Jau tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, jaunizveidotās valsts vadītāji saprata, ka normālai demokrātiskas valsts funkcionēšanai bija nepieciešams izrādāt tās galveno dokumentu, tiesisko normu kopumu, pēc kura būtu jāvadās gan lēmējvarai, gan izpildvarai, proti, konstitūciju. Šo dokumentu Latvijā apzīmēja ar vārdu „satversme” un Latvijā kā jaunā valstī savu Satversmi vajadzēja izstrādāt Satversmes sapulcei- pilsoņu demokrātiski vēlētai pārstāvniecībai. Bez Satversmes izstrādāšanas šai sapulcei būtu risināmi vēl daudzi svarīgi uzdevumi.
1918.gada 17.novembrī izveidotā Latvijas Tautas padome, kur mēdz dēvēt arī par Latvijas priekšparlamentu, jau 1918.gada 2.decembrī uzdeva savai Satversmes komisijai divu nedēļu laikā sagatavot pagaidu nolikumu par Satversmes sapulces vēlēšanām. Tomēr sarežģītās militāri politiskās situācijas dēļ šis darbs tika atlikts uz nenoteiktu laiku. Lielinieku straujais uzbrukums, vācu okupācijas armijas demoralizēšanās un savu bruņoto spēku neesamība piespieda nupat proklamētās valsts vadību pārcelties uz Liepāju. Šeit Pagaidu valdība publicēja uzsaukumu „Ko mums dos Latvijas Satversmes sapulce?”, kurā paskaidroja, ka „Ir vajadzīgi jauni likumi un brīvības, kādas ir pilsoņiem visās kultūras zemēs. Jaunus likumus jaunai Latvijas valstij varēs dot tikai Satversmes sapulce. Latvijas iedzīvotājiem tā dos pilnīgu personas neaizskaramību, sapulču un biedrošanās brīvību un preses brīvību, ticības brīvību un citas neierobežotas pilsoņu tiesības [...] Strādniekiem Latvijas Satversmes sapulce dos maizi un darbu, bezzemniekiem piešķirs zemi [...] Latvijas Satversmes sapulce gādās par tautas izglītību visiem un nokārtos Latvijas ārējās attiecības un sakarus ar citām valstīm”.
Tautas padome šo likumprojektu sāka izskatīt tikai 11.augustā. 1919.gada 27.septembrī likumu par Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanām izsludināja oficiāli. Likums noteica, ka Satversmes sapulci ievēlē vispārējās , vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, piedaloties visiem abu dzimumu pilsoņiem no 21 gada vecuma. Likumprojekta paspriešanas laikā sociāldemokrāti iebilda pret šo vecuma cenzu, uzskatot, ka nepieciešams dot vēlēšanu tiesības visiem, kas sasnieguši 20 gadu vecumu, taču priekšlikums atsaucību neguva. Toties Tautas padome pieņēma lēmumu Satversmes sapulces vēlēšanas rīkot tikai pēc visas Latvijas teritorijas atbrīvošanas no ienaidniekiem.
Tāpat izveidoja arī Centrālo vēlēšanu komisiju sešu cilvēku sastāvā ar Zemnieku savienības pārstāvi Ādolfu Klīvi kā priekšsēdi. Vēlēšanām Latvijas teritoriju paredzēja iedalīt piecos apgabalos ar iepriekš noteiktu ievēlamo skaitu: Rīgā – 22, Vidzemē – 37, Zemgalē – 26, Kurzemē – 26, Latgalē – 39.
Pēc lielinieku padzīšanas no Latgales radās labvēlīgi apstākļi, lai Satversmes sapulces vēlēšanas varētu īstenoties, lai gan oficiāli Latvijas – Padomju Krievijas saskarsmes līnijā vēl joprojām noritēja karadarbība, bija noslēgts tikai pamiers. Tāpat grūtības radīja apstāklis, ka vairākos Latvijas pagastos un dažās pilsētās uzturējās kaimiņvalstu: Lietuvas, Igaunijas un Polijas karaspēki, kas varēja izrādīties (un kā vēlāk izrādījās tā arī bija) traucējošs faktors vēlēšanu norisē.
Neraugoties uz to 1920.gada 6.februārī Pagaidu valdība, saziņā ar Centrālo vēlēšanu komisiju Satversmes sapulces vēlēšanas nolika uz 1920.gada 17.un 18.aprīli.
Gatavojoties vēlēšanām daudz ko Latvijas iedzīvotāji veica pirmo reizi: sākās vēlētāju un kandidātu sarakstu stādīšana, politiskās partijas uzsāka priekšvēlēšanas aģitācijas pasākumus. Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanām tika iesniegti un pieņemti 57 kandidātu saraksti, pie kam Rīgas, Zemgales un Latgales apgabalos tika izvirzīti 13 saraksti katrā, bet Kurzemes un Vidzemes apgabalos – pa 9 sarakstiem katrā.
Likumā noteiktajā laikā, 1920.gada 17.un 18.aprīlī, Satversmes sapulces vēlēšanas nevarēja notikt tajās teritorijās, kur kā jau minēts, atradās citu valstu karaspēki: Igaunijas armijas kontrolētajos Ainažu, Ipiķu, Plāteres un Mazsalacas pagastos, tāpat Valkā un apkārtējos pagastos, kā arī Polijas un Lietuvas armiju kontrolē esošajos Ilūkstes apriņķa sešos pagastos un Grīvas pilsētā. Tikai tad, kad šās teritorijas dažādos veidos nonāc Latvijas valdības kontrolē, tur bija iespējams noturēt vēlēšanas (jau ar atpakaļejošu datumu).
Satversmes sapulces vēlēšanās piedalījās vairāk nekā 700 000 cilvēku. Kopumā vēlētāju sarakstos pavisam tika iekļauti 797 662 cilvēki, tātad kopējā vēlētāju aktivitāte bija ļoti augsta (novēlējuši bija 84,88% no balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem) un ievērojami pārsniedza balsojušo skaitu citās valstīs notikušajās vispārējās vēlēšanās.
Kā jau bija gaidīts galvenā cīņa par līdera godu Satversmes sapulces pārstāvniecībā izvērtās starp Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un Latviešu Zemnieku savienību. Rezultātā sociāldemokrāti saņēma visvairāk balsu un Satversmes sapulcē ieguva 57 vietas. „Zemnieki” palika otrajā vietā ar 26 vietām, trešajā bija Latgales Zemnieku partija ar 17 vietām (Satversmes sapulcē bija 150 deputāti). Pārējo Satversmes sapulcē iekļuvuši politisko partiju un vēlēšanu sarakstu sadalījums bija šāds: vācu partija, Demokrātu savienība, darba partija, Latgales Kristīgo zemnieku savienība, Bezpartejiskā pilsoņu grupa – katra pa 6 vietām; Kristīgā nacionālā savienība un bezzemnieku agrārā savienība – katra pa 3 vietām; krievu pilsoņu grupa – 4 vietas; ebreju bloks – 5 vietas, Bezpartejiskie zemnieki – 2 vietas, ebreju partija „Ceire Cion” – 1 vieta, Latgales ļaužu partija – 1 vieta un apvienotās poļu partijas – 1 vieta. Tātad kopumā nacionālās minoritātes bija pārstāvētas ar 17 deputātiem, tomēr tā kā politiskajā spektrā minoritāšu pārstāvji bija ļoti dažādi, tad kaut cik vērā ņemamas ietekmes uz Latvijas politisko dzīvi vismaz šajā laikā posmā tiem nebija. Starp ievēlējiem deputātiem bija arī sešas sievietes (sociāldemokrātes E.Rozenberga (Aspazija), K.Kalniņa un B.Veismane, Latgales zemnieku partijas pārstāves A.Laurinoviča un V.Seile, kā arī Z.Cēsniece – Freidenfelde no Bezpartejisko pilsoņu grupas), kas savam laikam bija pietiekoši ievērības cienīgs skaitlis.
Jau tūlīt pēc savas darbības uzsākšanas Satversmes sapulce ķērās pie galvenā pamatdokumenta – Satversmes, izstrādāšanas. Saprotot, ka pašas Satversmes izstrādāšana prasīs daudz laika, iesākumā Satversmes sapulce pieņēma divus pagaidu konstitucionālos aktus – „Deklarāciju par Latvijas valsti” un „Latvijas iekārtas pagaidu noteikumus”. Pirmais no šiem konceptuālajiem dokumentiem bija ārkārtīgi lakonisks un sastāvēja tikai no diviem pantiem: Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu un Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Savu galveno un svarīgāko uzdevumu Latvijas Satversmes sapulce paveica l922.gada 15.februārī, kad tika pieņemta Latvijas Satversmes pirmā daļa. Sākotnēji bija paredzēts Satversmi veidot divās daļās, pirmajā ietverot noteikumus, kas regulē valsts iekārtu, bet otrajā nosakot pilsoņu tiesības un pienākumus, taču gala rezultātā otro daļu deputāti nepieņēma. 1922.gada 20.jūnijā Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu, kurš noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922.gada 7.novembrī plkst.12 dienā vienlaicīgi ar jaunievēlētā valsts parlamenta – Saeimas pirmo sēdi.
Bez Satversmes izstrādāšanas un pieņemšanas Satversmes sapulce paveica vēl daudz ko citu. Tieši Satversmes sapulces laikā Latvijas valsts tika pie saviem valstiskās neatkarības atribūtiem: ģerboņa, karoga un himnas, Satversmes sapulce tos apstiprināja ar likuma spēku. Ļoti nozīmīgs Latvijas tautsaimniecībai bija 1920.gada 16.septembrī pieņemtais agrārās reformas likums, jeb pareizāk sakot likums, ar kuru tika uzsākta agrārā reforma Latvijas lauku apvidos. Starptautiski neviennozīmīgi novērtētā Latvijas agrārā reforma ļāva Latvijas bezzemniekiem iegūt zemi savā īpašumā, kā arī likvidēja vēl palikušās muižnieku kārtas un to privilēģijas.
Starp citiem likumdošanas aktiem Satversmes sapulce pieņēma arī likumus par lauku apvidu pašvaldībām, par to iekārtu, par Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu, kā arī izglītību, civildienestu, sociālo attiecību regulējošos normatīvos aktus.