Zemessardzes bataljonam jāspēj darboties kā autonomai kaujas vienībai

Tā tiek uzsvērts, ka abas dzīves ir savienojamas, un Zemessardze ir tā, kas šos dažādos cilvēkus — mediķus, matemātiķus, celtniekus, uzņēmējus, sportistus — vieno. Bataljona komandieris pulkvežleitnants Vilmārs Vecvagaris saka — Zemessardze ir vieta, kur neatkarīgi no sociālā slāņa un turīguma pakāpes būt kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri jūt mīlestību pret savu zemi un atbildību par savu valsti.

Liepājas reģionā, ko aptver 44. kājnieku bataljons, vēlme iestāties brīvprātīgo valsts aizstāvju rindās arvien pieaug. Dažu gadu laikā jaunu zemessargu skaits dubultojies. Bataljona pārstāvji aktīvi uzrunā kurzemniekus dažādos pasākumos un pat lielveikalos, uz dienu izvietojot Zemessardzes stendu. «Ir pagājis laiks, kad cilvēkiem Kurzemē bija jāstāsta, kas ir Zemessardze. Cilvēki to zina. Pašreiz ir jāuzrunā individuāli, jāpamodina interese, patriotisma jūtas, vēlme iegūt jaunu pieredzi un prasmes,» saka Vilmārs Vecvagaris. Viņš arī novērojis, ka kopš krīzes Ukrainā izteikti mainījusies izpratne par reāla apdraudējuma varbūtību. «Līdz tam likās neiespējami, ka Eiropā varētu risināties karadarbība. Pašreiz mēs saprotam — tā ir realitāte. Veids, kā nepieļaut, lai mēs ko līdzīgu piedzīvotu, ir laikus pretdarboties un attīstīt savas militārās spējas. Zemessardze ir katram Latvijas pilsonim pie­ejams veids, kur apliecināt, ka viņam rūp šī valsts un mūsu nākotne,» uzsver Vilmārs Vecvagaris.

Komandieris gan neslēpj, ka Kurzemē joprojām jūtama ekonomiska nestabilitāte, kas mudina cilvēkus doties strādāt uz ārzemēm. Vajadzība nodrošināt ģimenei iztiku ir prioritāra attiecībā pret rūpēm par savas zemes aizsardzību. «Arī šodien bija atnācis zemessargs, kurš lūdza rast iespēju uz laiku apturēt viņa dienestu, jo jādodas darbā ārpus Latvijas.»

Pašreiz Kurzemes zemessargu rindas arvien vairāk papildina jauni cilvēki — 18 līdz 25 gadus veci. Aptuveni 20% jauno zemessargu ir sievietes. Vaicāts, kā pieredzējušie zemessargi uzņem jaunos, komandieris atzīst, ka ar pateicību. Bataljonā visi apzinās — jo vairāk karavīru, jo lielāka kopējā jauda. «Turklāt ir ļoti jūtama vēlme nokomplektēt vienības, lai vienam nav jāaizstāj vairākus citus cilvēkus, jāpilda viņu pienākumi, bet lai katrā vietā būtu savs zemessargs speciālists.»

— Ja cilvēks ieinteresējas un atsaucas aicinājumam pieteikties Zemessardzē, kāda apmācība viņu sagaida?

— Iesākumā interesentiem sniedzam pirmsapmācību, kuras laikā iepazīstinām ar Zemessardzi, turpmāko mācību saturu, disciplīnas, fiziskās un psiholoģiskās sagatavotības prasībām. Tikai pēc tam, kad cilvēks izsver pirmsapmācībā gūto pieredzi un samēro to ar savu gatavību iesaistīties, notiek svinīgā zvēresta došana. Tas ir simbolisks brīdis, tādēļ vienmēr cenšamies to sagatavot emocionālu un atmiņā paliekošu. Pēc zvēresta seko pamatapmācības kurss, ko apgūst ikviens bruņoto spēku kareivis. Pamatapmācības kursā apvienotas visas nepieciešamās ­pamatzināšanas — ierindas mācība, re­glaments, taktikas pamati, šaušana, ieroču iepazīšana, pirmās palīdzības sniegšana, orientēšanās apvidū ar kompasu un karti. Pēc pamatapmācības kursa ir apmācība specializācijā. Ir virkne jomu, kurās zemessargs var specializēties. Var padziļināti mācīties glābēja darbu (apgūt medicīnas prasmes un teoriju), autovadītāja (mācīties braukt ar militāro transportu), ložmetējnieka, granātmetēja vai sakarnieka specializāciju. Kad tā iegūta, seko kolektīvā apmācība — nodaļas, vada, rotas līmenī. Lauka taktiskajās mācībās «Namejs 2018» piedalīsimies kā bataljons un trenēsim savas spējas saskaņoti darboties.

— Cik ilgs laiks paiet, līdz zemessargs kļūst par pilnvērtīgu karavīru? To var mērīt laikā vai apgūto mācību daudzumā?

— Aptuveni pusgada laikā zemessargs apgūst pamatapmācības kursu. Specializācijas apgūšanai nepieciešami daži mēneši. Vairāki mēneši paiet, kamēr zemessargs gūst pieredzi dažāda līmeņa kolektīvās mācībās. Ja cilvēks savu dalību Zemessardzē uztver nopietni un atbildīgi un velta laiku, lai mācītos, aptuveni pēc gada viņš jau ir karavīrs.

— Ir priekšstats, ka jābūt ļoti labā fiziskā formā, lai darbotos Zemessardzē. Vai neticība saviem spēkiem var būt iemesls, kas cilvēkus attur pievienoties zemessargiem?

— Jau latviešu tautasdziesma māca: acis darba izbijās, rokas darba nebijās. To noteikti var attiecināt uz stāšanos Zemessardzē.

Mana pieredze neliecina, ka cilvēkiem būtu slikta fiziskā sagatavotība, turklāt iesākumā mēs neprasām pildīt normatīvus. Pārbaudām kopējo fizisko un veselības stāvokli. Zemessarga dzīve ir samērā aktīva, daudz laika paiet ārā, dabā. Šie apstākļi nereti kļūst par labu motivāciju vairāk pievērsties fiziskām aktivitātēm arī ikdienā.

Pamatapmācības kursā viena nakts jāpavada poligonā, teltī ar krāsniņu astoņiem cilvēkiem, bet viena — individuāli guļammaisā, teltenē. Tomēr nakts mežā neprasa pārcilvēciskas spējas. Pagājušogad, kad pamatapmācības kursā jaunie zemessargi gulēja jaunajos, siltajos guļammaisos teltīs divdesmit grādu salā, viņi pēc tam sūdzējās, ka saluši. Kad sanācām kopā un analizējām apstākļus, izrādījās, ka līdz naktsmieram teltis atstātas vaļā — tās piepildījis aukstais gaiss. Zem guļammaisiem nebija salikti zari — cilvēki gulējuši uz sasalušas zemes. Ja to visu ņem vērā, var piedzīvot pavisam citu nakti mežā — bez salšanas.

— Kādas izaugsmes iespējas ir brīvprātīgam zemessargam?

— Labi komandieri — līderi ir svarīgi jebkura līmeņa vienībā. Savu zemessargu vidū meklējam šos līderus — cilvēkus, kuri uzņemas atbildību, spēj sadalīt pienākumus, ir disciplinēti, orientēti uz kaujas gatavību. Kad pamanām zemessargu ar šādām dotībām, pēc pusotra, diviem gadiem piedāvājam iespēju apgūt papildu zināšanas kursos, pēc kuru beigšanas viņš iegūst kaprāļa pakāpi un kļūst par nodaļas komandieri. Daži zemessargi izjūt militāro dienestu sev tik ļoti atbilstošu, ka iestājas profesionālajā dienestā vai uzsāk mācības Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

— Kas vēl cilvēkus ieinteresē turpināt aktīvu dalību Zemessardzē? Varbūt tā ir finansiālā kompensācija par dalību mācībās? Sadarbība un iespēja iepazīt citus bruņoto spēku veidus Latvijā? Vai arī motivē mācības kopā ar ārvalstu militārajām vienībām?

— Domāju, ka finansiālā kompensācija ir nevis motivācija, bet gan pateicība par iespējamām neērtībām, ar ko cilvēks saskaras, veltot Zemessardzes mācībām savas sestdienas un svētdienas.

Savukārt iespēja iepazīt ne tikai Sauszemes spēku specifiku, bet arī Jūras un Gaisa spēku iespējas, kā arī starptautiskā pieredze noteikti zemessargus iedvesmo un motivē. Mēs regulāri braucam mācībās pie Zemessardzes 17. bataljona, lai attīstītu pretgaisa aizsardzības spējas. Kad rīkojam šaušanas mācības Šķēdē, sadarbojamies ar Jūras spēkiem — viņi mūs atbalsta ar kuģi jūrā, lai mācību teritorijā neienāktu kāda zvejas laiva un mēs varētu droši trenēties. Pagājušajā gadā Dānijā mēs piedalījāmies «Northern Strike» mācībās, bet viens mūsu bataljona vads devās uz ASV. Rīkojam kopīgas mācības ar amerikāņiem arī Kurzemē, ar vienu amerikāņu karavīru rotu esam kopīgi darbojušies Liepājas lidlaukā.

Zemessargiem līdzīgi profesionālā dienesta karavīriem ir azarts un sacensības gars gan sevi parādīt, gan pavērtēt citus. Nereti izdodas piedzīvot sajūtu, ka esam labā līmenī. Dažkārt pat neatpaliekam no profesionālu karavīru vienību sagatavotības. Lepnums un gandarījums ir dzinulis darboties tālāk ar vēl lielāku degsmi.

— Kas ir tās vērtības, kuras jūs kā bataljona komandieris vēlaties attīstīt savos zemessargos?

— Zemessardzes bataljons ir mazākā vienība, kas ir spējīga pati autonomi karot. Strādāju pie tā, lai visos bataljona līmeņos būtu izpratne un pārliecība, ka mums jā­trenē un jāattīsta spējas, kas nodrošina šo gatavību — pildīt uzdevumus arī apstākļos, ja nesaņemam ārēju atbalstu. Mums ir jādarbojas visos virzienos, trenējot un pilnveidojot netiešā uguns atbalsta, mobilitātes, prettanku, mīnmetēju, pretgaisa aizsardzības un izlūkošanas spējas. Atšķirībā no profesionālā dienesta, kur karavīri to mācās piecas dienas nedēļā, mūsu rīcībā ir nedēļas nogales un brīvprātības princips. Tādēļ milzīga nozīme ir disciplīnai. Arī pašdisciplīnai — apzinoties, ka uz mācībām ir jāierodas un, kad esi ienācis pa bataljona štāba vārtiem, tava otra dzīve paliek ārpusē. Te tu esi dienestā — tu esi karavīrs!  

Pieredze Zemessardzē

Daina Ledāja ir medmāsa Liepājas reģionālajā slimnīcā, jau gadu — zemessardze ZS 44. kājnieku bataljonā:

— Mans tētis ir zemessargs veterāns. Droši vien netieši gadiem viņš manī audzinājis patriotismu un cieņu pret Latviju. Jau izsenis tētis ieviesa tradīciju valsts svētkus atzīmēt ģimenes lokā. Bet viņš nekad nav spiedis vai virzījis mani izvēlēties militāru ceļu vai stāties Zemessardzē. Tā ir mana vēlēšanās.

Pēc izglītības esmu medmāsa un jau piecus gadus strādāju savā profesijā. Kopš bērnības nodarbojos ar sportu — sporta skolā trenējos volejbolā. Šī aizraušanās joprojām nav mazinājusies. Ar meitenēm Liepājā esam izveidojušas savu komandu, aktīvi spēlējam un regulāri piedalāmies sacensībās. Lai attīstītu nepieciešamo izturību, nodarbojos ar krosfitu. Mans dzīvesveids ir fiziski aktīvs. Es mīlu būt dabā.

Neskatoties uz nosacītu sagatavotību, pamatapmācība Zemessardzē man tomēr bija ugunskristības, jo viegli nebija. No otras puses, tas bija tik liels piedzīvojums, ka nekad šo kursu nepieminu kā kaut ko grūtu un mokošu. Pamatapmācība ir brīnišķīgs laiks, kad var izjust saliedētību un vienotību, kas grūtos apstākļos rodas starp iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem. Tur var piedzīvot, ko nozīmē komandas gars, — biedri nekad neatstāj to, kurš gatavojas padoties. Attiecības balstās uz savstarpēju palīdzību, atbalstu grūtā brīdi. Tā ir ļoti īpaša pieredze.

 Mums bataljonā ir ļoti labs ekipējums — esam nodrošināti ar pilnīgi visu, kas nepieciešams, — guļammaisu, telteni, katliņiem, kabatas bateriju, militāro formu, dubulto silto veļu, bruņuvesti. Smejos, ka man vajadzīgs atsevišķs skapis, kur glabāt ekipējumu.

Zemessardzē esmu izjutusi arī ļoti aizkustinošas un dziļas patriotisma jūtas, piemēram, piedaloties parādē vai ejot lāpu gājienā. Patiesībā ikreiz, kad uzvelku formu, mani pārņem īpašas jūtas. Lepnums. Stingra stāja.

Kādēļ izlēmu pieteikties Zemessardzē? Man grūti nosaukt vienu izšķirošu iemeslu. Drīzāk varu prātot, kāpēc jau labu laiku iepriekš neizvēlējos iestāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Zemessardzē mana specializācija ir glābējs. Bet tagad ir nostabilizējusies vēlme nopietnāk saistīt savu dzīvi ar militāro jomu, tādēļ izvēlējos turpināt izglītību un iegūt ārsta palīga diplomu. Militārā dienestā uzņem ārsta palīgus. Mediķa darbs dienestā, manuprāt, ir ļoti dinamisks, un tajā ir liela dažādība, ko gribu piedzīvot.

Kādus cilvēkus es uzrunātu pievienoties Zemessardzei? Tos, kuriem ir svarīga šī valsts un kuri vienlaikus ir aktīvi — gan fiziski, gan spējā uzņemties atbildību.