija nodrošinās kārtību, armija rūpēsies par valsts militāro aizsardzību. Labi, ja katrs indivīds zinātu, kā pasargāt sevi un savu ģimeni. Vienmēr jau var vainot kādu citu, bet produktīvāk ir pēc iespējas labāk sagatavoties pašam. Ja ārā ir mīnus 30 grādi, tad labāk ir meklēt veidus, kā sasildīties, nevis vainot valsti, ka tā neko nedara, un nosalt. Domāju, ka daudziem mājās ir pārtika pat vairāk nekā trīs dienām – griķi, makaroni, putraimi.”

Viņš uzsver, ka Aizsardzības ministrijas uzdevums, veidojot informatīvo kampaņu par visaptverošu valsts aizsardzību, ir likt cilvēkiem aizdomāties, vai viņiem ir vismaz šīs pamatlietas – rezerves pārtika, iespēja iegūt dzeramo ūdeni un sasildīties gadījumā, ja tiek pārrautas ierastās komunikācijas.

Kā veiksmīgu piemēru visaptverošas valsts aizsardzības jomā pulkvedis S. Gaugers minēja Somiju, kur atsevišķi valsts aizsardzības principi jau iestrādāti likumdošanā.

“Piemēram, būvējot privātmāju, īpašniekam obligāti jāparedz vieta kamīnam vai krāsnij, lai vienmēr būtu siltums. No tāda aspekta valsts iejaukšanās indivīda privātajā dzīvē ir apsveicama un tālredzīga. Savukārt Igaunija, kas nekad nav atteikusies no obligātā militārā dienesta, iet citu ceļu – “izlaist caur armiju” pēc iespējas vairāk cilvēku. Ja katrā ģimenē ir vismaz viens cilvēks, kurš bijis armijā, viņš noteikti zinās izdzīvošanas pamatprincipus un vajadzības gadījumā varēs palīdzēt apkārtējiem. Latvijai ir jāatrod sava pieeja visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanā.”