1940.gada 17.jūnijā sarkanarmijas tanku kāpurķēdes pārbrauca Latvijas neatkarībai. Latvijas armija bija gatava stāties pretī agresoram, taču pavēli par pretošanos nesaņēma. Pēc Maskavai paklausīgas, mikrobiologa, profesora Augusta Kirhenšteina "leļļu" valdības sastādīšanas sākās visas mūsu valsts dzīves sfēru pārveidošana pēc "padomju parauga". Izņēmums nebija arī Latvijas armija.
Padomju Savienības Baltkrievijas Sevišķā Kara apgabala karaspēka pavēlnieks ģenerālpulkvedis Dmitrijs Pavlovs 1940.gada 21.jūnijā rakstīja PSRS Aizsardzības tautas komisāram maršalam Sergejam Timošenko adresētajā dienesta vēstulē: "Uzskatu par neiespējamu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju pastāvēšanu vienuviet. Izsaku sekojošus priekšlikumus: visu triju valstu armijas atbruņot un ieročus izvest uz Padomju Savienību vai pēc virsnieku sastāva tīrīšanas un daļu pastiprināšanas ar mūsu komandējošo sastāvu sākumā pieļauju iespēju tuvākajā laikā izmantot Lietuvas un Igaunijas armiju daļas karam ārpus Baltkrievijas Sevišķā kara apgabala, piemēram, pret rumāņiem, turkiem, afgāņiem vai japāņiem. Visos gadījumos uzskatu par vajadzīgu latviešus pilnībā atbruņot. Pēc tam, kad ar armijām būs pabeigts, nekavējoties (48 stundās) atbruņot visu triju valstu iedzīvotājus. Par ieroču nenodošanu nošaut". Jāņem vērā datums, kurā šis dokuments sastādīts, 1940.gada 21. jūnijā vēl nemaz oficiāli netika izvirzīts sauklis par triju Baltijas valstu pievienošanu PSRS...
Mazākais ļaunums – pašiem savs poļitruks
Taču okupācijas režīms pagaidām vēl atklāti izrēķināties ar Latvijas armiju neuzdrošinājās. Visam bija jānotiek pakāpeniski. Sākumā okupācijas vara nomainīja armijas vadību – jau 21.jūnijā par kara ministru tika iecelts atvaļinātais ģenerālis Roberts Dambītis, ar kura pavēli, savukārt, tika nomainīts armijas komandsastāvs: par armijas komandieri ģenerāļa Krišjāņa Berķa vietā iecēla pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma atvaļināto ģenerāli Robertu Kļaviņu, bet par štāba priekšnieku ģenerāļa Hugo Rozenšteina vietā – Mārtiņu Jeski. Amatus bija spiesti atstāt arī vesela virkne redzamu Latvijas armijas augstāko virsnieku, piemēram, nomainīja gandrīz visus divīziju un pulku komandierus. Armija tika pārdēvēta par "Tautas armiju", virsniekiem aizliedza nēsāt reprezentācijas nolūkiem domātos zobenus. No parādes cepurēm karavīriem lika noņemt lielās kokardes valsts ģerboņa veidā, atstājot tikai mazās latviešu karavīru saulītes.
Taču armijas dienas jau bija skaitītas, neraugoties uz padomju militārā atašeja Latvijā pulkveža Mihaila Zavjalova apgalvojumiem, ka "demokrātiskā Tautas" armija varēšot pastāvēt arī turpmāk. Tieši no Zavjalova un Latvijā iebrukušā okupācijas karaspēka pavēlnieka ģenerālleitnanta Kuzņecova izskanēja prasība izveidot Latvijas Tautas armijā politisko vadītāju amatus pēc Sarkanās armijas komisāru jeb "poļitruku" parauga. 8.jūlijā Latvijas Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis bija spiests izsludināt 4.jūlijā pieņemto likumu par politiskajiem vadītājiem armijā. Kara ministrs R.Dambītis 5.jūlijā izdeva pavēli Nr.22 par instrukcijām pie likuma par politiskajiem vadītājiem armijā : "Pie armijas štāba, kā armijas politiskā vadītāja vadības iestāde, tiek nodibināta Kultūras – propagandas pārvalde''. Armijas komandieris ģenerālis R.Kļaviņš savā 6.jūlija radiorunā teica, ka "sabiedriski – politiskās audzināšanas darba pārkārtošana uz jaunajiem pamatiem neatliekami prasīja radīt armijā politisko vadītāju institūtu, jo ierindas komandieriem [...] jaunajos apstākļos nav iespējams veikt vēl arī sabiedriski – politisko audzināšanas darbu".
Par armijas politisko vadītāja vietas pagaidu izpildītāju iecēla vienu no savulaik populārākajiem Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas līderiem, bijušo "Strādnieku Sporta un sarga" (SSS jeb "siseņu"- sociāldemokrātiskās partijas paramilitāra organizācija, darbojās līdz 1934.gada 15.maija apvērsumam) vadītāju Bruno Kalniņu, kurš nupat bija ieradies no Zviedrijas, kur bija dzīvojis pēc izraidīšanas no valsts pēc K.Ulmaņa inspirētā valsts apvērsuma. B.Kalniņš, kurš bija Tautas padomes, Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts, kā arī Atbrīvošanās cīņu dalībnieks, no degradēta rezerves leitnanta uzreiz pārtapa par ģenerāli.
Iespējams, ka ģenerāļi M.Hartmanis, M.Jeske un R.Kļaviņš, kā arī bijušais ministru prezidents Marģers Skujenieks, uz kuriem atsaucās B.Kalniņš , arī uzskatīja viņu par mazāko ļaunumu, taču kā izrādījās tikai dažus mēnešus vēlāk, arī šīs spēlītes iznākums jau bija zināms iepriekš. B.Kalniņam nozīmēja "padomdevēju" no padomju puses – sarkanarmijas pulkvedi Baltrušaiti, pēc tautības lietuvieti, kurš prata arī latviešu valodu. Par armijas vienību politvadītājiem B.Kalniņš centās izraudzīties bijušos sociāldemokrātu partijas biedrus, piem. P.Lejiņu, J.Vecvagaru, K.Kurmi, taču drīz vien biedrs Baltrušaitis šo "pašdarbību" pārtrauca, un sāka nozīmēt savas kandidatūras. Tie bija kompartijas biedri, parasti ar kriminālistu stāžu. Tā kāds 3.Jelgavas kājnieku pulka virsnieks savās atmiņās vēlākajos gados atcerējās, ka no rīta viņš kādu kareivi, par kuru bija zināms, ka tas bija nelegālās kompartijas biedrs, redzējis kā ierindnieku, bet vakarā šis pats kareivis jau dižojies ar kapteiņa zīmotnēm. Pavisam armijā tika iecelti ap 60 dažādu pakāpju politiskie vadītāji.
Attīrīt no nevēlamajiem elementiem
Jau 1940.gada 11.jūlijā (t.i. laikā kad vēl formāli pastāvēja neatkarīgas Baltijas valstis) PSRS aizsardzības tautas komisārs maršals S.Timošenko izdeva pavēli Nr. 0141 "Par Baltijas Kara apgabala saformēšanu" ar dislokāciju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Šo valstu armiju liktenis joprojām palika neskaidrs. Visu izšķīra jauns Maskavā tapis PSRS tautas komisāru padomes lēmums šīs armijas tomēr likvidēt. Tūlīt pēc Baltijas valstu oficiālās inkorporācijas PSRS sastāvā, 17.augustā S.Timošenko parakstīja pavēli, kurā bija teikts: "Igaunijas, Lietuvas un Latvijas PSR pastāvošās armijas saglabāt 1 gadu, attīrīt no neuzticamiem elementiem un pārveidot katru armiju par teritoriālo strēlnieku korpusu, ievērojot, ka komandējošais sastāvs šajā laikā pabeigs krievu valodas apgūšanu un militāro pārapmācību, pēc kam teritoriālos korpusus nomainīt ar eksteritoriāliem formējumiem uz vispārējiem pamatiem. " Latvijas armijai tika piešķirts 24.teritoriālā strēlnieku korpusa "goda" nosaukums. Korpusā bija paredzēts ieskaitīt tikai 16 000 cilvēku. ņemot vērā to, ka Latvijas armijā tobrīd skaitījās 24 638 karavīri, atvaļināt vajadzēja gandrīz pusi. Virsnieku vidū sākās pastiprināta "lojalitātes" pārbaude, kura dažiem beidzās ne tikai ar atvaļināšanu, bet arī ar arestu.
Korpusam, respektīvi Sarkanajai Armijai nebija vajadzīgi arī jaunizceptie "Tautas armijas" poļitruki. Tos nomainīja ar "īstiem" Sarkanās armijas komisāriem. Moris savu darbu bija padarījis...
Vienlaikus ar atvaļināšanu sākās arī atklātas represijas pret nacionāli domājošiem karavīriem. Lai izzinātu virsnieku un kareivju noskaņojumu, korpusa daļās tika izveidots čekas ziņotāju tīkls, sākās "melno sarakstu" sastādīšana, ko veica Sarkanās armijas politiskie vadītāji vienībās. Daži izteikumi no korpusa 181.strēlnieku divīzijas (izveidota no bij. Vidzemes un Kurzemes divīzijām) partijas organizācijas konferences Cēsīs, 1940.gada decembrī: 624. artilērijas pulka (bij.Vidzemes artilērijas pulka) komisārs Panfilovs: "Pulka komandierim pret visiem pasākumiem ir naidīgs noskaņojums, konstatēts viņa atklāti kontrrevolucionāras sarunas gadījums", 227.strēlnieku pulka (bij.9.Rēzeknes un 12.Bauskas kājnieku pulki) komisārs Ņegoduiko: "Pienācis laiks noteiktāk attīrīties no naidīgiem elementiem komandējošajā sastāvā", komisārs Galdobins no prettanku diviziona (bij.Autotanku brigāde): "Tiek strādāts ar karavīru sastāvu, lai atklātu pretpadomju noskaņojumu izpausmes".
"...lai nepaliktu brīvs laiks domāt"
Pēc Latvijas armijas likvidēšanas latviešu karavīriem sākās dzīve jaunos apstākļos. Korpusa daļu apmācības noritēja pēc sarkanarmijas reglamentiem un Padomju Savienības ģenerālštāba izdotajām programmām atsevišķām ieroču šķirām. Apmācības sākumā vēl notika latviešu valodā, bet vēlāk sekoja pavēle pāriet uz krievu valodu, ko daudzi karavīri nesaprata. Karavīriem mācību ilgums bieži vien bija 12 stundas dienā, kurām pievienojās pāris stundu politisko mācību (kompartijas īsais kurss), krievu valodas, u.t.m.l. Sāka valdīt Sarkanajā armijā pieņemtais standarts – nodarbināt karavīru tā lai tam nepaliktu neviens brīvs brīdis pārdomām. Domāt karavīram ir kaitīgi, viņa vietā domāt vajag priekšniecībai un biedram Staļinam.
Vairums kareivju un virsnieku sākumā centās godīgi pildīt viņiem uzliktos pienākumus. Tomēr drīz atskāra, ka tas viss ir "priekš kaķiem". Sarkanās armijas vadības atsūtītie inspicētāji konsekventi atzina par sliktām gan apmācības, gan to rezultātus korpusā. Bieži bija atgādinājumi virsniekiem, ka tie atrodas uz ''tribunāla sliekšņa". Štābos norisinājās neproduktīvs darbs ar bezgalīgu nevienam nevajadzīgu ziņu ievākšanu, saskaņošanu un sarakstīšanos. Nepamatoti pārmetumi, birokrātija, bezcerīgums pamazām iznīcināja jebkuru darbības un iniciatīvas prieku, vairums karavīru savu dienestu turpināja kā slogu. Pazeminājās morālais līmenis, biežākas kļuva dienesta pienākumu pavirša pildīšana un patvaļīgas prombūtnes. Atbildību kā vienmēr uzvēla "kaitniekiem" un "reakcionārajam virsniecības elementam". Cilvēki pazuda...
Apcietināja gan rezerves virsniekus, gan tikko atvaļinātos, gan vēl dienestā esošās militārpersonas. "Kādā naktī Bērzainē nomainīja dežurvirsnieku leitnantu Zemgali, un viņš pazuda bez pēdām. Kādu vakaru apcietināja virsleitnantu Bīti un pēc nežēlīgas nopratināšanas izveda uz Krieviju. Apcietināja arī kādus 23 instruktorus un kareivjus", atceras V.Vecozols.
Daudziem no apcietinātajiem jau Latvijā tika izpildīts piespriestais nāves sods, pārējie aizvesti uz ieslodzījuma vietām Krievijā. Savu kulmināciju represijas sasniedza masu deportāciju dienā – 1941.gada 14.jūnijā. Korpusa vasaras nometnē Gulbenes poligonā (Litenē un Ostroviešos), kā arī Mangaļsalā tika apcietināti vairāki simti latviešu virsnieku, kas tika izvesti uz Noriļskas soda nometnēm. Turpat nokļuva arī gandrīz visi korpusa augstākie virsnieki, kurus 12. – 14.jūnijā nosūtīja uz "kursiem" Maskavā. Korpusa komandieri ģenerāli R.Kļaviņu un vēl dažus "kursantus" tiesāja un nošāva turpat Maskavā. "Baigais gads" savu nāves pļauju turpināja: pirmajā padomju okupācijas gadā tika apcietināti , deportēti vai fiziski iznīcināti 1086 Latvijas armijas virsnieki un 3579 kareivji un instruktori. Kā visai Latvijas valstij, tā arī tās armijai un karavīriem vēstures objektīvā gaita izvērtās ārkārtīgi traģiska.