NATO sarunās ar Krieviju šobrīd ir jārāda lielāka rakstura stingrība. Alianse nevar izlikties, ka viss ir kārtībā, ja Ukrainā turpinās karš. Šādu viedokli intervijā aizsardzības nozares portālam “Sargs.lv” pauda bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks un arī bijušais ASV vēstnieks Krievijā Aleksandrs Veršbovs (Alexander Vershbow). Viņš uzsver - Krievija ilgstoši uztur spriedzi Baltijas reģionā un, lai arī NATO atturēšanas politika ir efektīva, atslābt nedrīkst.
Izskan versijas, ka Krievija varētu pārbaudīt NATO reakciju, apdraudot kādu no dalībvalstīm, piemēram, Latviju. Cik reāli tas ir?
Lai arī NATO kopš 2014. gada ir izdarījis ļoti daudz tieši atturēšanas jomā, ievērojami palielinot savu ietekmi un spēkus reģionā, pavisam izslēgt šādu iespējamību nevaram. Es gan šaubos, vai no Krievijas puses tā varētu būt militāra agresija. Drīzāk vairāk jāvērš uzmanība uz citiem apdraudējuma veidiem – kiberuzbrukumiem, “mazo zaļo cilvēciņu” jeb karavīru bez pazīšanās zīmēm iesūtīšana valstī un citām hibrīdkara izpausmēm. Par šādu scenāriju es vairāk raizējos, nekā par iespēju, ka krievu divīzijas sāks uzbrukt no Baltkrievijas puses. Domāju, ka Krievija jau patiesībā nemaz nevēlas tiešu militāru konfliktu, bet skaidrs, ka tā turpina destabilizēt jeb vājināt rietumvalstis. Tāpēc svarīgi, ka NATO dalībvalstu sabiedrības ir vienotas, lai nav tik viegli manipulēt ar cilvēku prātiem. Atzīstu, ka šobrīd mums pašiem ASV iekšienē ar to ir mazliet problēmas.
Kā vērtējat NATO dalībvalstu pašu gatavību sevi aizstāvēt?
Runājot par Baltijas valstīm, prieks, ka visas, ieskaitot Latviju, aizsardzības budžetam atvēl tos 2 % no IKP. Mazo valstu ekonomika varbūt nedod milzīgu ieguldījumu naudas izteiksmē, bet tas parāda labo gribu un attieksmi. Kopš esmu prom no NATO vadības (A. Veršbovs bija NATO ģenerālsekretāra vietnieks no 2012. – 2016. gadam – red.piez.), esmu dzirdējis daudz laba par Latvijas militārajām spējām, prasmi sadarboties ar NATO kaujas grupu Latvijā un Kanādu kā vadošo valsti. Redzams, ka militārie spēki tiek ievērojami stiprināti.
Daudzi eksperti iezīmē Krievijas varas maiņu jau tuvāko trīs gadu laikā. Kādas ir Jūsu prognozes?
Politikas kursa izmaiņas Krievijā noteikti būs, bet ne tik drīz. Nedomāju, ka Vladimira Putina represīvi autoritatīvais režīms būtu apdraudēts tieši tuvākajos gados. Bet neapmierinātība Krievijas iekšienē aug, tas ir fakts. Arī tīri cilvēcīgi saprotams, ka iedzīvotāji ir noguruši no līdera, kas pie varas ir jau teju divdesmit gadus pēc kārtas. Ir vēlme pēc pārmaiņām. Taču domāju, ka tāda šūmēšanās un spiediens sabiedrībā var vēl ilgt vairākus gadus, līdz notiks reālas pārmaiņas politikā.
Krievijas un Ķīnas kopīgajās militārajās mācībās “Vostok 2018” tika izspēlēts ķīmiskā uzbrukuma scenārijs. Par ko liecina šī savienība?
Krievija un Ķīna ik pa laikam kaut ko uzsāk kopā viena iemesla dēļ – lai destabilizētu situāciju pasaulē. Šis nav vienīgais piemērs abu aktivitātēm. Šovasar Krievijas un Ķīnas kara lidmašīnas arī ielidoja Dienvidkorejas gaisa telpā, uz ko Dienvidkoreja reaģēja ar vairākkārtējiem brīdinājuma šāvieniem. Pēc tam ielidošanas fakts tika noliegts.
Taču ilgtermiņā es drīzāk uztrauktos par draudiem no Ķīnas pa tiešo, nevis no Krievijas un Ķīnas savienības. Ķīnai šobrīd noteikti ir ģeopolitiskās ambīcijas, militārā dimensija ir stipra, piemēram, Ķīna palielina ietekmi Arktikā un modernizē armiju. ASV ir nobažījusies, ka Ķīna centīsies izveidot vēl citas militārās bāzes valstīs, ar kurām tai ir senas attiecības un līdzīgas stratēģiskas intereses, piemēram, Pakistānā.
Arī ekonomiskie un politiskie izaicinājumi no Ķīnas puses pieaug, tā palielina savu ietekmi, izmantojot dažādus ekonomiskos ieročus. Mums jādomā, kā ar Ķīnu konkurēt un kā stiprināt atturēšanas politiku pret Ķīnas pieaugošo militāro spēku.
Lielāko Eiropas valstu līderi aicina veidot Eiropas armiju, lai aizsargātu sevi no Krievijas, nepaļaujoties tikai uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Cik reāli tas ir?
Pat, ja šādi Eiropas militārie spēki tiktu izveidoti, nedomāju, ka tie būtu līdzvērtīgi NATO dalībvalstu armijai. Tie drīzāk varētu būt kā papildinājums NATO spēkiem, un operācijas varētu īstenot gan zem NATO, gan ES karoga. Katrā ziņā savstarpēji konkurēt nevajadzētu, jo tas tikai šķeltu militāro vienotību Eiropā un pasaulē. Un agresori to tik vien gaida.
Publicitātes foto
Kas pasaules drošības kontekstā Jūs šobrīd uztrauc visvairāk?
Numur viens joprojām ir Krievija, tās spēja destabilizēt situāciju Eiropā un arī citviet pasaulē. Krievija gandrīz vai ar ļaunu prieku pārkāpj daudzas starptautiskas vienošanās un dara to ar sajūtu, ka viņiem par to nekas nebūs. Tā dzīvo pēc principa – labāk bez noteikumiem, nekā pēc taviem noteikumiem, un tas nav pieļaujams.
Tāpēc NATO partneriem un citām Eiropas valstīm ir jābūt konsekventām sarunās ar Krieviju. Mums jābūt vienotai izpratnei – ko tieši gribam panākt. NATO ir jāizrāda stingrāks mugurkauls.
Vēl uztraucos par straujo tehnoloģiju attīstību un to pielietojumu militārajos spēkos, piemēram, no Ķīnas un Krievijas puses. Jaunās tehnoloģijas līdzi sev nes jaunus draudus. Tāpēc ir jāturpina sarunas – gan ar Krieviju, gan ar Ķīnu. Mums, ar to domājot, NATO valstis un arī pārējo Eiropu, jāmēģina būt soli priekšā – atturēt, paredzēt un novērst draudus.
Šogad Rīgas konferencē kāda studente no Ukrainas Jums jautāja, vai ASV un rietumvalstis nav aizmirsušas par Krimu.
Neesam. Tas, ko darām – turpinām retoriku, ka neatzīstam Krimu Krievijas sastāvā un saglabājam ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Fokuss gan tagad vairāk ir uz aktīvo karadarbību Ukrainā, uz situāciju Donbasā. Nav ilūziju, ka tas būs ilgs process. Paši zinām, ka Baltijas valstīs līdzīgi procesi aizņēma desmitiem gadu.