Aktuāli

Latviešu leģions: strīdīgie jautājumi

Vēsturiski jūtīgie jautājumi
Jānis Tomaševskis, Latvijas Kara muzeja 2. Pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs
Image
leģionāri
Foto: Latvijas Kara muzejs

Pirms 69 gadiem Veļikajas upes krastā uz dienvidaustrumiem no Ostrovas sākās kaujas, kurās pirmo reizi 2. Pasaules kara laikā plecu pie pleca cīnījās abas lielākās Latviešu leģiona vienības – 15. divīzija un 2. brigāde (vēlāk pārdēvēta par 19. divīziju).

Šajās 1944. gada 16. – 18.marta kaujās, kas norisinājās tikai 40 kilometrus uz austrumiem no Latvijas robežas, latviešiem izdevās pārvarēt sīvu ienaidnieka pretestību un ieņemt stratēģiski svarīgo augstieni 93,4.

Lai pieminētu šīs kaujas un godinātu kaujās kritušos karavīrus, 1952. gadā latviešu karavīru organizācijas „Daugavas Vanagi” Centrālā valde pieņēma lēmumu noteikt 16. martu par Latviešu leģiona atceres dienu.

Tādējādi 16. marts trimdā kļuva par dienu, kad bijušie leģionāri kopā ar draugiem un tuviniekiem pieminēja kritušos, bez vēsts pazudušos, ievainotos un gūstā nonākušos biedrus. Ikgadējais pasākums norisinājās visās lielākajās latviešu kopienās, kur aktīvi darbojās „Daugavas Vanagu” nodaļas. Atceres dienā tradicionāli tika organizēts dievkalpojums, aizlūgums, klusuma brīdis, karavīru kapu apmeklējums, svinīgs sarīkojums un saviesīgā daļa.

Līdzīgas tradīcijas kopš atmodas laika 1990. gadā ienāca arī Latvijā un līdz 1998. gadam leģionāru dievkalpojums un gājiens pie Brīvības pieminekļa plašu sabiedrisko rezonansi neizraisīja. Taču 1998.gadā viss mainījās, kad pensionāru pikets un tā radītā rezonanse marta sākumā, izklīdinot piketa dalībniekus, izraisīja notikumu ķēdi, kas rezultējās ar vairāku simtu cilvēku pulcēšanos 16.martā pie Brīvības pieminekļa un leģionāru apsaukāšanu par „fašistiem” un „slepkavām”.

Turpmākajos gados šīs dienas notikumi tikai saasinājās un guva arī starptautisko rezonansi. Šie notikumi arvien no jauna lika uzdot būtiskus jautājumus Latviešu leģiona vēstures kontekstā: vai leģionāri bija brīvprātīgie? Vai viņi bija nacisti? Vai leģionāri piedalījušies holokausta īstenošanā? Par ko viņi cīnījās?

Vai leģionāri bija brīvprātīgie?



Info kartiņa
Absolūtais vairums leģionāru tika mobilizēti, kaut gan oficiāli tie visur tika raksturoti kā „brīvprātīgie”. Tādējādi vācu okupācijas varas iestādes centās maskēt starptautisko likumu pārkāpumu, jo saskaņā ar 1907.gada Hāgas starptautisko konvenciju, okupācijas vara nav tiesīga iesaukt savos bruņotajos spēkos okupētās valsts iedzīvotājus. „Brīvprātības” princips ilgu laiku atspoguļojās arī leģiona vienību nosaukumos – Latviešu SS brīvprātīgo leģions, 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzija, 15.l atviešu SS brīvprātīgo artilērijas pulks u. c.

No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā norisinājās piecas lielākas mobilizācijas akcijas, ko sākumā vācu vara pamatoja ar noteikumiem par obligātā darba pienākuma ieviešanu okupētajos Austrumu apgabalos, bet vēlāk atsaucās uz Latvijas Kara klausības likumu. Kopumā leģionā dienēja 110 - 115 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, no kuriem tikai apmēram desmitā daļa varēja būt brīvprātīgie.

Vai viņi bija nacisti?

Kaut gan formāli Latviešu leģions skaitījās SS organizācijas un tā priekšnieka H. Himlera pakļautībā, patiesībā leģions bija regulāra Vācijas bruņoto spēku sastāvdaļa, kas cīnījās frontē pret Sarkano armiju.

Neviens leģionārs nekad nav sastāvējis Vācijas Nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā, neviens nav piederējis pie elitārās vācu SS organizācijas. Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāls 1946.gada rudenī pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju un tās dalībniekus par vainīgiem noziegumos pret cilvēci, ja tie zinājuši par organizācijas noziedzīgo būtību un piedalījušies noziegumu izdarīšanā. Taču vienlaikus tribunāls atzina, ka par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras valsts (t. i. Vācija) piespiedusi iestāties SS organizācijā un, ka šīs personas nav pastrādājušās kara noziegumus. Šī sprieduma daļa palīdzēja latviešu organizācijām izskaidrot Rietumvalstīm latviešu Ieroču SS (Waffen SS) divīziju faktisko nepiederību šai organizācijai. 40. gadu beigās Vācijā izvietotie politiskie bēgļi, tostarp, karavīri sāka izceļot uz Angliju, Zviedriju Austrāliju un citām Rietumu demokrātijas valstīm.

ASV ilgu laiku vilcinājās dot šādu atļauju, taču 1950.gadā 12.septembrī ASV Pārvietoto personu komisija atzina, ka „Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību”. Ar to tika dota zaļā gaisma latviešu leģionāru izceļošanai uz Jauno pasauli.

Vai latviešu leģionāri ir iesaistīti noziegumos pret cilvēci?

Latviešu leģions visu savas pastāvēšanas laiku bija iesaistīts kaujas darbībā pret PSRS karaspēku Austrumu frontē. Tas nepiedalījās represīvās darbībās pret civiliedzīvotājiem un pret partizānu akcijās.

Image
leģionāri
Foto: Latvijas Kara muzejs
19. latviešu divīzijas karavīrs Ziemassvētku kauju laikā. Kurzeme, 1944. gada 27. decembris

Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Tomēr zināmas neskaidrības ir radījis fakts, ka leģionā vēlāk tika ieskaitīti 11 policijas bataljoni, kā arī bēdīgi slavenā Viktora Arāja SD vienība, kuras locekļi piedalījušies holokausta īstenošanā.

Šo personu ieplūšana leģionā zināmā mērā kavēja starptautiskajām tiesu instancēm pietiekami operatīvi arestēt kara noziedzniekus. Jau minētais V.Arājs tika arestēts tikai 1975. gadā Vācijā. Taču nav pamata apgalvot, ka latviešu leģions būtu saistīts ar agrāko militāro vai paramilitāro vienību nodarītajiem kara noziegumiem.

Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Tas, ka leģionā tika ieskaitīti arī kara noziedznieki, nepadara visu leģionu par noziedzīgu vienību.

Par ko viņi cīnījās?

Šķiet, ka vieglāk būtu atbildēt – pret ko viņi cīnījās? Pret valsti, kuras karaspēks 1940. gadā okupēja Latviju, likvidēja tās armiju, veica represijas pret civiliedzīvotājiem un draudēja to okupēt atkārtoti.

Image
leģionāri
Foto: Latvijas Kara muzejs
19. latviešu divīzijas karavīri Ziemassvētku kauju laikā. Kurzeme, 1944. gada 27. decembris

Sarežģītajos kara apstākļos latvieši meklēja sabiedrotos un vienīgais iespējamais sabiedrotais tolaik bija nacistiskā Vācija. Latvieši, kuri iestājās vai tika mobilizēti Vācijas bruņotajos spēkos – Latviešu leģiona vienībās, savā karavīra liktenī meklēja pozitīvo mērķi.

Daudzi to atrada sapnī par brīvu Latviju, pat neskatoties uz to, ka tam nebija sakara ar realitāti, jo Vācija par Latvijas autonomiju un neatkarību runāja nelabprāt un pēc kara (Vācijas uzvaras gadījumā) Latvijas teritorija bija paredzēta pārvācošanai. Protams, cīņas iemesli bija dažādi un katram tie varēja atšķirties, tomēr ekstremālos apstākļos cilvēks ir tendēts pieņemt vēlamo par esošo, pat ja tam ir maz iespēju piepildīties.

Iespējams, ka vispatiesāk latviešu leģionāru cīņas mērķus raksturojis 15.divīzijas komandieris oberfīrers Ā.Akss: "Viņi ir latvieši, un viņi vēlas patstāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā - Vācija vai Krievija [domāta PSRS – aut.], viņi ir izšķīrušies par Vāciju. Vācu virskundzība viņiem liekas mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas veiktā okupācija."

Dalies ar šo ziņu